Mainīties uz karu

“Skaidri jāsaprot, ka Krievijas militāri politiskajai vadībai šis ir tikai pats, pats sākums lielam karam, kuru viņi plāno.”

Grigorijs Judins intervijā YouTube kanālam CIVILNET.

Krietnajam kareivim Šveikam, kā atceramies, tika pārbaudītas prāta spējas. Uz jautājumu “vai jūs ticat pasaules galam?” viņš sniedza visai ietilpīgu atbildi: “Vispirms man vajadzētu to galu redzēt, bet skaidrs, ka rīt tas vēl nepienāks.” Līdzīgi izvairīgi šodien varētu atbildēt arī uz jautājumu, vai Krievija gatavojas tiešam militāram konfliktam ar NATO. Tādēļ var tikai apbrīnot dažādos krievu ekspertus, kuriem jau sen viss ir skaidrs. Turklāt šāds tālredzības līmenis, kas jau robežojas ar reliģisku atklāsmi, ir vienlīdz raksturīgs kā “patriotiskajai”, tā “liberālajai” nometnei. Viņiem visiem tas ļauj vienā elpas vilcienā apgalvot, gan ka Putins nemaz nezina, kādēļ uzsācis karu, gan ka viņam ir skaidrs tālejošs mērķis – militārs uzbrukums Rietumiem.

Šodien Eiropai jāpierod pie apziņas, ka karš ar Krieviju ir reāla iespējamība. Pazīstamais kreisais sociologs Antonijs Gidenss pirms 10 gadiem rakstīja, ka pēc aukstā kara beigām valstis esot bez “ienaidniekiem”, bet tikai ar “pretiniekiem” un “konkurentiem”. Šī tēze pauda plašu aprindu noskaņojumu: lieli bruņoti konflikti pieder pagātnei. Tas, ka Eiropas Austrumos atrodas režīms, kuru principiāli neapmierina robežu izkārtojums Eiropā, kurš savu leģitimitāti arvien vairāk balsta agresīvā opozīcijā Rietumiem, tika uztverts kā kaitinoša, taču kopumā nekaitīga, eksotiska dīvainība. Daudzi Eiropā (neslēpšu, arī es pats) uzskatīja, ka plaši sludinātais naids pret Rietumu civilizāciju, “pindosiem” un “Gejropu” ir tikai retoriski ponti iekšējam patēriņam (galu galā, tādu atpalikušu režīmu, kuru valdošie dzīvo no mutes brūķēšanas pret Rietumiem, pasaulē ir ļoti daudz). Gruzija 2008. gadā, Krimas aneksija un iebrukums Dienvidaustrumukrainā 2014. gadā drīzāk tika uzlūkoti kā iepriekšējā politiskā perioda noslēgums, nevis jaunā sākums. Pēdējā gada notikumi šīs ilūzijas ir krietni vājinājuši. Es pats ikdienas darbā esmu liecinieks tam, kā Eiropas Parlamentā savēlētie “daudzu tautību bērni” pamazām sāk apjēgt, ka tagad mēs vairs nevaram domāt tikai par klimata neitralitāti un cilvēktiesībām Nigērijā. Mums kopīgi jāiepērk bruņojums, kopīgi jāsargā robeža, kopīgi jāgādā nafta un gāze, lai beidzot pārstātu barot agresoru. Lai gan lēni un negribīgi, tomēr Eiropas prioritātes mainās, un baltiešiem šodien jādara viss, lai Ukrainā notiekošo par eksistenciālu draudu uztvertu ne tikai robežvalstis, bet arī “vecā” Eiropa.

No šāda viedokļa zīlēšana, vai Putins uzbruks NATO, ir diezgan dīkdienīga nodarbe; jebkurā gadījumā pareizi ir rīkoties saskaņā ar pieņēmumu, ka tas reāli var notikt. Savukārt, vai tas tiešām notiks, ir vienādojums ar pārāk daudziem nezināmajiem. Viens no tiem ir laiks: ja pagājušajā februārī Kijivā būtu kritis režīms (to gaidīja ne tikai Krievija, bet arī daudzi Rietumos), vai Putins tagad jau būtu uzbrucis, teiksim, Polijai vai Baltijas valstīm? Ja arī viņš sākumā neplānoja tiešu sadursmi ar NATO, tas nenozīmē, ka viņš to neplāno pašlaik, nedz arī, ka tā nevar notikt. Šāda konfrontācija var sākties arī nejauši, piemēram, kādai Krievijas raķetei nokrītot NATO valsts teritorijā. Karam vēršoties plašumā, šādas iespējamības būtiski pieaug. Ir biedējoši domāt, kas notiktu, ja, nedod Dievs, atkārtotos Malaizijas aviokompānijas reisa MH17 gadījums: šodien reakcija uz to noteikti vairs nebūtu tikai tiesa un Krievijas aktīvu konfiskācija. Īsi sakot, lieli kari var sākties arī tad, ja neviens tos neplāno.

