Divas minūtes pirms pusnakts

Austrāliešu zinātnieku ziņojumā tiek apgalvots, ka līdz katastrofas sākumam atlicis apmēram trīsdesmit gadu.

pogoda.mail.ru, 6. jūnijā


Sāksim ar garlaicīgo: publikācijas virsraksts (jāpiebilst – atšķirībā no satura) “Zinātnieki paredzējuši civilizācijas beigas” ir maldinošs, jo civilizācijas galu minētie zinātnieki vis neprognozē. Runa ir par Austrālijas domnīcas (vai varbūt labāk kā Aristofana “Mākoņu” latviskojumā – domātavas) Breakthrough sagatavotu ziņojumu par iespējamajiem klimata pārmaiņu radītajiem riskiem. Ziņojuma autori Īans Danlops un Deivids Sprats īpaši uzsver, ka viņi nenodarbojas ar prognozēšanu, viņi, balstoties zinātniski pamatotā informācijā, izspēlē scenārijus, kas ar zināmiem nosacījumiem varētu īstenoties. Minētajā ziņojumā viņi konstruē scenāriju, kurā planēta sasilst par 3 grādiem, proti, augstāk par Parīzes klimata konferences noteiktajiem 1,5 līdz 2 grādiem. Ziņojumā klimata pārmaiņas tiek aplūkotas kā eksistenciāls risks, kuru filozofs Niks Bostroms definē kā notikumu, kas izraisa vai nu cilvēces bojāeju, vai permanentu un būtisku cilvēces potenciāla iedragāšanu. Tas gan nenozīmē cilvēku kā sugas bojāeju, runa ir par civilizācijas, kādu mēs to pazīstam, galu. Šādas sekas var izraisīt, piemēram, milzīga meteorīta ietriekšanās zemeslodē vai plaša mēroga kodolkarš.
Saskaņā ar Sprata un Danlopa ieskicēto scenāriju ap 2050. gadu klimata pārmaiņu rezultātā varētu sabrukt vairākas ekosistēmas – koraļļu rifi, Amazones lietus meži un arktiskie ledāji –, ūdens līmenis varētu celties par apmēram pusmetru, 35% Zemes platības un 55% pasaules iedzīvotāju būtu pakļauti nāvējošam karstumam vairāk nekā 20 dienas gadā. Karstuma, augsnes sabojāšanās un jūras līmeņa celšanās dēļ apmēram miljards planētas iedzīvotāju būtu spiesti mainīt dzīves vietu. Daudzos reģionos strauji samazinātos ūdens pieejamība, subtropu joslā vairs nebūtu iespējams nodarboties ar lauksaimniecību. Tā varētu turpināt vēl ilgi, ko Danlops un Sprats arī dara, sniedzot detalizētu un klimata pētnieku publikācijās pamatotu iespējamo klimata pārmaiņu seku uzskaitījumu, tomēr mēs šeit apstāsimies. Viņu scenārijā, šķiet, būtiskākais ir klimatisko pārmaiņu sociālās sekas – migrācijas un resursu trūkuma dēļ izraisītā politiskā nestabilitāte un militārie konflikti, gan lokāla, gan plaša mēroga kodolkaru ieskaitot. Der atcerēties, cik lielā mērā Eiropas politisko klimatu izmainīja nesenais karš Sīrijā un tam sekojošā bēgļu plūsma. Ja īstenosies Danlopa un Sprata ziņojumā aprakstītais scenārijs, tad cilvēki visdrīzāk to atcerēsies kā vecos, labos laikus.
Ekspertu viedokļi par ziņojumu gan atšķiras. Iespējams, tāpēc, ka tas ir krietni pesimistiskāks nekā, piemēram, ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumi. Piemēram, Maikls Manns, klimata zinātnieks Pensilvānijas Pavalsts universitātē, ziņojumam pārmet uzpūstu retoriku un pārspīlēšanu un norāda, ka šāda veida pastardienas sludināšana patiesībā nevis veicina, bet kavē klimata pārmaiņas mazinošu pasākumu īstenošanu. Savukārt Londonas Universitātes koledžas profesors Marks Mazlins pauž viedokli, ka šāda veida reālistiski aprakstīti scenāriji varētu beidzot likt politiķiem sarosīties un kaut ko darīt, lai tos novērstu. Viņš arī piebilst, ka ziņojuma autori savās bažās nav vientuļi. Danlopam un Spratam, protams, var pārmest panikas celšanu, tomēr tas visdrīzāk ir strīds nevis par problēmas pastāvēšanu, bet gan par piemērotāko stratēģiju tās novēršanai.
Viens no veidiem, kā nosaka to, cik lieli ir cilvēku radītie globālas katastrofas draudi, ir tā saucamais pastardienas pulkstenis (Doomsday Clock). Šādu metaforu 1947. gadā ieviesa starptautiska pētnieku grupa Čikāgas kodolzinātnieki (Chicago Atomic Scientists). Pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas viņi sāka izdot žurnālu Kodolzinātnieku biļetens (Bulletin of the Atomic Scientists), kurā tika publicēts pārskats par būtiskākajiem tehnoloģiju radītajiem globālajiem riskiem. Globālu katastrofu simboliski reprezentē pusnakts, bet līdz pusnaktij atlikušo minūšu skaits atspoguļo biļetena autoru viedokli par globālās katastrofas iespējamību. Pirmajā 1947. gada izdevumā pastardienas pulkstenis rādīja septiņas minūtes pirms pusnakts. Vistālāk no pusnakts pulksteņa rādītājs pavirzījās 1991. gadā, kad beidzās Aukstais karš, bet vistuvāk – 1953. gadā, pēc tam, kad gan ASV, gan Padomju Savienība izmēģināja savas nupat izstrādātās ūdeņraža bumbas: tad pastardienas pulkstenis rādīja divas minūtes pirms pusnakts. Pareizāk sakot, tā bija tuvākā atzīme līdz 2018. gadam, kad pastardienas pulksteņa rādītāji atkal tika pārbīdīti un rādīja to pašu laiku, ko 1953. gadā. Un tādu pašu laiku pulkstenis rāda arī šogad.
