Mehāniskais Bēthovens

Gaidot komponista Ludviga van Bēthovena 250. jubileju, Vācijā tiks realizēts ambiciozs projekts: komponista nepabeigto 10. simfoniju pabeigs mākslīgais intelekts.

delfi.lv, 2019. gada 21. decembrī

Pētniekiem prātojot par Bēthovena Desmitās simfonijas neskaidro likteni, kaislības izraisījuši vairāki tā aspekti. No vienas puses, saglabājušās divas liecības, kas vedina domāt, ka Bēthovens ar šo opusu ticis diezgan tālu: astoņas dienas pirms nāves, būdams smagi slims, viņš Antonam Šindleram nodiktēja Ignacam Mošelesam adresētu vēstuli, kurā Londonas Filharmoniskajai biedrībai pateicībā par sniegto finansiālo atbalstu piedāvā uzrakstīt “jaunu simfoniju, kas jau uzskicēta guļ uz manas pults”; savukārt Bēthovena draugs Karls Holcs apmēram 30 gadus pēc komponista nāves atminējās, ka nedzirdīgais skaņradis viņam uz klavierēm pilnībā nospēlējis jaunas simfonijas pirmo daļu. No otras puses, šīm liecībām ir vairāki pretargumenti. Stāstot par kādu topošo kompozīciju, Bēthovens diezgan bieži pārspīlējis jau padarītā darba apjomu. Būdams lielisks improvizētājs, iecerētās simfonijas pirmo daļu viņš Holcam būtu varējis nospēlēt arī bez skiču materiāla. Jāpiebilst arī, ka, tuvojoties kāda izvērsta skaņdarba pabeigšanas fāzei, Bēthovens nereti piefiksēja idejas turpmākiem darbiem, pie kuriem bieži vēlāk nemaz nepieķērās. Cik tālu Bēthovens patiesībā bija ticis ar jauno simfoniju?

Trijos avotos kopumā atrastas kādas 250 fragmentāras taktis pirmajai daļai (bez skaidras secības, daudzas savstarpēji dublējas) un pavisam nedaudz uzmetumu skaņdarba turpinājumam. Vienā no šiem avotiem – Bēthovena 1825. gada septembra skiču burtnīcā, kas veltīta galvenokārt “Lielajai fūgai”, – muzikologs un komponists Barijs Kūpers atrada fragmentārus uzmetumus jaunas simfonijas pirmajai daļai, kas sasaucās ar Holca raksturojumu: tas bija ievads mi bemol mažorā, kam seko Allegro do minorā. Kūpers bija pārliecināts, ka viņa atradums mūs būtiski pietuvina priekšstatam par iesākto opusu. Optimisma spārnots un par pamatu ņemot minēto trīs avotu materiālus, viņš izveidoja Bēthovena Desmitās simfonijas pirmās daļas atskaņošanas versiju. To pirmatskaņoja 1988. gada oktobrī, un tā tika asi kritizēta. Kā, izmantojot grafisku metaforu, izteicies muzikologs Roberts S. Vinters, Kūpera atskaņošanas versijā savirknēti embriji, kas palielināti līdz nesamērīgām proporcijām; tos nekādi nevarot uztvert kā nobriedušu organismu. Kūpers mūs nevis pietuvinājis, bet drīzāk gan attālinājis no izpratnes par to, kā Bēthovens būtu varējis attīstīt savu skiču materiālu.

Jāsaka, ka par pretenciozu būtu uzskatāms jebkurš mēģinājums pabeigt Bēthovena Desmito simfoniju, jo, lai gan pieejamo skiču klāsts ir niecīgs, tiek lolotas cerības skaņdarbu īstenot atbilstoši komponista iecerei. Var piekrist Vinteram, ka, ķeroties pie kāda nepabeigta darba rekonstrukcijas, veiksmes pakāpi nosaka pirmavotu daudzums un kvalitāte, proti, izstrādātības pakāpe. Bēthovens nebija ticis tālāk par rudimentārām ieceres skicēm, un, ja viņš šo mūziku būtu pabeidzis, attiecība starp minētajām fragmentārajām skicēm un neesošajām, potenciālajām kontinuitātes skicēm noteikti būtu ļoti netieša (atcerēsimies daudzās Devītās simfonijas pirmās daļas skices). Svarīgi, ka Bēthovena ģenialitāte, atšķirībā no Mocarta vai Šūberta, galvenokārt izpaudās viņa spējā radoši transformēt un izvērst diezgan vienkāršas idejas.

