Klientam taisnība

Kad viens no britiem vaicājis: “Ko jūs dosiet krieviem, lai dabūtu viņus pie sarunu galda?”, atbilde [Borisu] Džonsonu pārsteigusi. Stīvs Banons, pēc kāda klātesošā liecības, esot ļauni pajokojis: “Ja viņi gribētu iebrukt kādā no Baltijas valstīm, mēs neliktos ne zinis.” Pati doma, ka Krievijai ar ieganstu aizsargāt krievu iedzīvotājus tiek dota carte blanche iebrukt NATO valstī, kuru abas mūsu valstis ir apņēmušās aizsargāt, šķita graujoša. Džonsons atbildējis: “Ko? Tāpat kā ar Sudetiju vāciešiem?”, atgādinādams Hitlera iebrukumu Čehoslovākijā 1938. gadā.

Tim Shipman. Fall Out. A Year of Political Mayhem. London: William Collins, 2017, p. 107–108.

Fakts, ka politiķi privātās sarunās nejoko diez ko politkorekti, laikam gan īpašus komentārus neprasa. Taču šajā Trampa toreizējā padomnieka Banona izteikumā, kuru savā grāmatā par britu politiku pēc Breksita atreferē žurnālists Tims Šipmans, der ieklausīties. Jebkurš joks ļauj eleganti un bez īpašām sekām pateikt kaut ko nopietnu. Skarbi joki patiesībā provocē partneri: nu kā lai uz kaut ko tādu vispār reaģē? Ja tu sāc pilnā kaklā smieties, tad starp runātājiem veidojas savdabīga vienprātība: tātad mēs redzam pasauli daudzmaz līdzīgi. Savukārt, ja tu sāc runātāju pilnā nopietnībā izvaicāt (“ko jūs ar to gribat teikt?”), viņš vienmēr varēs atgaiņāties: “Ko jūs, jokus nesaprotat?”

Cits jautājums, kā jūtas tie, par kuriem tiek jokots. Latvija starptautiskajos medijos šad un tad tiek pieminēta humoristiskā kontekstā. Piemēram, 2013. gada eirozonas krīzes laikā The Economist publicēja karikatūru ar diviem ES ierēdņiem, kurā viens saka otram: “Tev vienmēr jāzina, ka ir ziepes, ja Latvija cenšas tev pievienoties.” Taču kā globālu joku objekts mēs krietni atpaliekam no citām reģiona valstīm, piemēram, Polijas (slavenais poļu santehniķis) vai pat Lietuvas (savulaik populārie tēkrekli ar uzrakstu “Lūdzu, ziedojiet man piecas mārciņas, mani tikko apciemoja radi no Lietuvas”). Īsi sakot, Latvijai kā joku objektam vēl ir kur augt. No valsts tēla veidošanas viedokļa mums gan vajadzētu tikai sapņot par kādu latviešu Borata analogu; Kazahstāna, kas līdz nāvei apvainojās uz Sašu Baronu Koenu, patiesībā no filmas ieguva atpazīstamību. Jautājums tikai, vai mēs paši būtu uz kaut ko tādu gatavi. Arī mūsu sabiedriskajai domai ļoti patīk par visu sašust un apvainoties, taču uz jokiem, kā zināms, apvainoties nedrīkst.

Banona joks gan ir eksistenciāls: viņš šķietami joko nevis par Latvijas īpašībām, bet par valsts pastāvēšanu kā tādu. Turklāt lasītājs nojauš, ka runas par Baltijas valstīm kā maiņas monētu ASV un Krievijas attiecībās nav vienīgi Banona halucināciju izpausme: tā vai apmēram tā varētu domāt daļa ASV ārpolitiskās elites. Galu galā, izpratne par Baltijas drošības nozīmi var mainīties līdz ar ASV ārpolitisko prioritāšu izmaiņām, savukārt tās vispirms kalpo pašu amerikāņu interesēm. Atskārsme par šādām vienkāršām patiesībām spēj mums sabojāt garastāvokli uz ilgu laiku. Lai cik niecīga ir iespēja, ka Banona domubiedri nonāk pie varas ASV, tomēr “drošības klienta” statuss pats par sevi liek justies neomulīgi. Galu galā, ja pati mūsu pastāvēšana tiešām ir atkarīga no dažu grūti prognozējamu sociopātu labvēlības 7000 kilometru attālumā, ir grūti justies drošiem pat tad, ja šie sociopāti patlaban pret mums noskaņoti draudzīgi.

