Miesas dzīru nebūs

Figūra ir atgriezusies. Sejas uzlūko, ķermeņi atzveļas, pirksti slidina, mammas satver, rokas zviln. Venēcijas biennālē tā bija papilnam. Pēc gadu desmitiem ilgas atstumtības figuratīvā glezniecība atkal dominē mākslas pasaulē.

The Spectator, 7. septembrī

Cik nav redzēts – puisis vai meitene beidz Latvijas Mākslas akadēmiju un nonāk apjukumā: ko tālāk? Viņš vai viņa iemācījies uzgleznot visu, ko vajag, – kluso dabu, portretu, pusfigūru, figūru, daudzfigūru kompozīciju – tāda īsumā bijusi programma. Vasarās klīdis pa laukiem, krājot ainavas uz kartona. Pasniedzēji likuši labas atzīmes, savā starpā apspriedušies, ka “tam ir iekšā!”, bet pašam māceklim devuši skopus norādījumus – “te sēž!”, bet “te vēlreiz pārej pāri!”. Jāpaskaidro, ka “sēž” nozīmē apmēram to, ka kāds krāsas laukums ir trāpījis kopējā gleznas gammā un vajadzīgajā tonalitātē. Pretējais apzīmējums ir “lec ārā”. Savukārt “pāriet pāri” nozīmē, ka kaut kas “nesēž” un jāpastrādā vēl.

Es tiešām ticu un ceru, ka Mākslas akadēmijā kaut kas mainās (neesmu ar to saistīts), bet apmēram šādā veidā mācību process ir noritējis daudzus gadu desmitus. Latvijas Mākslas akadēmija lepojas ar savām tradīcijām, īpaši jau simtgadē. Figuratīvā glezniecība ir tā, kur attēlotas cilvēku figūras – nevis vienkārši koki, puķes vai vāzes. Nu, lūk, figuratīvā glezniecība ir Latvijas Mākslas akadēmijas noturīgākā tradīcija. Lai gan kaut kad sen, sen prestiža ir skaitījusies Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīca, šodien vēl dzīvie tradīcijas nesēji lielākoties nāk no Induļa Zariņa vadītās Monumentālās glezniecības darbnīcas, kas to pašu figuratīvo glezniecību vien kopa. Glezniecības saturu lielākoties reducēja līdz sižetam, tēmai: ņemiet, piemēram, revolūcijas tēmu vai dziesmusvētku tēmu un gleznojiet nost! Ja gribat iedvesmoties – skatieties renesanses meistaru reprodukcijas. Renesanse, kopš kuras mēs ērtības labad skaitām figuratīvās glezniecības vēsturi, jau pirmskara Latvijas mākslā bija cieņā, bet padomju laikā vispār – viss tālākais tika uzlūkots tikai kā pagrimums vai mēģinājumi tuvoties Džoto, Mikelandželo un Rafaela cildenumam. Kādēļ šis periods tā patika režīmam, ir atsevišķu pētījumu temats. Protams, oficiāli vadzvaigzne skaitījās peredvižņiku reālisms, bet klusībā to neviens nevarēja ciest. Gleznot kā kādreizējai Rīgas grupai jau skaitījās baigais avangards.

Atcerēsimies sākumā pieminētā censoņa likstu; ātri vien kļūst skaidrs, ka skolas uzdevumu izpilde nav gluži tas, ko ar aplausiem sagaida mākslas vide – kuratori, kritiķi un funkcionāri. Ir gan kāda sprauga – nedaudzās galerijas, kas orientējas uz mākslu, ko pircējs “var mājās pakārt pie sienas”. Bet arī tur ar figūrām ir problēma: kurš grib mājās skatīties uz svešu cilvēku? Tad jau labāk pirkt ainavu!

Tikmēr “laikmetīgās mākslas ainā” uz figūrām skatās ar aizdomām, jo… uzskaitīsim tikai dažus iemeslus. Tās pārāk patika totalitārajiem režīmiem. Abstraktās mākslas korifeji nicināja attēlojumu vispār: pats esmu dzirdējis, cik nikni, piemēram, Laris Strunke attēlojošu gleznu salīdzina ar mūziku, kas atveidotu apkārt dzirdamas skaņas. Minimālisms piedāvāja mākslu kā kailu materiālu faktu, bet konceptuālisms aizmēza arī materiālu. Tas ļoti patīk filozofiem un citiem vārda māksliniekiem, jo viņiem vairs ne uz ko nav jāskatās, var tikai lasīt un rakstīt. Vispār neviena mākslas nozare nav tik ļoti attālinājusies no klasicisma, romantisma, reālisma kā vizuālā māksla, par pamatstraumi pieņemot kādreizējos avangarda virzienus. Mūzikā šāds apvērsums līdz galam neizdevās: simfoniskā orķestra koncertos mēs varam dzirdēt, piemēram, Dzenīti un Bēthovenu vienā programmā, turklāt tā ir un paliek simfoniskā mūzika. Vasks un Perts ir reliģiozi jaunromantiķi – kaut kas pilnīgi neiedomājams mākslā. Laikmetīgā deja pastāv paralēli baletam. Bet laikmetīgās mākslas izstādē jūs velti meklēsiet “kaut ko klasiskā stilā”. Tajā noteikti būs skaņas instalācija, videofilma, performance.

