Grūtniecība būs jāatliek uz vēlāku laiku

Sanfrancisko “olšūnu vārdotāja” (“egg whisperer”) un neauglības speciāliste Eimija Evāzadeja sarīkoja vairākas olšūnu iesaldēšanas ballītes lielo tehnoloģisko kompāniju darbiniecēm. Sievietes varēja baudīt dzērienus un uzkodas modernā Sanfrancisko restorānā, kur viņas varēja arī noklausīties prezentāciju par ieguvumiem, kādus sniedz olšūnu iesaldēšana. Klātesošie neauglības speciālisti bija gatavi atbildēt uz viņu jautājumiem. Ņujorkas Manhatanā bāzētā neauglības klīnika Eggbankxx bija noorganizējusi līdzīgu strādājošām sievietēm paredzētu pasākumu ar nosaukumu “Three F’s: Fun, Fertility, and Freezing”.

wired.com, 2017. gada 4. novembrī

Pirmais bērns, kas radīts, apaugļojot sasaldētu oocītu, piedzima jau 1986. gadā Austrālijā. Tomēr tikai pēc gandrīz 20 gadiem šī tehnoloģija sasniedza tādu attīstības pakāpi, lai to varētu uzskatīt par pietiekami drošu. Piemēram, Lielbritānijas Cilvēka apaugļošanas un embrioloģijas pārvalde oocītu saldēšanai deva zaļo gaismu tikai 2000. gadā, bet Amerikas Reproduktīvās medicīnas biedrība tikai 2013. gadā, balstoties uz vairāku klīnisko pētījumu rezultātiem, atzina, ka šī metode vairs nav saucama par eksperimentālu. Klīniskie pētījumi parādīja, ka mākslīgā apaugļošana, izmantojot saldētus oocītus, efektivitātes ziņā būtiski neatšķiras no apaugļošanas, kurā tiek izmantotas svaigas, nesaldētas šūnas. Pētījumu dati arī neliecina, ka saldētu oocītu izmantošana radītu kādus būtiskus riskus bērna veselībai, lai gan par to droši spriest vēl ir pāragri. Šobrīd turpat vai jebkura neauglības klīnika saviem klientiem piedāvā iespēju sasaldēt oocītus, lai tos varētu izmantot vēlāk, veicot mākslīgo apaugļošanu. Sākotnēji šādu metodi lietoja medicīnisku iemeslu dēļ. Piemēram, ja sievietei onkoloģiskas saslimšanas dēļ ir nepieciešama ķīmijterapija, tad pirms tās uzsākšanas pastāv iespēja oocītus iegūt un sasaldēt, tādējādi nodrošinot iespēju radīt bērnu vēlāk. Tomēr daudzi avoti liecina, ka arvien biežāki ir gadījumi, kad sievietes izvēlas sasaldēt šūnas nevis medicīnisku, bet gan sociālu faktoru dēļ. Šādos gadījumos runā par tā saucamo “sociālo sasaldēšanu” (social freezing), kad sievietes izvēlas atlikt grūtniecību uz vēlāku laiku, piemēram, tāpēc, ka kāpt pa tā saucamajām karjeras kāpnēm ir daudz vieglāk, ja tam netraucē bērns. Daudzos gadījumos sievietēm var nebūt stabila partnera, ar kuru viņas gribētu radīt bērnus, daudzas sievietes var nejusties finansiāli stabilas, lai atļautos uzņemties rūpes par bērnu. Bet bioloģija ir nepielūdzama. Sākot no 35 gadu vecuma, sieviešu auglība strauji samazinās. Tas parasti notiek tāpēc, ka strauji samazinās oocītu kvantitāte un kvalitāte. Jo lielākā vecumā iestājas grūtniecība, jo lielāka ir iespēja grūtniecības laikā augli zaudēt. Tāpat palielinās varbūtība, ka auglim būs hromosomāli defekti. Ja nav iespējas ieņemt bērnu dabiskā ceļā, pastāv iespēja izmantot mākslīgo ārpusdzemdes apaugļošanu. Tiesa, arī šajā gadījumā procedūras efektivitāte ir saistīta ar vecumu. Jo lielāks sievietes vecums, jo mazāka kļūst veiksmīga iznākuma varbūtība. Šo problēmu var risināt, izmantojot ziedotus oocītus, kas krietni uzlabo procedūras veiksmes rādītājus, tomēr tas rada citas problēmas. Pirmkārt, šādā gadījumā bērns nebūs ģenētiski radniecīgs, bet daudzām sievietēm ģenētiska radniecība ir svarīga. Otrkārt, pasaulē trūkst oocītu donoru. Šīs problēmas nerodas, ja sieviete ziedo oocītus pati sev, proti, tos laicīgi iesaldē.

