Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Televīzijas kanāla ABC News prezidenta kandidātu debašu laikā Tramps teica: “Springfīldā viņi ēd suņus. Iebraukušie cilvēki, viņi ēd kaķus. Viņi ēd – viņi ēd vietējo cilvēku mājdzīvniekus.”
bbc.com, 15. septembrī
Es neprasu un negaidu, lai kāds noticētu visdrausmīgākajam, bet līdz ar to arī visparastākajam stāstam, ko taisos pavēstīt. Būtu neprāts to gaidīt, ja pat mana apziņa cenšas noliegt paša redzēto un pārdzīvoto. Tomēr es neesmu ārprātīgs un noteikti apgalvoju, ka tie nav arī murgi. Haitiešu uzbrukums kaķiem un suņiem Springfīldā nebija vienkāršs pasākums cīņā ar badu. Tas bija apzināts trieciens pa mūsu dzīvesveida pamatiem, mūsu vērtībām, mūsu mīļajiem.
Jau bērnībā kaķi un suņi veidoja manī cieņu pret dzimteni, pret līdzcilvēkiem, kā arī iesēja un pilnveidoja valodu zināšanas. Piemēram, uzmanību piesaistīja lauku pastnieks Pečkins ar saviem draugiem kaķi Matroskinu un suni Šariku, kā arī vēl viens Šariks kopā ar četriem tankistiem un smuko Marusju. Laika gaitā manu mīļāko varoņu plejādei pievienojās kollijmeitene Lesija, kaķpuika Toms, kurš cīnījās pret grauzēju Džeriju, basets Drūpijs, oranžais kaķis Gārfīlds, vairāk nekā 100 dalmācieši, kokerspaniela kucīte Lēdija un krancis jauktenis Tramps. Mani kultūras mantojuma gēni tagad iesēti manos mazbērnos, kuru mīļākais seriāls ir “Ķepu patruļa”. Varu rekomendēt lasītājiem arī Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, jo tās dod priekšstatu par latvisko dzīvesziņu: Balto runci apčakarē Melnais runcis un piečakarē paša bērni.
Maitas haitieši faktiski ir iedragājuši Rietumu civilizācijas pamatus.
Lai sākam ar Petrarku, kuram bez Lauras dikti mīļš bija viņa kaķis, kas it kā iebalzamēts viņa dzīvesvietā. Šatobriāna mīla pret kaķiem bija tik vispārzināma, ka vienu kaķi viņam uzdāvināja pāvests. Prospērs Merimē cilvēces kultūras kanonā ir palicis ar divām lietām – stāstu par Karmenu un kupraino kaķi, ko viņš uzzīmēja. Stāsts par kaķi Murru ir labākais no Hofmaņa stāstiem, kurš diemžēl nav guvis pienācīgu ievērību jaunākajā Aika Karapetjana iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā. Labākie Bodlēra dzejoļi veltīti kaķiem. Es vēl gribētu uzrakstīt par Eliota kaķiem, kam Loids-Vebers uzkomponēja mūziku, bet redaktors mani ierobežo ar pieļaujamo zīmju limitu. Man personiski mīļš ir Volanda draugs kaķis Begemots, kaut arī Bībelē tas tiek uzskatīts par briesmoni. Begemots ir iemūžināts arī tēlotājmākslā ar pieminekli viņam un Bulgakovam Harkivā. Ātrumā varu atcerēties vēl pāris piemērus no mākslas pasaules – Delakruā un Hokusai zīmētos kaķus. Un pašmājās tas ir rudais Persiks Āgenīša murrrālī. Vai Springfīlda būtu pirmā vieta, kur kaķi tiek apēsti? Nē. Jau Viktora Igo varonis Gavrošs stāsta, ka žurkas un peles apēda kaķi, un tas ir nožēlojami.
Kaķiem ir būtiska loma politikā. Kad kaķis kakā, viņa sejas izteiksme rada iespaidu, ka viņš nodarbojas ar pašu nopietnāko lietu pasaulē. Ja politiķim izdosies šo seju saglabāt, tad viņam izdosies gūt panākumus politikā.1 Ne velti kardinālam Rišeljē bija vairāki kaķi un kanclers un kardināls Vulzijs (tas, kurš netika galā ar tām Henrija VIII sievām) pieņēma apmeklētājus kopā ar savu kaķi. Ne velti Dauningstrītā 10 tika izveidots galvenā peļu ķērāja amats un kaķi tur dzīvojās premjeru Makdonalda, Čeimberlina, Čērčila, Tečeres un daudzu citu valdīšanas laikā. Pat sociķis Stārmers vēl nav uzdrošinājies padzīt torija Kamerona ieviesto runci Lariju, kurš tiek uzskatīts par ierēdni. Aģentūras Ipsos aptaujā pirms pēdējām parlamenta vēlēšanām 2024. gada jūlijā Larijam bija augstāks reitings (44%) nekā premjeram Sūnakam (22%) un opozīcijas līderim Stārmeram (34%). Pašmāju politikā būtiskākais kaķis, manuprāt, ir Manfrēds, ar kuru sarunājās Inese Vaidere, lai tiktu ievēlēta Eiroparlamentā.
Tikai nelieši var sildīt rokas Springfīldas traģēdijas liesmās. Dienvidafrikānis The Kiffness uz šodienu ir dabūjis 41 tūkstoti dolāru no YouTube un 600 dolārus no X par vismaz 50 miljoniem skatījumu dažādās interneta platformās, kur viņš kopā ar Doniju muzicē dziesmā “Eating the Cats”. Skaidrs, ka viņš ņirgājas apzināti, lai piesaistītu uzmanību savai Eiropas koncertu tūrei no 18. septembra līdz 13. februārim. Gan jau bezbērnu kaķsieviete Teilora Svifta būtu tikai priecīga, ja izrādītos, ka kopā ar kaķiem un suņiem būtu apēsts arī kāds pīļtēviņš Donalds Daks. Tas ir nožēlojami. Es ceru, ka pēc Kinoakadēmijas balvas saņemšanas režisors Zilbalodis uztaisīs sīkvelu “Straume Springfīldā”, lai visas šīs šausmas2 pienācīgi iedokumentētu.
1 Rīgas Laiks, 2023. gada augusts.
2 Pirmie trīs teikumi šajā rakstā ir no Edgara Po grāmatas “Melnais kaķis. Stāstu izlase”, 1960, tulkojusi Vizma Belševica (čekas vajāta), ilustrējis Marģers Vītoliņš (čekists).