Attēlojums, tai skaitā figūras, mākslā atgriezās līdz ar postmodernisma vēsmām, bet jau ar apziņu, ka vienkārši cilvēka attēlu mēs varam iegūt arī citos veidos. Vorhols amizējās, tiražējot Merilinu, kuras jau tā visiem bija par daudz. Tā tikai šķiet, ka Miervaldis Polis gleznoja portretus, – viņš gleznoja fotogrāfijas, kurās cilvēki centās izskatīties, it kā pozētu māksliniekam… Sarežģīti. Postmodernisms pagāja, bet atgriezties pie nevainīgas attēlošanas kā ir” vairs nav iespējams. Neviens neticēs!

Apgalvot, ka figuratīvā glezniecība ir atgriezusies, kā to dara žurnāla The Spectator autors, ir pārspīlēti. Interesanti, ka viņš atsaucas uz Venēcijas biennāli, kurā figuratīvā glezniecība esot dominējusi. Izlasīju un samirkšķināju acis – mēs laikam esam apmeklējuši dažādas biennāles –, bet nē, izrādās, to pašu. Patiešām, cilvēka figūru tur netrūka, tāpat kā visa cita, – arī man krita acīs, cik sarežģītas ir kļuvušas cilvēku attiecības ar savu un citu ķermeņiem. Tikai renesanses ideju, ka cilvēks ir tīrs skaistums – kā ārīgi, tā iekšķīgi –, tur labāk nemeklēt. Tas, kā cilvēks izskatās, kā dzīvo, ko dara ar savu ķermeni, ir kļuvis par īstu kaujaslauku politisku uzskatu sadursmēm. Patiesībā – vienotam unisonam, kas apsūdz tos, kuri palikuši ārpus biennāles vai, vēl precīzāk, kuri tur ierodas kā viesi, mīļi gaidīti, jo ir globālā kapitālisma haizivis un lielākie mākslas darbu pircēji. Un, jā, starp fotografētiem, filmētiem, digitāli apstrādātiem – pārveidotiem un deformētiem vai pat pilnībā ģenerētiem – cilvēku tēliem bija kāds ducis ekspozīciju, kur cilvēki parādās gleznotā veidā.

Toties mans kolēģis Migels ir bijis acīgs, atzīmējot, ka figūru gleznotāji lielākoties pārstāv līdzšinējās minoritātes – viņi ir vai nu melnādaini, vai sievietes, vai vismaz dzimuši eksotiskos reģionos. Tieši to arī biennālei pārmeta kāds cits recenzents – ka krāsaino cilvēku, sieviešu un cilvēku no tālām pasaules malām tēli atkal ir izlikti biennāles publikas apskatei vienkārši kā vizuāls kairinājums. Tāpat varētu pārmest, ka, piemēram, Ganas māksliniece Lineta Jeidoma-Boakčī (Lynette Yiadom-Boakye), Kenijas izcelsmes gleznotājs Maikls Ārmitadžs (Michael Armitage), kuri jau sen dzīvo Londonā, vai Urugvajā dzimusī Džilla Maledija (Jill Mulleady), kas pārcēlusies uz Losandželosu, tiek uztverti ar koloniālu iecietību, jo viņi lieto formu valodu, kas netiktu “piedota” baltādainam britam, amerikānim vai francūzim. Vienmēr jāatceras: neviens nezina, cik daudz mākslinieku pasaulē nodarbojas ar figuratīvo glezniecību, cik jaunu autoru katru gadu to izvēlas par savas dzīves saturu. Mākslas pasaule nedraudzējas ar statistiku. Mēs to varam ieraudzīt tikai caur zināmu filtru, ko veido muzeju speciālisti, izstāžu kuratori, kritiķi, galu galā, – var izrādītes, ka kāds virziens nekur nav bijis ne pazudis, ne atgriezies, tam tikai no jauna pievērsti vienmēr novitāšu kāro starpnieku skatieni.

Iztēlotajam latviešu mākslas censonim gan tas ir vājš mierinājums: Rubensa vai Borisa Bērziņa miesas dzīres laikmetīgajā mākslā neatgriezīsies, arī viņu meistarība, patiesību sakot, nemaz netiek prasīta. Neko nelīdz labvēlīgu profesoru krekšķināšana, ka “īstās vērtības agri vai vēlu atgriezīsies” (ar to viņi domā pirmām kārtām paši sevi, zināms). Būs vien jāmeklē kāds unikālais piedāvājums, bet to virzienā, kur tik daudz jau visa kā, atrast ir sasodīti grūti.