Ko kliedz tepat Latvijā

Šis ir veļu un metālistu mēnesis. Vai veļu tomēr ir oktobris? Bet metālistu gan ir šis. (Ir taču grupas Novembers Doom, Novembre, albumu un dziesmu nosaukumu simtiem.) Tāpēc nolēmu domas vērst uz šīm lietām.

Nevedās tik viegli. Vienīgais man zināmais metālistu žurnāls Tales of Beverina iznāca 1997. gadā – ne novembrī. Mājās atradu žurnālu Avots, tas toreiz bija tik svarīgs. Lūk, 1990. gada novembris. Iekšā viss labais – Kamī, Mūzils, Iļģuciema cietums –, bet metāla īsti nav. Taču, lūk, vēlreiz, no novembra Avota – ticiet man – bezmaz kā krītošas lapas izbirst divi izgriezumi. Kādreiz daudziem patika šādi izgriezt no žurnāla sev svarīgo rakstiņu vai bildi. Man tagad žēl, jo žurnāls tiek sabojāts un mazās lapiņas tāpat lielākoties nozaudējas. Pēc tam šķirsti un mini, kas gan tik labs bija šajās tukšajās vietās. Paretam paveicas, un tas atrodas citā žurnālā.

Viens izgriezums bija no cita Avota. Toreiz mani pārsteidza un valdzināja dzejnieks Džonis, īstajā vārdā Jānis Silenieks, lietojis arī pseidonīmu Vairis Jāņtārpiņ. Nekad vairs neesmu viņam uzdūries. Tagad pārbaudu periodikā, tik vien kā tas pats raksts. Pseidonīms mazliet spokojas citu literātu rindās:

“Grīda vairs nemargo jāņtārpiņos” (G. Repše, 1993)

“un jāņtārpiņa vairs neviena” (L. Brīdaka, 1982)

“un zvaigznes runāsies ar jāņtārpiņiem ne vairs caur bezgaisīgo tukšumu, bet ar to tuvumu, kāds ir starp viņiem” (O. Vācietis, 1980)

Nevaru saprast, kādu apstākļu dēļ tā dzeja uz mani joprojām iedarbojas. Bērnības atmiņas, nebeidzamā ilgošanās?

Un melnais vampīrs arī reiz bij bērns –

Tas mita tumšā pagrabdzīvoklī

Un ilgojās pēc tumši sārtiem ķiršiem.

Es ar šo izgriezumu plijos virsū gan meitenēm, gan draugiem metālistiem. Viens no viņiem, ļoti svarīgs, rūpīgi izlasīja un nokomentēja, ka esot tā neko, tomēr “no viņa dzīvesstāsta gaidīju vairāk”. Džoņa dzīve tur izstāstīta ļoti īsi, taču ir pateikts: “1979. gadā izdarīja pašnāvību,” – un tas jau mums, maziem mošķiem, šķita tas īstākais dzejnieka stils, romantika, metāls. Es aicināju meiteni ekspedīcijā uz Džoņa dzimto Krustpili, meklēt vietējā kapsētā dzejnieka kapu. Viņa teica – forši, bet tā arī neaizbraucām. Tagad vairs kapi nešķiet tik patīkami un pašnāvības ne tik. Bet dzejā kaut kas joprojām ir:

Ak, neiedomājamās

mijkrēšļa karaļu zeķes,

ko uzvelk tieši uz sejas,

skaļi noķērkstot “krā”.

Otrs izgriezums ir no vēl vecākas Liesmas. Arī tikpat svarīgs žurnāls. Esmu izgriezis miniatūru rakstiņu par angļu grupu Venom. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar viņiem. Tagad, protams, visi zinām, Venom jāuzskata par pirmo black metal grupu. Liesmas rakstā par to nekas nav teikts, nav vēl apjēgts šī fakta lielums. Taču rakstam piemīt to aizgājušo laiku milzīgā aizrautība:

Ieklausieties, ko kliedz Venom. Ieklausieties, ko kliedz tepat Latvijā. Mēs ticam, jūs dzirdēsiet.

Es gribēju dzirdēt, uzreiz kļuvu par fanu, pašu grupu nedzirdējis. Atkal stāstīju par to meitenēm un zēniem. Izrādās, ne es vienīgais. Deviņdesmitajos iepazinos ar cilvēku, kuru visi pazina kā Venomu. Pats pastāstīja, ka kādreiz izlasījis šo pašu Liesmas rakstu un, protams, uzreiz to vēstījis kādiem nejauši satiktiem Jelgavas matainajiem. Tie nākamajā tikšanās reizē viņu jau saukuši tieši tā – Venoms –, un tā tas aizgājis. Lūk, viņš mācēja atstāstīt aizrautīgāk nekā es. Viņš vispār visu darīja tā niknāk. Jau minētajā Tales of Beverina (1997) Venoms redzams pirmās Latvijas black metal grupas sastāvā. Es viņu satiku pa laikam, viņš necik nemainījās. Kā bija tai Liesmas rakstā mācīts: “Ar kliedzienu, ar ārprāta kliedzienu,” – tā arī sadzīvoja ar pasauli. Nekam nepakļāvās, nekam neticēja. Arī ne kovidam, un tas, laikmeta beigas iezīmēdams, Venomu nokāva.

Sveiciens Vairim Jāņtārpiņ, sveiciens Venomam.

Tāds, lūk, novembris. Pakrati avotu, izbirs veļi.