Japāniskie demogrāfijas risinājumi

2021. gada decembrī tolaik 37 gadus vecais Jeila Universitātes profesors Jusuke Narita Japānas ziņu raidījumā sacīja, ka “diezgan acīmredzams” risinājums sabiedrības novecošanās problēmai būtu “vecāka gadagājuma cilvēku masveida pašnāvība jeb masveida seppuku”.

Meduza, 18. februārī

Japāna ir valsts ar visaugstākajiem vidējā mūža ilguma rādītājiem pasaulē un ļoti zemu dzimstību. Prognozes liecina, ka tuvāko 40 gadu laikā Japānas iedzīvotāju skaits draud sarukt par trešdaļu; līdz ar to mazināsies arī strādājošo skaits, kuru nodokļos samaksāto naudu novirzīt pensijām. Vienlaikus ļoti pieklājīgajā japāņu kultūrā ir sarežģītas attiecības ar palīdzības pieņemšanu: ja kāds pasniegs roku uz ielas paklupušam cilvēkam, tas jutīsies pārāk neērti, tāpēc neviens to taktiski arī nepiedāvā.

Pēc raksta par Naritu izlasīšanas es apvaicājos saviem Kioto un Tokijā dzīvojošajiem draugiem, vai viņi ir ko dzirdējuši par Jeilas profesoru, kurš esot kļuvis “plaši pazīstams” ar saviem provokatīvajiem ieteikumiem vecļaužiem veikt masveida seppuku. Viņi par tādu dzirdējuši nebija. No starptautiskās preses ziņām viņi man ieteica labāk izlasīt kādu The Japan Times rakstu par to, ka senioriem Japānā draud izredzes strādāt līdz mūža pēdējai dienai, nesaņemot pensiju, kas viņu ausīm izklausoties daudz drūmāk nekā rosinājums nolēkt no klints vai izlaist zarnas.

Tā kā šī nav pirmā reize vēsturē, kad Japānas salas piemeklē demogrāfiska un ekonomiska krīze, šāds motīvs ir regulāri sastopams gan tās tradicionālajā, gan populārajā kultūrā. Viens no starptautiski plašāk pazīstamiem piemēriem, filma “Balāde par Narajamu” (1958, 1983), dažādos festivālos un televīzijā bieži rādīta arī pie mums – iespējams, tāpēc, ka tajā ir kas tuvs arī latviešu pagāniskajai mentalitātei, tāda kā savdabīga “Indrānu” versija. Filmas pamatā ir Šičiro Fukadzavas stāsts par kādu mītisku senicīda praksi, dēvētu par ojasute (vecāku izmešana) vai biežāk par ubasute (vecās sievietes izmešana), kas senlaikos esot piekopta atsevišķos japāņu ciemos. Saskaņā ar to, kad vecākais ģimenes loceklis, visbiežāk māte, ir zaudējusi zobus un kļuvusi par “lieku muti”, kuras dēļ jācieš bads jaunākajiem locekļiem, viņa labprātīgi veic savu pēdējo ceļojumu Narajamas kalnā uz vecākā dēla muguras, lai tiktu tur atstāta nomiršanai. Šādu rīcību uzskata par augstāko pašaizliedzības pierādījumu un upuri, ko kalna gari atzinīgi novērtēs, dodot vēlību šai ģimenei. Nav gan ticamu ziņu par to, cik bieži šāda prakse patiešām izmantota; ubasute tiek uzskatīta drīzāk par budisma alegoriju un leģendu, kura ienākusi Japānas folklorā no indiešu mitoloģijas un kuras galvenā funkcija ir simboliski parādīt mūža nogales pārbaudījumu ceļu un ģimenes locekļu savstarpējo līdzatkarību tajā: dēls ar grūtībām nes māti kalnā, bet viņa pa ceļam lauž un met zemē žagarus, lai dēls atrastu ceļu atpakaļ uz mājām.

Gan 1958., gan 1983. gada filmas “Balāde par Narajamu” versijās uzsvars likts uz izvēles sarežģītību un cilvēku iekšējo ceļojumu sērās. Tā ir smaga attiecību drāma, kurā dažādo paaudžu pārstāvji cīnās ar bailēm, žēlumu un personīgo egoismu, vienlaikus cenšoties saglabāt savstarpēju cieņu un saprātu. Filmu var interpretēt kā alegoriju par eitanāzijas izvēli (ko šajā gadījumā aktīvi rosina pats seniors), taču interesantāks, manuprāt, ir fakts, ka Narajamas stāsta autors Fukadzava vairāk pazīstams kā satīriķis, kurš sarakstījis “Stāstu par kādu elegantu sapni”: tajā imperatoram un viņa sievai izpilda nāvessodu. Pēc stāsta publicēšanas literārajā žurnālā Chūō Kōron sašutusī labējo ultranacionālistu kopiena sāka draudēt autoram, kā arī noslepkavoja žurnāla redaktoru – tāds kā Charlie Hebdo precedents.