Kāds cits politnekorekts amerikānis, Stenlijs Kubriks, savulaik izteicās, ka visas starptautiskās politikas būtība ir izsakāma vienkāršā formulā: lielās valstis izturas kā lielceļa laupītāji, mazās valstis – kā prostitūtas. Šajā rupjībā diemžēl ir sava daļa patiesības – vismaz tiktāl, cik valsts “lielums” vai “mazums” ir nevis teritorijas vai IKP, bet gan pašizpratnes jautājums. “Lielās” valstis ir apsēstas ar savas varenības apliecināšanu. Tās, kā savulaik dzejoja Dmitrijs Bikovs, pastāvīgi vēlas “pārsteigt pasauli ar savu vērienu un nelietīgumu”. “Mazās” valstis, kuras pašas sevi aizsargāt nespēj, savukārt ir spiestas pielāgoties – taču tādējādi, lai “lielajām” nebūtu kārdinājuma tās aprīt. “Lielo” nesaskaņas tām jāizmanto savas brīvības telpas paplašināšanai, ar glaimu un šantāžas palīdzību panākot vēlamo rezultātu.

Varētu šķist ciniski. Taču viss 20. gadsimts patiesībā ir bijis īsts mazo valstu gadsimts – vismaz Eiropā. Gadsimta sākumā gan neviens īsti nedomāja, ka “small is beautiful”, tobrīd par politiski normālām uzskatīja dinastiskās impērijas. Taču, kad pēc Pirmā pasaules kara Eiropas kartē parādījās virkne mazo valstu, tām izdevās pagriezt rādītājus pretējā virzienā un iestāstīt pasaulei, ka tieši tāds tagad būs jaunais normālums.

Tas tika izdarīts ar ievērojamu izdomu un atjautību. Tika radīts “kolektīvās drošības” jēdziens, saskaņā ar kuru mazo valstu atkarība no saviem drošības donoriem tiek noformēta kā līdzvērtīga partnerība. Otrkārt, par labo toni tika padarīts “multilaterālisms” – proti, doma, ka pat lielajiem un varenajiem nav glīti rīkoties vienatnē. Gluži pretēji: tiem ir cieņpilnā tonī jācenšas visu sarunāt arī ar simt reizes mazākām un vājākām valstīm. Visbeidzot, veiksmīgi deleģējušas savas drošības problēmas citiem, “mazās” valstis varēja pilnā sparā veidot dažādus reģionālās integrācijas projektus, no kuriem pazīstamākais, protams, ir Eiropas Savienība. Mazās valstis veiksmīgi uzlika lielajām žņaugus. Labākā simboliskā ilustrācija tam ir NATO samiti, kuros mūždien aizņemtie ASV prezidenti, griezdami zobus un klusībā lādēdamies, gaida savas piecas uzstāšanās minūtes vienā rindā ar 28 (!) pārējo dalībvalstu līderiem.

Taču kā tad Baltijai vajadzētu reaģēt uz Banona un viņa līdzinieku aroganci? Īsā atbilde: nekā. Viņš, un nevis baltieši ir aizkavējies vēsturē. Savukārt mums jācenšas psiholoģiski adaptēties situācijā, kurai ir gājušas cauri daudzas Eiropas valstis. Nevajag pārdzīvot par savu neizbēgamo drošības klienta statusu, bet it visur stingri jāaizstāv Eiropas integrācija, jāatgādina Rietumiem pagātnes “uzmetieni” un ar savu paraugu jādemonstrē, ka valstij var būt citi cienīgi uzdevumi, nevis tikai sadošana kādam pa zobiem – piemēram, iedzīvotāju dzīves līmenis, inovatīva ekonomika un globāls redzējums. Galu galā, jau viedais Vonnegūts teica, ka visas valstis, kas lielākas par Dāniju, patiesībā ir s**u čupas, – un viņš jau nu kaut ko saprata no amerikāņiem, varat man ticēt.