Grigorijs Judins grib mums teikt, ka Putins jau no paša sākuma gribējis karot ar Rietumiem. Pilnīgi iespējams, ka tā. Vienlaikus tas vēl neko nepasaka par viņa tālāko stratēģiju. Krievijas propagandā karš ar Rietumiem notiek jau šobrīd: galu galā, viņi taču nekaro ar “kaut kādu tur” Ukrainu. Arī tas, ka šis karš tiek pasniegts kā pašaizsardzība, nav nekas neparasts: Hitlers 1939. gadā iebruka Polijā, lai aizstāvētos pret “poļu agresiju”. Tas, ka Rietumi apdraud “krievu pasauli”, Krievijā jau sen ir fundamentāla ideologēma. To apliecina fakts, ka Krievijas elitē nekādas šķelšanās nav – par spīti uzskatāmajam kara vājprātam. Jebkura valsts, kura kopā ar amerikāņiem apšauba Krievijas pretenzijas uz pierobežas valstīm, ir tai potenciāls drauds. Šo domu gaitu spilgti apliecina savdabīgais “ultimāts” Rietumiem, kuru Kremlis publicēja 2021. gada decembrī un kurā tika atklāti apšaubīta visu NATO jauno dalībvalstu suverenitāte. Pēc 2022. gada 24. februāra to vairs nevar uztvert tikai kā bravūrīgu, bet tukšu retoriku.

Krievija principā var plānot lielu karu Eiropā un droši vien to arī dara. Cits jautājums ir par spēku samēru. Pirmkārt, šeit 60% pasaules IKP cīnās pret 3%. Otrkārt, iedomāties, ka aiz Krievijas šajā avantūrā stāv Ķīna, ir pārsteidzīgi. Ķīnieši, lai gan labprāt noliktu pie vietas amerikāņus, tomēr strādā pie savas globālas hegemonijas ar pavisam citiem līdzekļiem. Tādēļ plašs militārs konflikts, kas apdraudētu “Vienas jostas, viena ceļa” iniciatīvu, tai noteikti nav vajadzīgs. Visbeidzot, iespējama kodolieroču lietošana ir ceļš uz globālu katastrofu, bet ne uz uzvaru pār Rietumiem. Jautājums par “sarkanajām līnijām” un biedēšana ar “eskalāciju” savukārt ir tīri taktiski paņēmieni. Krievija var kādā brīdī iedomāties, ka tieši tagad šīs līnijas ir pārkāptas, vai tikpat labi arī ilgstoši samierināties ar aktīvu NATO palīdzību Ukrainai – kā Rietumi samierinājās ar padomju tankistiem Ēģiptē vai padomju lidotājiem Korejā. Un diez vai NATO no tā vajadzētu raustīties.

Skaidrs, ka no nacionālkonservatīvu halucināciju pārņemta diktatora principā var sagaidīt vistrakākās lietas. Pašlaik gan liekas, ka viņa galvā dominē cerība Rietumus sašķelt, nevis sakaut karā. Ne velti bravūrīgā draudēšana ar kodolieročiem pašlaik ir pieklususi. Kremlis droši vien saprot, ka šādi draudi palielina trauksmes sajūtu arī “vecajā” Eiropā, kas savā svētlaimīgajā ignorancē pagaidām īpaši apdraudēta nejūtas. Galu galā, diez vai arī Reiganam & Co būtu izdevies ilgstoši mobilizēt savus vēlētājus uzvarai pār PSRS aukstajā karā, ja tie netiktu nepārtraukti biedēti ar Bumbu. Te Krievijai paveras iespējas koķetēt ar diplomātiju un spēlēt uz laiku cerībā, ka Rietumiem agrāk vai vēlāk apniks un viņi pieņems kādu izmocītu uguns pārtraukšanu uz ukraiņu rēķina, kas ļaus Krievijai savākties un gatavoties nākamajai, plašākai agresijai. Līdzās morāliem apsvērumiem tieši šāda scenārija novēršana šobrīd ir galvenais reālpolitiskais iemesls visiem spēkiem turēt Ukrainas jautājumu Eiropas uzmanības centrā.