Oocītu iesaldēšana nemedicīnisku iemeslu dēļ ir daudz apspriests jautājums reproduktīvo tehnoloģiju ētikā. Daudzi autori norāda uz šādas iespējas pozitīvajiem aspektiem. Piemēram, vairāki autori to apraksta kā sieviešu emancipāciju – ka beidzot sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem, kuri līdz šim savu reproduktīvo potenciālu varēja realizēt krietni lielākā vecumā nekā sievietes. Iespēja sasaldēt oocītus un izmantot tos vēlāk krietni palielina sievietēm pieejamo reproduktīvo izvēļu arsenālu. No otras puses, daudzi autori norāda, ka šāda procedūra joprojām ir saistīta ar būtiskiem riskiem. Pirmkārt, riskus rada oocītu izņemšana. Lai iegūtu oocītus, olnīca tiek stimulēta ar hormonāliem preparātiem, bet pati oocītu izņemšana ir invazīva procedūra. Otrkārt, lielākā vecumā grūtniecība var izraisīt dažādas komplikācijas. Citi autori norāda, ka iespēja iesaldēt oocītus iedrošina sievietes daudz bezrūpīgāk attiekties pret faktu, ka auglība samazinās līdz ar vecumu. Turklāt šī tehnoloģiskā iespēja var sievietēm radīt maldīgu drošības sajūtu, ka iesaldētie oocīti garantē iespēju dzemdēt bērnu vēlāk. Šī drošības sajūta ir maldīga, jo procedūra tādas garantijas nesniedz.

Diskusija par oocītu sasaldēšanu ieguva jaunu skanējumu, kad 2014. gadā kompānija Facebook paziņoja, ka savā darbiniekiem piedāvāto labumu paketē iekļaus oocītu iesaldēšanu. Facebook paziņoja, ka segs šīs procedūras izmaksas gan savām darbiniecēm, gan savu darbinieku sievām. Pavisam drīz Facebook uzradās sekotāji. Citas lielās kompānijas – tādas kā Apple, Uber, Netflix, Google, Yahoo u.c. – nāca klajā ar līdzīgu piedāvājumu saviem darbiniekiem. Kompāniju pārstāvju paziņojumos dominē retorika, kurā tiek uzsvērtas sieviešu tiesības un izvēles iespējas. Piemēram, Virgin Group izveidotājs Ričards Bransons kādā televīzijas diskusijā, aizstāvot Facebook lēmumu, teica: “Kā gan cilvēki var viņus par šādu lēmumu kritizēt? Tā ir sievietes izvēle. Ja viņas vēlas turpināt strādāt, tad viņas var to darīt. Ja viņām nav iznācis atrast savu sapņu vīrieti 35, 36, 37 vai 38 gadu vecumā, tad var iesaldēt oocītus, tā ir jēdzīga ideja, un, jo agrāk tos iesaldē, jo labāk. Mēs kompānijā Virgin vēlamies šo ideju nozagt un piedāvāt savām sievietēm.” Tomēr šķiet, ka Bransons šeit krietni vienkāršo. Izvēles brīvību (jeb, precīzāk, autentiskumu) nosaka vairāki faktori. Viens no tiem, protams, būs pieejamo izvēļu daudzums un to saistība ar personas interesēm un vajadzībām. Tomēr būtiski ir arī tas, kas šīs izvēles piedāvā. Un šādā ziņā situācija, kurā darba devējs jums piedāvā uzsaukt oocītu sasaldēšanu, drīzāk izskatās pēc mājiena: ja vēlaties strādāt mūsu kompānijā, tad grūtniecību vajadzētu atlikt uz vēlāku laiku. (Jāatzīmē, ka nav dzirdēts, ka kompānijas piedāvātu iesaldēt spermu, kuras kvalitāte tomēr ar gadiem arī pasliktinās.) Galu galā, ja reiz kompānijām rūp sieviešu izvēles iespējas un ģimene, tad ir daudz citu lietu, ko tās varētu darīt, lai atvieglotu darbinieku iespējas vienlaikus strādāt un audzināt bērnus. Šādā ziņā piedāvājums iesaldēt oocītus izskatās pēc kārtējā mēģinājuma sociālu problēmu risināt ar tabletes, t.i., medicīniskas tehnoloģijas, palīdzību, jo, kā zināms, labākās zāles pret pārēšanos ir tabletes pret vēdersāpēm. Virzoties pa šādu trajektoriju, izvēļu iespējas brīvība un vienlīdzība tiks sasniegta tad, kad būs iespēja mākslīgās dzemdēs iznēsāt embrijus, kas radīti no dzimumšūnām, kuras iegūtas no viena indivīda cilmes šūnām. Jaunā, drosmīgā pasaule nemaz nav aiz kalniem.