Jaunākajā, proti, 2019. gada, biedrības ziņojumā īpaši izcelti divi faktori, kas rada draudus drošībai. Pirmkārt tie ir kodolieroči, bet otrkārt – klimata pārmaiņas. Ziņojumā arī norādīts, ka pēdējā gada laikā vērojama situācijas pasliktināšanās abās minētajās jomās. Valstis, kuru rīcībā ir kodolieroči, aktīvi strādā pie to modernizēšanas. Bažas rada arī Ziemeļkorejas kodolprogramma, ASV izstāšanās no līguma ar Irānu un Trampa administrācijas vēlme izstāties no Līguma par vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Tāpat valdībām nav izdevies panākt nekādu progresu cilvēka radīto klimata pārmaiņu novēršanas jomā: dati liecina, ka 2017. un 2018. gadā oglekļa dioksīda emisijas daudzums atkal palielinās. Jau minētajiem draudiem vēl jāpieskaita informācijas karš un tā saucamo revolucionāro (disruptive) tehnoloģiju – sintētiskās bioloģijas, mākslīgā intelekta u.c. – attīstība. Minēto iemeslu dēļ Kodolzinātnieku biļetena autori pašreizējo starptautiskās drošības situāciju raksturo ar apzīmējumu “jaunā nenormalitāte” (new abnormal) un norāda, ka tā raisa tikpat lielas bažas, cik draudošākie Aukstā kara gadi. Un tie ir tikai cilvēku radītie draudi. Ja mēs vēl pieskaitām, piemēram, iespējamos asteroīdu draudus planētai, tad Mārtina Rīsa 2003. gadā izdotajā grāmatā “Mūsu pēdējais gadsimts” izteiktā prognoze, ka cilvēces iespējas pārdzīvot 21. gadsimtu ir apmēram 50%, šķiet visnotaļ ticama.
Bet tagad, tā teikt, laiks pievērsties būtiskajam, proti, kā par šo visu domāt? Un runa nav par to, cik šīs pastardienas prognozes ir labi vai slikti pamatotas, bet gan par to, kā tās var ietekmēt mūsu attieksmi pret savu dzīvi. Vudija Allena “Anijas Holas” sākumā ir aina no galvenā varoņa Alvija Singera bērnības. Alvijs ar māti atrodas ārsta kabinetā, māte ir norūpējusies par Alviju: viņš esot depresīvs un vairs nepildot mājasdarbus. Alvijs kaut kur ir izlasījis, ka Visums izplešas, un, ja reiz tas izplešas, tad kādu dienu tam pienāks gals. Bet tādā gadījumā kāda jēga kaut ko darīt, piemēram, pildīt mājasdarbus? Ārsts Alvijam paskaidro, ka Visuma gals nepienāks vēl vairākus miljonus gadu un tāpēc bažām nav pamata. Šķiet, epizodes komiskums vismaz daļēji slēpjas pretnostatījumā starp triviālajiem Alvija mājasdarbiem un neiedomājami tālo Visuma galu, kura dēļ Alvijam mājasdarbu pildīšana šķiet bezjēdzīga. Bet varbūt kaut kādā ziņā tomēr Alvijam ir taisnība un šī epizode nemaz nav tik komiska, kā sākumā šķiet? Varētu pieņemt, ka Alvija bažas nav saistītas ar viņa paša iespējamo nāvi. Lielākā daļa cilvēku, šķiet, samērā labi tiek galā ar savas mirstības faktu. Pat vairāk: varētu teikt, ka sava galīguma apzināšanās ir nozīmīgs dzīvi sakārtojošs faktors. Tomēr pārdomas par pastardienu parāda, cik lielā mērā mēs paļaujamies uz to, ko varētu saukt par kolektīvo nemirstību. Proti, mēs pieņemam un rēķināmies, ka mūsu dzīvei kaut kad pienāks gals, kas, protams, ir nepatīkami, tomēr, no otras puses, mēs arī rēķināmies, ka pēc mums dzīvos arī citi cilvēki, un tieši šī doma lielā mērā piepilda mūsu dzīvi ar jēgu. Kāda jēga meklēt iedarbīgākus medikamentus vēža ārstēšanai, ja izrādās, ka pētījumu vairs nevarēs pabeigt vai medikamentus nevienam vairs nevajadzēs? Kāpēc tērēt naudu koncertzālei, ja pārskatāmā nākotnē vairs nebūs neviena klausītāja, kas varētu apmeklēt koncertus? Un kāpēc ieskaņot mūziku, rakstīt grāmatu, būvēt māju, dzemdēt bērnus, utt. Protams, tas neattiektos uz pilnīgi visu, ko darām, un gan jau būtu lietas, kuras darīt nebūtu bezjēdzīgi arī pastardienas draudu ēnā (teiksim, iedzert paracetamolu, ja sāp galva), bet, tieši cik daudz šādu lietu būtu, grūti pateikt. Nav arī skaidrs, cik tālā nākotnē paredzamā pastardiena šādus draudus var radīt. Visuma izplešanās, par ko ir satraucies Alvijs, šķiet ļoti tāla. Tik tāla, ka mums viņa bažas šķiet komiskas. Tomēr cik tāls pasaules gals mums šķistu pietiekami nopietns?