Profesora Naritas piesauktā filma “Saulgriežu kults” (kā teikts latviešu presē, “saulainākā šausmene šogad”) ir visai neparasta filma folkšausmu žanrā, kuras centrā savukārt ir nordiskajā kultūrā pazīstama senicīda tradīcija. 3. gadsimta ģeogrāfs Solīns savulaik rakstījis, ka ziemeļpolā dzīvojot tik veselīgi cilvēki, ka viņi nemirstot dabiskā nāvē, bet lecot no kraujas jūrā. Filmā izmantotais vārds ättestupa zviedru valodā ienācis no kādas senislandiešu sāgas, kur stāstīts par Dinastijas krauju jeb Ættarstapi, no kuras kāda skopa ģimene nolēkusi tādēļ, ka nav gribējusi pieredzēt, kā viņu uzkrāto bagātību izšķiež viesu uzņemšanai. (Tā gan bijusi šīs sāgas komiskā daļa ar nosaukumu “Stāsts par ielejas muļķiem”, un pētnieki nav atraduši pierādījumus šādai pašnāvību praksei, lai arī mūsdienās Zviedrijā to bieži piemin politiskajā kontekstā, runājot par pensionāru nodrošinājumu.)

Filma pievēršas ideālistiskajiem tradicionālistu priekšstatiem par tīrajām rasēm un nevainojamajām sabiedrībām, kuri bieži balstīti mitoloģiskajā domāšanā un senatnes cildināšanā. “Saulgriežu kultā” šī situācija novesta līdz groteskai, taču saglabājas arī neatbildēts jautājums: kā vārdā un cik tālu cilvēks ir spējīgs iet ar saviem teorijā tik gludi izplānotajiem sabiedrības organizēšanas modeļiem?

Atjautīgie “Saulgriežu kulta” sabiedrības regulēšanas mehānismi man atgādināja par Džonatana Svifta 1729. gadā publicēto “Kautrīgo ierosinājumu”, kurā viņš piedāvāja publiskai diskusijai kanibālismu kā iespējamo risinājumu sabiedrībā samilzušajai nabadzības problēmai: nabagu mazuļu izmantošana pārtikas rūpniecībā “atvieglotu dzīvi nabagiem, vienlaikus sniedzot kādu prieciņu bagātajiem”. Īru autors šajā esejā pa punktiem uzskaita dažādos ieguvumus, ko šāda reforma varētu nest: tādā veidā izdotos paretināt katoļticīgo papistu rindas, nabagiem beidzot pašiem piederētu kādas vērtības, ar ko samaksāt par īri, pildītos valsts kase un palielinātos kulinārā daudzveidība – iespējams, šis tas atlēktu arī vīnkopjiem –, peļņa kļūtu par pamudinājumu laulības slēgšanai, turklāt vīri pret savām grūsnajām sievām sāktu izturēties tikpat labi kā pret apsēklotām govīm vai ķēvēm un neuzdrošinātos viņas sist, lai neizraisītu spontāno asiņošanu.

Ar šiem piemēriem vēlos paskaidrot, ka neatkarīgi no tā, vai profesors Narita savus izteikumus bija domājis burtiski vai metaforiski, tie noteikti saistīti ar reāli pastāvošām tendencēm un atgādina par ekstrēmistiem, kas ar visneticamākajām idejām mēdz identificēties arī tiešā veidā. Mazāk skarbi un atjautīgi līdzīgus uzskatus pirms 10 gadiem bija paudis arī Japānas vadošās Liberāldemokrātiskās partijas līderis, bijušais finanšu ministrs Taro Aso. Savukārt praksē tos īstenoja kāds jauns vīrietis, kurš 2016. gadā ielauzās Samigaharas veco ļaužu aprūpes centrā un ar nazi nogalināja 19 tā iemītniekus – aiz līdzcietības, kā viņš pats paskaidroja.

Traģiskais Samigaharas notikums ir kalpojis par ierosmi kādai aktuālākai “Narajamas tēmas” versijai kino. Režisores Čiē Hajakavas filma “Plāns 75”, ko rādīja pagājušā gada Kannu festivālā, ir distopiska fantāzija par eitanāzijas piedāvājuma paketi tiem, kuri sasnieguši 75 gadu vecumu. Reālistiskā stilā uzņemtajā filmā skatītājs var sekot vairāku Japānas senioru dzīves apstākļiem un personīgajiem apsvērumiem, kuri viņiem liek izvēlēties eitanāziju. Šo apsvērumu skaitā ir viņu izolētība, parādi, pēcnācēju neesība vai sarežģītās attiecības ar viņiem (ko labi pazīstam arī no Odzu 1953. gada filmas “Tokijas stāsts”), kā arī jau iepriekš minētā pašcieņa un nevēlēšanās uzticēties aprūpētājiem cittautiešiem.

Režisore Hajakava intervijā stāsta, ka pirms filmas uzņemšanas veikusi nopietnu izpēti 70–90 gadus vecu ļaužu grupā un gandrīz 90% dalībnieku apstiprinājuši, ka eitanāzijas piedāvājumu visdrīzāk pieņemtu. Tomēr režisore filmā arī atklāj iemeslus, kādēļ atlikušajiem 10% šāds modelis nebūtu pieņemams: piemēram, ar izmisumā esošu cilvēku ir viegli manipulēt, un pat pašpārliecinātākie no mums nespēj paredzēt savu reakciju nāves priekšā.