Mazo brāļu cīņa

ASV atslepenojušas informāciju par aukstā kara putniem spiegiem. Tiem bija jālido uz PSRS, lai fotografētu slepenos objektus.

Meduza.io

Jaungvinejā mitinās spilgts putns, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par mēslu putnu. Un nevis tādēļ, ka tas rakņātos mēslos vai apķēzītu vietējos kultūras pieminekļus, bet tāpēc, ka viņu nekādi nevar izmantot, jo minētais putns ir indīgs. Visticamāk, indīgs tas kļūst tādēļ, ka uzturā patērē indīgus kukaiņus; bada laikos, novelkot tam ādu un tad uzcepot, putnu tomēr var apēst un nenomirt, tomēr no tā iesaka turēties pa gabalu. Varbūt tādēļ putna latīniskajā nosaukumā ietverta zināma attieksme pret apkārt notiekošo – Pitohui dichrous.

Bez Hanumāna kvēlojošās astes viens no senākiem radošajiem mēģinājumiem iesaistīt dzīvniekus cilvēku konfliktā minēts arī Soģu grāmatā (15:3–5): “Bet Simsons tiem sacīja: “Šoreiz lai filistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu ļaunu.” Un viņš nogāja un noķēra trīs simti lapsu, tad viņš, paņēmis lāpas, pagrieza asti pret asti un iesprauda pa lāpai starp divām astēm. Tad viņš pielaida uguni lāpām un palaida zvērus filistiešu vēl nenokoptajās druvās, tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā arī vēl nepļauto labību un pat vīna dārzus un olīvkokus.” Savulaik konfliktos cilvēki iesaistījuši arī ziloņus, kas uz pretinieku atstāja nomācošu iespaidu ar savu izmēru un spēku; dažviet tiem likts sabradāt uz nāvi notiesātos. Bijuši mēģinājumi izmantot arī kamieļus, kas ir izturīgi pret barības trūkumu un temperatūras svārstībām: tie vairījās mīdīt cilvēkus, bet to prāvais augums neļāva pretinieka jātniekam kamieļjātnieku sasniegt ar parasta garuma ieroci.

Arī mazu dzīvnieku izmērs neatturēja cilvēkus no to iekļaušanas kara plānos: Otrā pasaules kara laikā angļi izdomāja cīnīties pret vāciešiem ar žurku palīdzību. Saskaņā ar plānu kāda stratēģiskā objekta katlu mājas darbinieks, uzgājis darbavietā beigtu žurku, nekavējoties iemetīs to ugunī, tādēļ nelaiķi piepildīja ar sprāgstvielām kā dolmu ar rīsiem. Tiesa, vāciešiem izdevās šo ideju pārtvert un plāns tā arī netika realizēts, lai arī izraisīja lielu rezonansi un lērumu profilaktisko darbību. Savukārt amerikāņu stomatologs Laitls S. Adamss, Kārlsbādas alās vērojot sikspārņu barus, iztēlojās, ka sikspārnim varētu piesiet spridzekli un izmantot to karā pret japāņiem. Ārstam izdevās pārliecināt prezidentu Rouzeveltu, kurš atzina: lai gan ideja ir ārkārtīgi neparasta, dakteris izgudrotājs nebūt nav traks. Sikspārņus bija paredzēts atdzesēt līdz 4 °C, lai tie ieslīgst miegā, un nomest labi ventilētā bumbā ar izpletnīti virs apdzīv0tas vietas. Noteiktā mirklī bumba atvērtos, sasilušie dzīvnieki meklētu patvērumu ugunsnedrošo ēku bēniņos un pagrabos, kur lādiņš, kas bija pieskavots sikspārņiem pie krūtīm kā ordenis, detonētu. Šim nolūkam tuksnesī uzceltā japāņu ciema eksperimentālā mulāža patiešām nodega neticami ātri. Tomēr daži sikspārņi iemanījās no militāristu rokām izmukt un nodedzināja arī derīgas ēkas.

Otrajā pasaules karā izmantoja arī prettanku suņus, kurus pieradināja mesties zem tanka, sistemātiski barojot caur bruņumašīnas grīdas lūku. Tanka ložmetējs bieži vien nevarēja pagūt nošaut skrienošu suni, pret tiem nācās izmantot ugunsmetējus, kā arī preventīvi apšaut jebkādus apkārtnē klaiņojošus suņus, tomēr maldīgi būtu domāt, ka visi dzīvnieku izmantošanas veidi padarīja viņus par kamikadzēm pret savu gribu.

