Atpakaļ Eirāzijā?

“Mēs nezinām, kā Rietumi reaģēs, bet nevaram izslēgt, ka tad, kad vairs nebūs cerību uz virziena maiņu Gruzijā, tie varētu izveidot transakcionālas attiecības ar Ivanišvili režīmu – taču redzot mūs kā vienu no daudzām Eirāzijas valstīm, nevis kā savu partneri. Rietumi mūs “nepametīs” – bet tie pa daļai zaudēs interesi par mums. Tas atbilst Ivanišvili un Krievijas interesēm. Savukārt mūsu pilsoniskajai sabiedrībai būtu jāturpina cerēt uz Rietumu atbalstu, taču jāmācās būt mazāk atkarīgai no tā.”

Gija Nodija, “Eirāziskā Gruzija?”, Jam News, 28. oktobrī

https://ej.uz/nodija_eirāzija

Lai cik arī nozīmīgas Gruzijas vēlēšanas bija šai Dienvidkaukāza valstij, tām veltītā starptautiskā uzmanība joprojām ir samērā neliela. Tas ir arī labi saprotams, ņemot vērā, ka Gruzijā notiekošo aizēnoja šī gada “galvenās” vēlēšanas, kas, kā zināms, notiek 5. novembrī ASV. Šis uzmanības trūkums arī liedz niansēti saprast, kas īsti Gruzijā notiek. Nožēla un Gruzijas sapņa manipulāciju nosodījums ir pašsaprotami. Taču ar to vien nepietiek, lai saskatītu kādu reālistisku nākotnes perspektīvu šai bezgala skaistajai, taču pretrunu plosītajai valstij.

Šādās situācijās vienmēr ir labi, ja varam atrast kādu autoritatīvu vietējo ekspertu, kura reputācija veidojusies gadu desmitiem un tādēļ tālu pārsniedz skaļu vērtējumu acumirklīgo “haipu”. Gruzijā tāds nenoliedzami ir Gija Nodija, starptautiski pazīstams politologs un kādu brīdi arī izglītības un zinātnes ministrs Saakašvili valdībā. Nodija jau pirms vēlēšanām rakstīja par risku šai valstij atgriezties Krievijas orbītā. Savukārt pēc Gruzijas sapņa šķietamās uzvaras Gruzija diemžēl ir nonākusi jaunā realitātē, ko Nodija apraksta kā eirāzisko, ne vairs eiropeisko Gruziju. Nav šaubu, ka vēlēšanas tika plaši viltotas un manipulētas; un jāatbalsta protesti un pretestība šādā veidā ievēlētai varai. Tomēr diemžēl jārēķinās arī, ka rezultāti pārskatīti netiks un eiropeiskais politiskais cikls, kas Gruzijai sākās ar 2004. gada “rožu revolūciju”, tiešām ir noslēdzies. Gruzijas opozīcija šobrīd ir sašķelta, tai nav Saakašvili tipa harismātiska līdera; un liela daļa gruzīnu (lai gan ne tik liela kā oficiālajos vēlēšanu rezultātos) tiešām nobalsoja par Gruzijas sapni.

Šī Nodijas aprakstītā situācija rosina pārdomas vairākos aspektos. Vispirms, eirāziskā Gruzija nav gluži krieviskā vai putiniskā Gruzija. Patiesi, Kremļa plānos, kas Gruzijā tiek realizēti ar Gruzijas sapņa rokām, neietilpst tieša varas pārņemšana šajā valstī: galu galā, tas prasītu arī uzņemties atbildību par tur notiekošo. Pilnīgi pietiek, ja Kremlim lojālas un korumpētas elites novērš jebkādu tuvināšanos Rietumiem, ASV un NATO. Šādas elites var rēķināties ar pilnīgu Maskavas atbalstu, ja tās arī simboliski pārcērt saikni ar “sapuvušajiem Rietumiem”: tieši šāda loma bija Tbilisi valdības tikko pieņemtajiem “ārvalstu aģentu” un “LGBT propagandas aizlieguma” likumiem. Šī valdība arī turpmāk varēs braši uzstāties par savu neatkarību no Maskavas, ja vien tā principiāli salāgos savu ģeopolitisko kursu ar Kremli. Galu galā, arī Baltkrievijā Lukašenko par to vien runā kā par savu suverenitāti.

