Kazahstāna: troņu spēle

Diennakts laikā situācija Kazahstānā mazliet noskaidrojās, bet no tā mierīgāk ap sirdi nekļuva. Tagad notikumu secību var rekonstruēt šādi.

Turpat, kur 2011. gada decembrī, – Mangišlakas pussalā – atkal sākās naftas un dabasgāzes atradņu un urāna ieguves vietu strādnieku nemieri. Viņu smagais un kaitīgais darbs tiek apmaksāts skopi, bet Kazahstānā valdošais Šapirašti klans, kas ietilpst Vecākās žuzas Uisinu savienībā¹, dzīvo trekni. Lieki atgādināt, ka pie šī klana pieder arī večuks Nazarbajevs un visi viņa radinieki, tajā skaitā ietekmīgie radubērni – Kazahstānas Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks ģenerālleitnants Samats Satibaldi Abišs un dolāru miljardieris Kairats Satibaldi.

Kasims Žomarts Tokajevs, Kazahstānas jaunais prezidents kopš 2019. gada, arī nāk no Vecākās žuzas, tikai no citas, žalaiiru cilts (Kušika dzimta). Kazahu klanu sistēmā viņš ir attāls nabaga radinieks, kas strādā pie bagātajiem radiem. Tāds viņš arī bija, mans vienaudzis, Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta absolvents. Taču slikts zaldāts, kas nesapņo par maršala zizli. Skaidrs, ka Tokajevs par to sapņoja. Taču visas spēka struktūras caur savu klanu kontrolēja vecais jelbasi jeb nācijas līderis Nazarbajevs. Bet Kasims Žomarts tikai smaidīja un gaidīja.

Un lūk – tā stunda bija situsi, visas kārtis bija rokā. Novijuzeņā (Žanaezenā) izcēlās nemieri. Tie strauji izplatījās gandrīz pa visu Kazahstānu. Mierā palika tikai krievvalodīgās nomales – Petropavlovska un Ustjkamenogorska. Krievi jau sen bija pieraduši Kazahstānā justies kā otrās šķiras ļaudis. Tie, kam tas nepatika, brauca prom. Par laimi, lielā Krievzeme bija tepat blakus un seši tūkstoši verstu kopīgās robežas.