Advokāta sirdsapziņa

Taču, kopumā ņemot, melošana par labu misteram Trampam bija normalizēta, un neviens par to jautājumus neuzdeva. Taisnību sakot, tos neviens neuzdod arī šodien.

Maikls Dīns Koens liecina ASV Pārstāvju palātas Pārraudzības un reformu komitejai, 27.februārī

Maikls Koens, bijušais Donalda Trampa advokāts un “problēmu risinātājs”, ir sabiedrības uzmanības centrā jau kopš aizpagājušā gada. Toreiz viņš, domājams, darbojās kā kontaktpersona starp Trampu un nezināmiem krievu hakeriem, kas varētu būt uzlauzuši Demokrātiskās partijas e-pasta serverus. Koens to noliedza, savukārt bieži daudzinātā virsprokurora Millera izmeklēšana Krievijas lietā rāda, ka Koena mobilais telefons tajā laikā tiešām ir atradies Prāgā – atšķirībā no viņa paša apgalvojuma, ka esot atradies Losandželosā. Pēc tam sekoja skandāls starp Trampu un pornoaktrisi ar pseidonīmu Stormy Daniels. Te Koens esot sava klienta vārdā no paša kabatas samaksājis, lai sieviete tur muti lietā par dzimumsakariem ar Trampu, savukārt prezidents apgalvo, ka neko par to nezinot. Vēlāk Koens, nu jau kā bijušais Trampa jurists, pagājušā gada decembrī saņēma trīs gadu cietumsodu par izvairīšanos no nodokļiem, melošanu finanšu institūcijām, kā arī blēdīšanos ar vēlēšanu kampaņu finansēšanu. Pa starpu Koens esot arī samelojis Kongresam par Trampa Maskavas projektiem (tas ASV skaitās krimināls nodarījums). Varētu domāt, cilvēks bez kompleksiem.

Taču pienāk šā gada februāris, un Koens atkal liecina ASV Pārstāvju palātai. Viņa runu ir vērts izlasīt pilnībā. Te viņš ir priekšzīmīgs ģimenes tēvs, kurš neapdomības dēļ nonācis ļaunā dēmona Trampa varā. Cilvēks, kurš vēl nesen nevairījās ne no kā, lai iedabūtu savu patronu Baltajā namā, tagad ir sapratis, ka Tramps ir rasists un blēdis. Koens pats esot ģimenes cilvēks jau 24 gadus un vienmēr ar lepnumu atceroties, ka abu viņa bērnu draugi viņam esot varējuši zvanīt kaut trijos naktī – jo zinājuši, ka Koens tiem palīdzēs. Uz kādu mirkli nokļuvis ļaunprāša varā, tagad Koens ir morāli atdzimis – un tādēļ izdod savu agrāko saimnieku ar visām parpalām. Pēdējais ne tikai slēpjot savas skolas atzīmes no plašākas publikas, bet kādā izsolē caur starpniekiem esot par nieka 60 000 dolāru nopircis pats savu portretu, kuram saskaņā ar ieceri bijis jātiek pārdotam par izsoles visaugstāko cenu. Īsi sakot, Koens tagad ir laimīgs, ka ar prokuratūras palīdzību atbrīvojies no šī šausmīgā cilvēka hipnotiskās varas.

Taču jaunizceptais morālists dažkārt pasaka arī taisnību. Trampa aprindās, tāpat kā daudzās šādās komandās, melošana esot normalizēta. Tā ir interesanta tēma: melot skaidra egoistiska ieguvuma vārdā vienmēr ir grūtāk nekā melot kādas “kopīgas lietas” vārdā. Jau Kants savulaik norādīja, ka slavenais “morālais likums mūsos” liek ikreiz meklēt aizbildinājumu, kad vēlamies rīkoties amorāli, – jo patiesībā mēs kā saprātīgas būtnes zinām, kāda rīcība būtu morāli pareiza. Taču Kants nenojauta, cik daudz efektīvāku amoralitātes aizbildinājumu var sniegt mūsu līdzcilvēki. Tieši tādēļ tie, kas melo kopīgās lietas vārdā, patiesībā nemaz nemelo – viņi “piesedz draugus”, “piešuj bārdu pretiniekam”, “pauž lojalitāti labdarim”. Ja arī pēc tam to kāds nosauks par “melošanu”, šāds moralizējošs situācijas apraksts melošanas brīdī nevienam pašam melotājam prātā nenāk. Moralizētāji ikreiz ierodas par vēlu. Reālajā dzīvē turpretī ir grūti nemelot, ja tava ikdienas sociālā vide no tevis gaida lojālus melus. Un par to, ka ASV miljardierus apkalpojošās advokatūras vide tieši to no tevis gaida, šaubīties nevajadzētu. Ne velti Koens, gānīdams Trampu, it kā nevilšus piebilst: nu jā, es jau arī biju tieši tāds pats.

Tomēr kopumā advokāts ir pelnījis arī atzinību, jo viņa runa par tikumisko pārdzimšanu un apskaidrību iezīmē kādu būtisku morāles īpatnību. Proti, pat zinādami advokāta biogrāfiju un viņa neskaitāmos “uzmetienus” attiecībā uz klientiem, valsti un trešajām personām, mēs nevaram viņam atteikt tiesības uz morālu atskārsmi. Tas ir pats dīvainākais: lai gan mums ir pieredzē balstītas aizdomas, ka viss beigsies kā parasti, mēs nevaram atzīt cilvēku par bezcerīgi amorālu. Mums ir jāviļas vēl un vēl. Arī kongresmeņiem, kas uzklausīja Koenu, nācās atgriezties pie vismaz tīri teorētiskās iespējas, ka šis cilvēks tagad tiešām domās par savu ģimeni un pagātnes kļūdām, nevis par to, kā tikt ārā no cietuma un ar apšaubāmiem pakalpojumiem izkrāpt naudīgiem klientiem kārtējo miljonu. Tas patiešām ir satraucoši: mēs nevaram noliegt šādu cilvēka iespēju mainīties, kamēr vien viņš ir dzīvs.

Manipulēšana ar cilvēku instinktīvo vēlmi piedot grēku nožēlniekam ir sena kā pasaule. Taču Koena sāga kopumā tāda gluži nav. Vispirms, ASV prezidenta aprindas jo dienas, jo vairāk sāk atgādināt mafijas seriālu, kur Maikls Koens spēlē tādu kā Tomasa Heigena, Korleones nama jurista un consigliere, lomu. Arī tas pats par sevi vēl nebūtu nekas īpašs. Galu galā, viena prezidenta jurista publiskās atklāsmes jau ir pazudinājušas viņa šefu: tas bija Džons Dīns, kurš savulaik atklāja Niksona līdzdalību Votergeitā. Pārsteidz kas cits. Proti: visam, ko izglītotās vidusšķiras vairākums uzskata par smagām Trampa reputācijas problēmām, nav gandrīz nekāda iespaida uz viņa reitingu un potenciālo pārvēlējamību nākamgad. Un tas tiešām liek aizdomāties.