Domas un darbi

Indijā 27 gadus vecs vīrietis grasās sūdzēt tiesā savus vecākus par to, ka tie laiduši viņu pasaulē bez viņa piekrišanas. Mumbajas uzņēmējs Rafaels Samjuels BBC apgalvojis, ka nav pareizi laist pasaulē bērnus, jo viņi ir pakļauti ciešanām visa mūža garumā. Samjuels, protams, apzinās, ka no mums nevar iegūt piekrišanu, pirms esam dzimuši, tomēr uzstāj, ka “mēs nepieņemam lēmumu piedzimt”. Viņš norāda: tā kā mēs neesam lūguši, lai mūs piedzemdē, tad mums par to pienāktos saņemt samaksu visa mūža garumā.

BBC, 7. februārī

Rafaela Samjuela apsūdzība var šķist visnotaļ neparasta, tomēr kaut kādā ziņā līdzīgas prasības pasaules tiesu praksē ir zināmas jau vairākus gadu desmitus. Runa ir par tā saucamajām nepamatotas dzīves (wrongful life) prasībām, kad apsūdzētājs vēršas pret saviem vecākiem vai ārstiem par to, ka viņa laišana pasaulē bijusi prettiesiska. Parasti šāda veida apsūdzību izvirza bērns vai bērna pārstāvis pret ārstiem vai slimnīcu par to, ka viņi nav snieguši informāciju par augļa attīstības traucējumiem grūtniecības laikā vai ģenētiska rakstura problēmu mātei pirms grūtniecības. Ja sievietei šī informācija būtu pieejama, tad viņa varētu vai nu pārtraukt grūtniecību, vai arī bērnu neieņemt.

Tomēr nepamatotas dzīves prasības nošķir no nepamatotas dzimšanas prasībām. Pēdējā gadījumā prasības iesniedzēji ir vecāki, kuri šādi mēģina piedzīt kompensāciju par, viņuprāt, ārstu pieļautu nolaidību vai nevērību, kuras rezultātā viņiem nodarīts finansiāls un psiholoģisks kaitējums. Iepretim tam nepamatotas dzīves prasības gadījumā prasītājs (vismaz formāli) ir bērns, un tās pamatā ir apsvērums, ka dzimušā bērna dzīves kvalitāte ir tik zema, ka pati bērna eksistence uzlūkojama kā viņam nodarīts kaitējums. Dažkārt arī tiek norādīts, ka šādos gadījumos tiek pārkāptas bērna tiesības nepiedzimt.

Diez vai kāds būs pārsteigts, ka nepamatotas dzīves prasības ideja kā tāda ir raisījusi kaislīgas debates gan tā saucamajā publiskajā telpā, gan medicīnas tiesību un medicīnas ētikas speciālistu vidē. Arī to valstu saraksts, kur tiesas šādas prasības pieņem izskatīšanai, nav garš. Piemēram, ASV šādu prasību var iesniegt tikai četrās pavalstīs. Savulaik visai plašas debates izraisīja kāds gadījums Francijā. 2001.gada novembrī BBC publicēja ziņu ar virsrakstu “Bērnam ar Dauna sindromu samaksā par to, ka viņš ir piedzimis”. Runa ir par 1995.gadā dzimušu zēnu, vārdā Lionels. Grūtniecības laikā ginekologs nepamanīja pazīmes, kas liecināja par Dauna sindromu, tādēļ piecus gadus vēlāk tiesa lēma, ka Lionela vecākiem pienākas kompensācija aptuveni 100 000 dolāru apmērā. Tomēr 2001.gadā Francijas Augstākā tiesa lēma, ka kompensācijas apjoms ir būtiski jāpalielina, jo “ja bērna vecāki būtu zinājuši par invaliditāti, tad viņi grūtniecību būtu pārtraukuši”. Daudzi šo lēmumu uzlūkoja kā lēmumu atlīdzināt Lionelam kaitējumu, ko viņam ir nodarījusi piedzimšana ar Dauna sindromu. Šis gadījums arī tika aplūkots saistībā ar citu nesenu tiesas lēmumu. 2000.gadā Francijas augstākā apelācijas tiesu instance lēma piešķirt kompensāciju 17 gadus vecajam Nikolā Pirušam, kurš piedzimis kurls, daļēji akls un ar smagiem smadzeņu bojājumiem. Grūtniecības laikā Nikolā mātei radās aizdomas, ka viņai ir masaliņas. Savam ārstam viņa teikusi, ka tad, ja izrādīsies, ka viņa patiešām ir inficēta ar masaliņām, viņa vēlētos grūtniecību pārtraukt, nevis riskēt laist pasaulē bērnu ar smagām komplikācijām. Viņai tika nozīmētas divas asins analīzes, pēc kurām ārsts apgalvoja, ka viss ir kārtībā, un iedrošināja grūtniecību turpināt. Tomēr izrādījās, ka analīzes ir bijušas pretrunīgas, bet ārsts šo faktu ir ignorējis. Tiesas lēmums Nikolā Piruša lietā ir nozīmīgs tādēļ, ka tas atzina bērna tiesības saņemt atlīdzību par kaitējumu, ko nodarījis piedzimšanas fakts. Līdz šim Francijā uz šāda veida kompensāciju varēja pretendēt tikai vecāki. Nikolā vecāki saņēma kompensāciju 1997.gadā, bet 2000.gadā tiesa lēma par kompensāciju pašam Nikolā.

