Manas sārtās līnijas

Sarkano līniju jēdziens mūsdienās ir radies no Turcijas valdības konsultanta armēņa Kjulpenkjana (saukta arī par “Misteru 5%”) uz Tuvo Austrumu kartes ar sarkanu zīmuli ievilktām naftas karteļa robežām 1928. gadā: tā dalībniekiem bija pienākums dalīt peļņu no visiem urbumiem proporcionāli savu akciju skaitam. Maigākas sārtās līnijas apdzejoja Kiplings, rakstot par sārtos mundieros tērptu skotu kājnieku nevienlīdzīgo cīņu pret krieviem Krimā 1854. gadā: “Ne soli atpakaļ, Tomij!” To uzfilmēja Terenss Maliks 1998. gadā, tiesa, par citu karu citā vietā un citā laikā. Savukārt vairāku soļu uz priekšu speršanas simbols ir Rubikona, grāvis, kuram kauliņus pārmeta pāri Jūlijs Cēzars. Tur nesen bija plūdi, tādiem Jūlijs pāri netiktu. Rubeus latīņu valodā ir sarkans, krāsa rodas no ūdens tecēšanas cauri dzelzsrūdas rūsainajiem iežiem. Frančiem nav sarkano līniju, viņiem sarkanās līnijas ir dzeltenas, frančiem šis jēdziens nozīmē nešķērsot dzeltenu līniju, kas atdala brauktuves pretējos virzienus. Latviešiem tādējādi sarkanā līnija būtu dubultas nepārtrauktas baltās līnijas.

Mana pirmā sarkanā līnija bērnībā bija līniju burtnīcas sarkanā mala, kurai nedrīkstēja rakstīt pāri. Mana pēdējā sarkanā līnija ir nepīpēt vairāk kā vienu paciņu dienā, un pie cigaretes filtra ir sarkana līnija. Mana priekšpēdējā sārtā līnija bija kovidtestā, man paveicās, otras tur nekad nebija. Pa vidu ir bijušas sarkanās līnijas nekad nelasīt sēnes, kuras nepazīstu, nekad nelasīt indīgas sēnes, lai iepazītu, nekad nelietot narkotikas, jo varētu iepatikties. Amerikāņi sarkanās līnijas iedomājas kā robežu motora apgriezienu skaitam, man ir bijis otrādi. Nekad nelidot lēnāk par instrukcijā noteikto minimālo lidošanas ātrumu (stall speed), jo tam seko grīste un kritiens, un vērot lidmašīnu iezīmētās sarkanās līnijas debesīs saulrietā.

Sārtās līnijas es atradu mājās uz sienas, tās ir Blumberga paraksta līnijas no lūgšanas par redzēšanu 2004. gadā Venēcijā, kur bija 24 pēdu pāri pilsētā, kur pēdas neatstāj pēdas, nejauša tikšanās ar maniakālajiem vāgneristiem kazino, kur vizuļoja Reinas zelts un miris Vāgners, bet Blumbergs izdomāja – “es nemiršu”. Blumbergs atklāja man zivju tirgu, parādīja Torčello, kur Hemingvejs sarakstīja “Pāri upei koku paēnā”. Tīrons par to ir rakstījis: “Lai kaut ko tādu norītu, nepieciešama spēja neņemt vērā bezgaumību, apmēram tāda, kā, iedzerot degvīnu, nesajust, ka tas ir pretīgs.” Un tur ir arī tā tēze, kas norāda uz vidusskolnieču dienasgrāmatām – sarkano līniju, kuru, rakstot Rīgas Laikam, nedrīkst pārkāpt. Blumbergs stāstīja, kā Svētā Jāņa un Pāvila bazilikā, vērojot Bellīni, čurāja sieviete. Mēs mielojāmies Alla Scala, kur pēc divdesmit gadiem joprojām strādā tās pašas ukraiņu viesmīles, bet acqua alta tagad ir viņu dzimtenē, jo kāds mūdzis ir pārkāpis sarkanās līnijas.

Ja Rīgas Laika vietnes meklētājā ieraksta “sarkanās līnijas”, tas piedāvā Tīrona interviju ar Blumbergu. Tīrons ir intervējis Blumbergu 2003. un 2013. gadā, pa vidu Blumberga projektus atbalstījuši Valdis Ošiņš, kura puika raksta Rīgas Laikā par kino, Valdis Ābols un Arnis Rītups, kā rāda mans arhīvs. Viņi ir 30 gadus čakli kopuši Rīgas Laika sarkanās līnijas uz pirmā vāka. Rītups joprojām atceras, ka grāmata ar Blumberga fotogrāfijām “Nāka” bija jāsadedzina, jo līnija, kurai vajadzēja pāriet no vienas puses otrā, iznāca ar pārrāvumu.

Ielu sarkanajās līnijās nedrīkst novietot neko paliekošu, vienīgi pagaidu konstrukcijas. Astras ielā blakus tēlnieka Zemdegas bijušajai darbnīcai ārpus sarkanajām līnijām, tātad uz palikšanu, tagad ir nostājies Blumberga radītais Vērotājs. Kad mani mazbērni iet tam garām, viņš viņus vēro.