Otrs aspekts ir daudz traģiskāks – bet arī pamācošs, raugoties no Latvijas perspektīvas. Gruzijas sapnis šīs vēlēšanas “uzvarēja”, lielā mērā balstoties kara un miera retorikā. Aģitācijas plakāti te Krievijas karaspēka nopostītās Donbasa pilsētas pretstatīja “plaukstošajai” Ukrainai pirms kara. Valsts Rietumu orientācija šeit bija sinonīms karam. Iespējams, ka šī biedēšana nostrādāja: galu galā, Krievijas karaspēks vēl tagad atrodas Gruzijas teritorijā, un arī 2008. gads ir atmiņā daudziem. Tomēr šādā pieejā ir kaut kas dziļi politiski neķītrs: mēs faktiski aicinām pilsoņus ārēju draudu vārdā atteikties no brīvības lemt par savu valsti. Tā sacīt, ar lepni paceltu galvu pieņemt Krievijas vasaļvalsts statusu. Protams, attiecībās ar Krieviju gruzīniem ir savs mirkļa izdevīgums – gan pelnot no paralēlā importa un sankciju apiešanas, gan uzņemot Krievijas emigrantus. Taču ar šādu kampaņu Gruzijas sapnis atzīst kādu acīmredzamu faktu. Proti, Krievija nevienam dzīvi uzlabot gan nevar, taču var to pamatīgi sabojāt – un no šejienes arī Tbilisi un Maskavas “draudzība”. Tas ilgākā perspektīvā radikalizēs to gruzīnu daļu, kura tomēr nevēlas nolemt savas nākamās paaudzes Krievijas pažobelei, bet vēlas tām kaut ko no modernas attīstības.

Nodijas reālisms liek arī Eiropai padomāt par tādu stratēģiju attiecībās ar Gruziju, kas būtu vairāk par vienkāršu lozungu izkliegšanu. Šī situācija ir morāli ļoti problemātiska un prasa skaidru situācijas apzināšanos. Skaidrs, ka šobrīd pēc plaši viltotajām vēlēšanām daudzi sauks pēc “spēcīgiem līdzekļiem” – piemēram, bezvīzu režīma atcelšanas, kandidātvalsts statusa atņemšanas, izslēgšanas no dažādām Eiropas sadarbības programmām un tamlīdzīgi. Šādi soļi patiešām ir apsverami, un tiem vienmēr jābūt Eiropas arsenālā. Cits jautājums, ko mēs darīsim, kad šis arsenāls būs izsmelts. Eiropai pašai jātiek skaidrībā, vai mēs vispār gribam runāt ar Gruzijas sapņa valdību, kura par spīti saiknēm ar Kremli formāli nav atteikusies no proeiropeiskā kursa. Ja ne, tad Eiropa zaudēs arī pēdējās atlikušās ietekmes sviras Gruzijā, taču paliks morāli tīra. Ja jā, tad ar kādiem nosacījumiem? – vienlaikus apzinoties, ka līdz šim šādi nosacījumi, piemēram, par Saakašvili atbrīvošanu, no Gruzijas sapņa puses lielākoties ir tikuši ignorēti. Katrā gadījumā arī jebkādai praktiskai palīdzībai un naudai jābūt stingri saistītai ar Eiropas pamatvērtībām – lai neveidotos jau piedzīvotā situācija, kad Eiropa turpina finansiāli atbalstīt režīmus, kurus publiskajā retorikā tā plaši nosoda un kritizē. Un drusku arī padomāsim par tiem eiropeiski noskaņotajiem gruzīniem, kas protestē Rustaveli prospektā: Rietumu sankciju ieviešana pret dažiem pašmāju oligarhiem viņiem gan dos kādu gandarījumu, taču ne mazāk svarīga ir perspektīva iegūt mazliet vairāk Eiropas savā pašu dzīvē.