Minētie gadījumi radīja bažas vairākās sabiedrības grupās. Neapmierināti bija invalīdu tiesību aizstāvji, kas norādīja, ka ar šiem lēmumiem tiek pausts uzskats, ka cilvēku ar invaliditāti dzīve ir mazāk vērtīga. “Daži tiesneši joprojām uzskata, ka labāk ir būt mirušam nekā ar invaliditāti,” rakstīja kāds aktīvists. Bažas pauda arī ārsti. Francijas Embrionālās ehogrāfijas koledžas prezidents Rožē Besī norādīja: “Tiesas apgalvo, ka ārsts ir atbildīgs par visiem 100%, tomēr visiem ir zināms, ka medicīnā 100% precizitāte nepastāv.” Savukārt Francijas ginekologi, baidoties no tā, ka varētu pieaugt tiesas prāvu skaits, pieteica streiku un atteicās no prenatālo izmeklējumu veikšanas. Galu galā Francijas likumdevēji padevās spiedienam un Nacionālā sapulce pieņēma likumu, saskaņā ar kuru šādās situācijās kompensāciju pieprasīt varēs tikai vecāki un tikai ar nosacījumu, ka kaitējums radies acīmredzamas ārsta kļūdas dēļ. Likumā arī tika skaidri noraidīta iespēja celt prasību par zaudējumiem, kas radušies tikai prasības cēlāja dzimšanas dēļ.

Nepamatotas dzīves prasības rada virkni iebildumu. Viens no visbiežāk minētajiem ir tāds, ka šāda veida prasība ir nesakarīga. Prasības pamatā ir pieņēmums, ka personai tiek nodarīts kaitējums ar to vien, ka tā tiek laista pasaulē. Tomēr saskaņā ar plaši pieņemtu izpratni par kaitējuma nodarīšanu var runāt tikai tad, ja kādas darbības rezultātā personas stāvoklis tiek padarīts sliktāks, nekā tas bija, vai arī tad, ja personas stāvoklis kļūst sliktāks salīdzinājumā ar to, kāds tas varētu būt, ja rīcība netiktu veikta. Bet, ja tā, tad nav īsti skaidrs, kā piedzimšana var tikt aprakstīta kā kaitējums. Ja, piemēram, Lionela māte būtu pārtraukusi grūtniecību, tad Lionels nebūtu piedzimis. Proti, jāsalīdzina būtu Lionels, kas piedzimis ar Dauna sindromu, un Lionels, kurš nav piedzimis. Tomēr nav skaidrs, kā salīdzināt eksistējoša Lionela stāvokli ar neeksistējoša Lionela stāvokli. Un, tā kā šie stāvokļi nav salīdzināmi, mēs nevaram apgalvot, ka laišana pasaulē ir kaitējums. Ir autori, kas apgalvo, ka tādā mērā, kādā Lionela dzīve ir dzīvošanas vērta, nav pamata uzskatīt, ka viņam ir nodarīts kaitējums, jo eksistēt šādā stāvoklī ir labāk nekā neeksistēt. Citiem vārdiem – dzīve, kas ir dzīvošanas vērta, ir jāuzlūko kā ieguvums. Tomēr šķiet, ka šajā jautājumā cilvēku priekšstati būtiski atšķiras. Piemēram, Rafaels Samjuels, kurš grasās tiesā sūdzēt savus vecākus par to, ka tie ir viņu radījuši, pauž viedokli, ka piedzimšana neatkarīgi no apstākļiem ir sliktāka par nepiedzimšanu. BBC žurnālistam Samjuels apgalvo, ka vēlas, kaut viņš nebūtu dzimis. Šāda doma, lai arī mulsinoša, tomēr nav nesakarīga. Cita lieta, nav skaidrs, cik nopietni mūsu klikšķu apsēstajā laikmetā viņa teikto uztvert, jo turpat tālāk viņš saka: “Nav tā, ka es esmu nelaimīgs. Man ir laba dzīve, tomēr labāk es šeit nebūtu. Tas ir apmēram tā: šeit ir jauka istaba, tomēr es nevēlos tajā būt.” Ja vārdi vēl joprojām nozīmē to, ko tie nozīmē, tad vēlēties būt nedzimušam nozīmē atzīt, ka dzīve nav dzīvošanas vērta (lai ko tas arī nozīmētu), bet tas savukārt ir pretrunā ar atziņu, ka tā ir laba dzīve.

Par tiem, kas apgalvo, ka labi ir vispār nepiedzimt, Epikūrs “Vēstulē Menoikejam” raksta: “Ja viņš to saka ar pārliecību, tad kāpēc gan pats neaiziet no dzīves? Tas taču viņam viegli izdarāms, ja vien viņš to ir stingri nolēmis, bet, ja viņš to saka māžodamies, tad viņš runā kā niekkalbis par jautājumiem, par kuriem tā runāt neklājas.” Var iebilst, ka Epikūrs mums piedāvā aplamu dilemmu, tomēr vienā ziņā viņam pavisam noteikti ir taisnība: domām būtu jābūt sajūgtām ar dzīvi.