Apzinātā nāve

Mēs paredzējām, ka patības noliegšana ies roku rokā ar mazākām bailēm no nāves un lielāku augstsirdību pret citiem. Mums par pārsteigumu, noskaidrojās gluži pretējais. Tibetiešu budistu mūki izrādīja ievērojami lielākas bailes no nāves nekā jebkura cita grupa.

onlinelibrary.wiley.com, 2018. gada 22. janvārī

Daudzus mēdz redzēt no rīta.

Dažus vairs neredz vakarā.

Daudzus mēdz redzēt vakarā.

Dažus vairs neredz no rīta.

Daži nomirst vēl klēpī,

Daži dzimšanas brīdī,

Daži, kolīdz sāk rāpot,

Daži, kolīdz sāk staigāt.

Daži ir veci, daži ir jauni,

Daži ir spēka gados,

Tie aiziet cits pēc cita,

Krītot kā gatavi augļi.

No senā budistu dzejas kopojuma “Udānavarga”

2018. gada janvārī žurnālā Cognitive Science parādījās raksts ar nosaukumu “Nāve un patība” (Death and the Self). Tajā bija aplūkotas bailes no nāves trīs grupās – pie Indijas hinduistiem, ASV kristiešiem un tibetiešu budistiem –, pēdējie ietvēra tibetiešu lajus Indijā, butāniešu lajus Butānā un tibetiešu mūkus Indijā. Visas grupas aizpildīja aptauju, kurā tika uzdoti jautājumi, lai noskaidrotu viņu izvietojumu uz mērījuma “bailes no personiskas nāves” skalas (psihologu aprindās pazīstama kā “Fear of Personal Death scale” jeb FPD). Pētniekiem par pārsteigumu, noskaidrojās, ka aptaujāto vidū ar ievērojamu atrāvienu visvairāk no nāves baidās tibetiešu budistu mūki. Bet vai tam patiešām vajadzēja pārsteigt?

Pētnieki droši vien iepriekš domāja: tā kā budisms noliedz, ka pastāv kāds “es”, kas pārceļo no vienas dzīves uz nākamo, mūkiem nav iemesla raizēties par savu nākotnes likteni. Tāpat viņi, iespējams, pieņēma, ka mūki savu dzīvi velta tam, lai stātos pretī un pārvarētu bailes, kas nomāc citus. Tomēr budistu pasaulē tapusī literatūra liecina, ka bailes no nāves un bažas par nākamo dzīves ciklu ir viens no galvenajiem budisma prakses elementiem. Citiem vārdiem, tibetiešu budistu mūku augstie FPD rezultāti varētu liecināt, ka viņi vienkārši dara savu darāmo.

Nāves bailes caurauž visu budistu kanonu. Slavenajā stāstā par princi Sidhartu tieši nāves neizbēgamība (līdzās slimībām un novecošanai) liek viņam pamest pili, atstājot sievu un mazo dēlēnu, un doties meklēt stāvokli viņpus nāves, stāvokli, kuru viņš nodēvēja par nirvānu. Divos no slavenākajiem budistu prakses tekstiem, kas pārstāv budistu pasaules pretējos polus, – 5.gadsimtā Šrilankā tapušajā Budagosas (Buddhaghosa) “Attīrīšanās ceļā” un 15.gadsimtā Tibetā tapušajā Conhapas (Tsong kha pa) “Dižajā apcerējumā par Ceļa posmiem” – garumgaras nodaļas veltītas tam, ko viņi dēvē par apzināto nāvi. Īsi sakot, tā ir nenoliedzamā fakta apzināšanās: nāve ir neizbēgama, bet brīdis, kad tā atnāks, ir neziņā tīts. Citējot daudzus Indijas budistu sacerējumus, Conhapa iepazīstina ar virkni tēlu, kam jāiedveš bailes no nāves:

“Kad aitas vai citus lopiņus ved uz kaušanu, tie ar katru soli tuvojas nāvei. Ūdens, ko nes spēcīgas upes straume vai no stāvas klints plūstošs ūdenskritums, ātri aiztek. Tieši tāpat arī cilvēka dzīve ātri vien aizplūst un izsīkst. Gans satver savu spieķi, un lopi paklausīgi seko viņam uz mājām. Tāpat arī slimība un vecums mūs, pretoties nespējīgus, aizvada pie Nāves pavēlnieka.”

Ja tā patiesi ir, kā lai mēs nodzīvojam savu dzīvi? Budisti secina: ja jau nāve var pienākt jebkurā brīdī, veltīt pūles šīs dzīves priekiem būtu muļķīgi. Conhapa vaicā: vai kādam, kas krīt no klints, būtu jāpriecājas par apkārtējo ainavu? (Lai gan Conhapa uzskata, ka to nevajadzētu darīt, pats par sevi tas ir interesants jautājums.)

Bailes no nāves, ko cenšas iedvest budisms, nav stindzinošas šausmas – drīzāk atskārsme, ka nāve un līdz ar to arī nākamā dzīve var pienākt kurā katrā brīdī. Un, tā kā budistu Visums ietver dažādas nepatīkamas sfēras, kur iespējams pārdzimt kā kukainim, dzīvniekam vai rēgam, kā arī šausminošas elles – gan karstas, gan aukstas –, allaž jābūt gatavam. It kā ar to vēl būtu par maz, pēc nāves un pirms pārdzimšanas jāvirzās cauri slavenajam bardo (tibetiešu termins, burtiski nozīmē “starp diviem”). Tur var nākties klejot līdz pat 49 dienām, meklējot veidu (parasti nesekmīgi), kā izvairīties no pārdzimšanas. Tas viss nozīmē, ka priekšā gaida nopietnas lietas – tik nopietnas, ka cilvēka dzīves parastās raizes uz tā fona šķiet pilnīgi nenozīmīgas. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai pilnībā izmantotu to, ko budisti dēvē par “dārgo cilvēcisko pārdzimšanu”, kas galu galā ļautu izvairīties no jaunas dzimšanas un nāves. Visu šo iemeslu dēļ budistu mūkiem ir pamats baidīties no nāves, pat būt apsēstiem ar nāvi. Budistu terminoloģijā to sauc par nāves apzināšanos, un tā jākultivē meditācijā. Tā, protams, ir pavisam citāda apzinātība nekā tā, kas pēdējā laikā pārplūdinājusi lielu daļu Rietumu pasaules un tiek izmantota tādām lietām kā svara samazināšana.

Vēl rakstā minēts, ka tibetiešu budistu mūki uzrādījuši lielākas bailes no pašiznīcināšanās nekā pārējās aptaujātās grupas. Tāpat kā nāves baiļu gadījumā, pētnieki pauda izbrīnu un sprieda, ka tas ir pretrunā ar budistu filozofijā tik būtisko ideju par ne-sevi (no-self), proti – ka nav mūžīgas dvēseles un ka prātā un ķermenī nav nekā tāda, kas ilgtu vairāk par mirkli. Taču vai par šo atklājumu mums vajadzētu brīnīties? Jo patiesi var vaicāt, vai iespējams būt vēl vairāk apsēstam ar sevi, kā nemitīgi apgalvojot, ka nekāda sevis nav.

(Donalds Lopess ir Mičiganas Universitātes budisma un tibetoloģijas profesors. Viņa jaunākā grāmata – “Genduns Čophels: Tibetas modernais vizionārs”.)