Ne tikai ASV, arī PSRS centās apmācīt delfīnus un jūras lauvas meklēt pēc mācībām nesprāgušus lādiņus, modri patrulēt ūdeņos un pamanīt potenciālos diversantus. Netālu no Sevastopoles 60. gados tika dibināts delfinārijs, kura galvenā dresētāja bija Anastasijas Vertinskas dubliere filmā “Cilvēks amfībija”, taču ne tajā iedvesmojošajā ainā, kurā var redzēt aktrises krūšu galus. Delfīnu patronesei bija jātēlo slīkšana, tādēļ viņas peldkostīmā sabāza vairākus kilogramus svina, turklāt viņa nedrīkstēja radīt gaisa burbuļus. Bez delfīnu pētīšanas iestādei bija jāizklaidē partijas funkcionāru ģimenes, proti, jāmāca dzīvniekiem triki. Viens no vēlākajiem pagrīdes trikiem bija delfīnu aptauja par Brežņeva “Mazās zemes” izlasīšanu: tad zīdītājs lēca ārā no ūdens un mācēja pat izkliegt vārdu “jā!”, uzjautrinot skatītājus, jo grāmatai bija garlaicīga literārā darba slava, kura kontekstā pat paša autora vārds būtu jāliek pēdiņās. Pēc tam dresētāju, protams, kāds nostučīja, un triks bija no programmas jāizņem. Delfinārijā tika radīta arī zemūdene, kas izskatījās pēc delfīna.

Lai gan pasta baložiem bija ārkārtīgi liela nozīme abos 20. gadsimta karos, līdz ar telegrāfa izgudrošanu putni kā informācijas nesējs zaudēja savu nišu. Taču lauru vainags šajā jomā nenoliedzami pienākas kādam vācu aptiekāram, vārdā Jūliuss Gustavs Neibronners, kurš 1903. gadā nolēma, ka par katru cenu balodim jāpiestiprina fotoaparāts un jāpalūkojas, kas no tā sanāks. Viņa tēvs, arī aptiekārs, mēdza sūtīt ar balodi pacientiem zāles, bet tālaika fototehnika putna spēkiem bija neiedomājami smaga. Tad Neibronners izgudroja 10 atvieglotas kameras, kuras uzticēja nest visspēcīgākajiem putniem. Tika konstatēts, ka ar kameru ekipēts balodis lido atpakaļ taisnākā trajektorijā nekā sugasbrālis bez jebkāda ekipējuma. Uz šādu ideju aptiekāru uzvedināja viens no viņa baložiem, kas bija pazudis veselu mēnesi, bet tad atgriezās no miglas uzbarojies un apmierināts ar dzīvi, un īpašnieku tirdīja ziņkāre, kur tas bijis savas prombūtnes laikā. 1907. gadā viņš devās atklājumu patentēt, taču sākumā viņam tika atteikts, jo neviens neticēja, ka tas ir iespējams. Tomēr baložiem izdevās iegūt kvalitatīvus attēlus, un galu galā ideja ieguva lielu popularitāti. Aptiekārs piedalījās izstādēs, kur demonstrēja putnu uzņemtos foto, uz vietas tos attīstīja un pārdeva. Īpašu atzinību izpelnījās kadrs, kurā nejauši bija tikuši fotogrāfa paša spārni. Pārsteidzošā kārtā baloži nebaidījās arī no sprādzieniem, vismaz ne tik ļoti, lai neizpildītu savu misiju. Tomēr ne tikai pirmais, bet arī otrais, šoreiz slepenais intereses vilnis par putnu iespējām bildēt noplaka: kameras bija dārgas, turklāt trūka garantiju, ka tās nenonāks pretinieka rokās vai vispār tiks atrastas. Pēc 10 gadu entuziastiska darba Neibronners konstatēja, ka viņa vārds minēts enciklopēdijā, bet nekādus ienākumus vai atpazīstamību putni fotogrāfi nevairo. Cerams, viņš sentimentāli pasmaidītu, uzzinādams par mūsu laikiem, kad drontus nomainījuši droni. Ar kuriem gan dažviet cenšas cīnīties īpaši apmācīti ērgļi.

Nesen gadījos plēsīgo putnu dresētāja lekcijā, kur viņš stāstīja, ka pastāvot iespēja ar speciālām metodēm pārliecināt putnu, ka esi viņa dzīvesbiedrs, lai varētu tandēmā ar viņu medīt, bet šī procesa detaļas es tomēr negribu zināt.