Atklāti par ģimenes dzīvi

Latvijas Dabas fonds var lepoties ar tiešraidēm, kas tehnoloģiskā ziņā ir vienas no labākajām visā pasaulē. Pateicoties kamerām, šīs cilvēkam gandrīz nepieejamās ligzdas sniedz unikālu ieskatu dabas pasaulē un reizē nodrošina arī vērtīgu informāciju par aizsargājamo putnu dzīvi.

Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonda eksperts un ornitologs, www.dabasdati.lv

2016. gadā Latvijas Dabas fonda tiešraides no piecu putnu ligzdām (melnais stārķis, lielais dumpis, vistu vanags, jūrasērglis un zivjērglis) skatītas gandrīz trīs miljonus reižu no 169 valstīm, un jādomā, ka šogad popularitāte nebūs mazāka. Ornitologi un tehniķi panākuši, ka tiešraides attēls no ligzdām ir ne tikai derīgs, lai iegūtu zinātnisku informāciju par putnu dzīvi, bet arī tehniski augstvērtīgs: labs ir gan attēls, gan skaņa. Daļa skatītāju dzīvei ligzdās seko līdzi ļoti cītīgi, arī izmantojot iespēju noskaidrot, kas noticis laikā, kamēr izlaista tiešraides skatīšanās. No paziņām vairākkārt nācies dzirdēt žēlošanos, ka sekošana līdzi notikumiem ligzdās tā aizrauj, ka skatītājam nākas uzklausīt tuvinieku piezīmes par atkarības veidošanos. Dabas tiešraižu skatīšanās nebūt nav (vai varbūt nav tikai) vientuļu vuajeristu nodarbe, tā mēdz veicināt skatītāju socializāciju. Aktīvākie skatītāji ar saviem vērojumiem un spriedumiem piedalās interneta forumos, kā arī tiekas klātienē.

Lai raksturotu ligzdu tiešraižu ilgstošu vērošanu un sekošanu līdzi notikumiem, vērotāji bieži izmanto televīzijas seriāla metaforu, kur nenoliedzami saskatāma līdzība: arī putni lineārā laika plūdumā satiekas, rada jauno paaudzi, konfliktē, šķiras, atkal satiekas, noveco, arī mirst. Tomēr ir būtiska atšķirība: dabā viss notiek pa īstam, bez scenārija un nekad nav skaidrs, kurā brīdī dabas seriāls (vai vismaz seriāla sezona) var beigties. Dramatisku notikumu ir daudz, epizožu pieteikums ar īstiem pēdējo gadu notikumiem no ligzdām Latvijā būtu šāds: vārna izmanto jūrasērgļu prombūtni un izēd to olu; jūrasērglis izmet no melnā stārķa ligzdas olas; četru kraukļu un vārnas komanda terorizē zivjērgļu pāri; ūdele izposta dumpja ligzdu; vistu vanaga tēviņš nenes barību, un mātīte spiesta pamest aizperētas olas; krauklis zog zarus no jūrasērgļa ligzdas; vistu vanags uzbrūk zivjērgļa ligzdai un aiznes mazuli; vistu vanaga mātīte neļauj tēviņam perēt; melnais stārķis pušķo ligzdu un gaida dzīvesbiedru, bet vēl aizvien ir viens.

Šī komentāra tapšanas brīdī var saskatīt bīstamus momentus Latvijas šīgada interneta tiešraides zvaigžņu ligzdās tuvākajās nedēļās. Piemēram, vistu vanags 11 dienu laikā sadējis šai sugai lielu olu skaitu – veselas piecas –, un, ja viss ies gludi un šķilsies mazuļi, tad vecuma starpība starp vecāko un jaunāko būs ievērojama. Tas radīs grūtības jaunākajam konkurēt par barību, sevišķi, ja vecāki nebūs ļoti labi barības piegādātāji. Savukārt mazā ērgļa ligzdā drāma ir burtiski šūpulī ielikta, jo tam parasti šķiļas divi mazuļi un pirmajās dienās tie knābā viens otru, līdz kāds ir pagalam. Starp citu, to var novērst. Instinkts knābt dažu dienu laikā beidzas; ja uz dažām dienām vienu mazuli izņem no ligzdas un tad atliek atpakaļ, mazuļi var izaugt kopā. Taču fakts paliek fakts, vērojot notikumus putnu ligzdās, ir grūti nekļūt emocionālam. Ne visi spēj ekrānā redzamo uztvert bezkaislīgi, nejūtot pamatīgu pārbaudījumu savai empātijas spējai, lai cik tas katrā gadījumā būtu pamatoti.

Par vēlu spekulēt, vai un kurā brīdī Latvijā būs vajadzīgs tiešraides varoņiem sniegt palīdzīgu “lielā brāļa” roku. Faktiski iejaukšanās “dabiskajā” ligzdošanā jau sen ir notikusi, piemēram, ūpis perē ligzdā, ko ierīkojis cilvēka uzbūvētā ligzdas pamatnē. Melnā stārķa ligzdā speciālisti apzāģē zarus, kas traucēja ligzdai, un to nostiprina. Tiešām, kāpēc gan neiet pa solītim arvien tālāk?

Nesen satikts amerikāņu žurnālists stāstīja par gadījumu ASV, kad tiešraidē rādītā plēsīgā putna ligzdā bija grūti klājies kādam no vārgiem mazuļiem, kas pamazām izdzisis, laikam pat ar savu vienaudžu palīdzību. Varas iestādes un policija saņēmusi daudzu sašutušu pilsoņu zvanus ar prasību rīkoties un pēc tam arī pārmetumus par necilvēcīgu neiejaukšanos. Šis stāsts lika ielūkoties internetā, un atradu interesantus piemērus no baltgalvas ērgļu pāra atbalstītāju aktivitātēm Pensilvānijā, kas raksturo spektru un veidu, kā var iesaistīties praktiski un emocionāli. Kad tuvumā esošās rūpnīcas vadība plānoja plašu žurku apkarošanu ar indes palīdzību, ērgļu atbalstītāji savāca vairākus tūkstošus parakstu un piespieda izmantot ērgļiem nekaitīgākus līdzekļus, jo tie varētu nejauši noķert saindētu žurku. Citā reizē, kad ērgļu pārim neizdevās izperēt olas, atbalstītāji šim skumjajam (ne)notikumam par godu iekārtoja piemiņas vietu ar ziediem, laminētiem attēliem un līdzjūtības kartītēm.

Acīmredzami, ka putnu ligzdu rādīšana tiešraidē nevar palikt tikai sausi informatīva, tikai “sniegt ieskatu” vai “nodrošināt informāciju”. Iespējams, svarīgākais ir tas, ka nu jau viss redzams intīmā tuvplānā. Rodas sajūta, ka nevis es vēroju no malas, bet faktiski esmu tur klāt, ligzdā vai pie tās malas (vai, varbūt kādam otrādi, ligzda ir pie manis). Šo efekta maiņu labi varēju sajust, salīdzinot Latvijas zivjērgļa ligzdas demonstrēšanu iepriekš, kad ligzdas attēls bija neskaidrāks un attālinātāks, un šogad, kad kadrējums mani kā vērotāju ieceļ gandrīz uz ligzdas malas.

Varbūt pat vēl interesantāk būtu vērot, kas notiek ar skatītāju, kad daba nu jau ir nevis tur, ārā, bet tepat, iekšā – datora monitorā vai apziņā. Vislabāk to būtu darīt, uzstādot tiešraides kameras arī pie viņiem.