Tad nu jājautā, vai patiešām ar uzdevumu skiču jēlmateriālu pārvērst nobriedušā, noslīpētā materiālā spēs tikt galā mākslīgais intelekts? Nepietiktu ar to, ka mākslīgajam intelektam būtu jāpārzina Bēthovena vēlīnā stila strukturālās likumsakarības – kas, kā netieši atzīst Kristīne Zīgerte, Bēthovena arhīva Bonnā vadītāja, pats par sevi ir neizpildāms uzdevums –, tam būtu jāzina arī, kādi ir Bēthovena, šķiet, vairāk vai mazāk intuitīvi apjaustie principi, kas viņam ļāva uzlabot materiālu līdz gatavībai.

Pēc Devītās simfonijas pabeigšanas Bēthovens galvenokārt strādāja ar saviem vēlīnajiem stīgu kvartetiem, kuru oriģinalitāte un novatorisms mulsināja ne vienu vien viņa laikabiedru. Lai arī tieši stīgu kvartets bija tas medijs, kurā Bēthovens savos pēdējos gados centās būtiski paplašināt savas stilistiskās un tehniskās robežas, var pieņemt, ka arī gadījumā, ja viņš būtu sarakstījis Desmito simfoniju, tā mums ne tik daudz atgādinātu viņa līdzšinējo radošo veikumu (piemēram, Trešo simfoniju, kas ir viens no skaņdarbiem, ar kuru palīdzību mākslīgo intelektu trenē šī projekta realizēšanai), bet gan atklātu jaunas viņa daiļrades perspektīvas, radītu pārsteiguma sajūtu.

Kā man savulaik Mūzikas akadēmijā kompozīcijas un orķestrācijas nodarbībās mācīja nelaiķis profesors Pēteris Plakidis: “Radošs atradums – tā ir mākslinieciski attaisnota kļūda.” Ar kļūdu šeit jāsaprot iedvesmots iztēles lēciens ārpus zināmas domāšanas paradigmas. Māksla no šaha vai matemātikas atšķiras ar to, ka tajā pat teorētiski nav izkalkulējami visi iespējamie risinājumu varianti. Lai arī šajā projektā sasniegtais rezultāts, visticamāk, skanēs ļoti līdzīgi Bēthovena mūzikai un mākslīgais intelekts būs spējis ģenerēt interesantas improvizācijas Bēthovena stilā, jāatceras, ka pašus izejas datus šajā gadījumā ir radījis cilvēks; balstoties uz projekta preses relīzē lasāmo, arī ģenerēto improvizāciju atlase un orķestrēšana šajā gadījumā tomēr tiks uzticēta cilvēkam. Tādējādi muzikologu un programmētāju centieni “pierādīt, ka mākslīgais intelekts var aizstāt radošo ģēniju” gan, iespējams, vieš lasītājā futūristisku optimismu, taču neapšaubāmi ir krietns žurnālistisks pārspīlējums. Šajā gadījumā tiek izmantoti Bēthovena mūzikas fragmenti un skices, bet ar ko strādātu mākslīgais intelekts, ja būtu jāsāk no nulles, kā to dara jebkurš mākslinieks? Mākslā daudzi lēmumi ir saistīti ar emocijām un cilvēcisko pieredzi. Kā gan tad būtu ar satura ģenerēšanu? Novatorisms, stils, gaume – kā izvēlēties ietekmes?

Reiz franču komponists Olivjē Mesiāns saviem studentiem nodemonstrēja skrupulozu kādas Bēthovena partitūras analīzi, tomēr beigās pazemīgi piebilda: “Taču to, kāpēc šis darbs skan ģeniāli, es jums nevaru pateikt.” Arī Kristīne Zīgerte, uzsverot, ka ģēnija kvalitāte, protams, nav pilnībā nokopējama un ka, viņasprāt, projekta mērķis ir eksistējošos fragmentus integrēt vienotā muzikālā plūsmā, ļauj noprast, ka projekts drīzāk uztverams kā PR pasākums un ir vairāk zinātnisks nekā māksliniecisks eksperiments.