Manas sārtās līnijas

Mīļais Rīgas Laiks!

Paldies jums par neseno – kaut mazliet šaubīgo – pasūtījumu rakstam, kas derētu jūsu “Sārto līniju” rubrikai. Ja saprotu pareizi, runa būtībā ir par trāpīgu nosaukumu, kam jāmeklē nozīme. Esmu pārsteigts, ka esat mainījuši tradicionālo rakstu pasūtīšanas veidu, kad trāpīgu nosaukumu piešķir esošam tekstam, kas jau kaut ko nozīmē.

Zīmīgi, ka vārdu savienojums “sārtās līnijas” ma-nā prātā neraisīja nevienu spontānu ideju. Mūsdienu reklāmas un sociālo mediju pasaulē, kurā mēs, izdzirdot pat visnevainīgāko teikumu, esam pieradināti sprāgt no asociācijām, saukļiem, variācijām, sinonīmiem, homonīmiem un antonīmiem, tam ir grūti noticēt.

Patiešām, “Sārtās līnijas” ir tik brīvas no jebkādiem iztēles impulsiem, ka pret tām vajadzētu izturēties ar zināmām aizdomām. Ja mana psihoanalītiķe (iztēlosimies, ka man tāda ir) pajautātu, kas ir pirmais, kas man iešaujas prātā, izdzirdot frāzi “sārtās līnijas”, un es turpmākās piecas minūtes klusētu, viņa neizbēgami pieņemtu, ka kaut kur dziļi zemapziņā kaut ko slēpju – traumu, arhetipu, iespējams, kaut ko seksuālu. Lai gan patiesībā viņa man tikpat labi varētu pajautāt, kas ir Mozambikas galvaspilsēta, un saņemt tieši tādu pašu atbildi.

Es neļāvos kārdinājumam meklēt “sārtās līnijas” Google, apzinoties, ka iepriekšējie autori jau mani apsteiguši, tāpēc, lai aizpildītu šo tukšumu, paļāvos uz iztēles spēku. Pēdējo 24 stundu laikā esmu piepildījies kā tukša aka pēc lietusgāzes. Ūdens varbūt nav dziļš vai dzerams, un tam ir sārta nokrāsa, bet tas vismaz tur ir.

Zemāk atradīsiet trīs idejas savām “Sārtajām līnijām”. Par katru no tām sniegšu tikai īsu aprakstu. Tukšās vietas varat aizpildīt paši. Jūs varat iztēloties, ka esat tās lasījuši un ka jūsu lasītāji ir tās lasījuši, un, tā kā gan jums, gan jūsu lasītājiem ir bagāta iztēle un viņi jau daudz ko tādu ir lasījuši un zina, kā un kas to rakstījis, būs tieši tā, it kā viņi patiesībā būtu to lasījuši.

1) Mani erotiskie piedzīvojumi metro līnijā Hammersmith & City (kas Londonas metro kartē iezīmēta rozā krāsā). Stāsts ir par īpaši neaizmirstamu braucienu, kurā devos vēlu vakarā ļoti pievilcīgas sievietes sabiedrībā. Nevaru garantēt, ka tas patiešām notika vēsturiskajā Hammersmith & City līnijā, bet, tā kā mēs braucām no Londonas rietumu daļas uz Londonas austrumiem un noteikti nekur nepārsēdāmies, varbūtība, ka tas notika tieši Hammersmith & City līnijā, ir aptuveni trīs pret vienu. Tāpat kā visos erotiskajos tekstos, interesantie fragmenti nav erotiski un erotiskie fragmenti nav interesanti.

2) Pasaki “es dievinu vāveres” un aizveries. Kad es nomiršu un nokļūšu ellē, dziesma, kas atskanēs no elles dziļumiem, būs Aerosmith “Pink”. SWH Rock to atskaņo ik pēc stundas, un tās liriskais saturs (“Sārtās līnijas!”) ir noderīgs tikai, lai ilustrētu atšķirību starp jēdzieniem prude (klīrīgs), lewd (neķītrs) un rude (rupjš), kā arī Amerikas divdabīgo pieeju pornogrāfijai un pieklājībai. To es salīdzināšu ar mācītāju, kurš stāsta nepieklājīgu joku un pēc tam aizrāda draudzes locekļiem, ka tie smejas.

3) Vīrieši, kas valkā rozā kaklasaites.Būtībā tas ir turpinājums populārajam rakstam “Humpala”, ko jūs publicējāt aizpērn. Šoreiz es apgalvoju, ka vīrieši, kas valkā rozā kaklasaites ļoti atšķiras no vīriešiem, kas valkā rozā kreklus. Neesmu drošs, ka es tam patiešām ticu, bet varētu mēģināt to pierādīt. Es varētu atdzīvināt elegantā ebreju kunga tēlu no Goldersgrīnas, kam bija tādi panākumi iepriekšējā rakstā un kas pavasara un rudens sezonā neapšaubāmi kombinētu pusnakts zilu uzvalku ar baltu kreklu un rozā kaklasaiti. Trīsdesmit gadus pēc nāves viņš, šķiet, Latvijā ir kļuvis par nelielu slavenību. Cilvēki man joprojām par viņu jautā. Viņi ir vīlušies, kad apstiprinu, ka viņš joprojām ir miris. Es gan baidos, ka filma par Bārbiju būs uz nenoteiktu laiku izsmēlusi diskusiju par rozā apģērbu.

Lūk, manas trīs idejas Rīgas Laikam un tā “Sārtajām līnijām”. Bet, vēlreiz atskatoties, neesmu pārliecināts, vai par kādu no tām vajag rakstīt. Mēs jau esam guvuši to lasīšanas pieredzi – to rakstīšana maz ko dotu. No tā visa galu galā veidojas norāde uz “Sārto līniju” patieso nozīmi. Tradicionāli vissvarīgākos tekstus raksta ar asinīm – upurēšanas vārdus, nāves spriedumus, pretenciozu dzeju. Sarkanās līnijas. Tas, ko piedāvāju es, ir teksti, kas pastāv kā pilnībā noformēti iztēles pārdzīvojumi, bet ko patiesībā nemaz nevajag uzrakstīt. Sauksim tos par “sārtajām līnijām”.

BEIGAS