Par mazo draugu

“Grieķu skulptūru mazo dzimumlocekļu noslēpums ir atrisināts.”

Virsraksts portālā Delfi 19. aprīlī 

Ir saprotams, ka Delfiem kā grieķu kultūrai un mitoloģijai svarīgai vietai ir laiku pa laikam jāpublicē kaut kas būtisks par grieķiem, un šoreiz izvēle kritusi uz pipsi¹. Rakstā, kas neapšaubāmi ir klikšķu ēsma, ir atsauce uz Pola Kristala grāmatu “Gultā ar senajiem grieķiem”. Autors tiek dēvēts par vēsturnieku; es viņu sauktu par grafomānu, jo viņš publicējis vairāk nekā 120 grāmatas un citus tekstus ierasti mazāk nekā 200 lappušu biezumā un to aptvērums ir no “Jorkas šokolādes vēstures” un “Alus bāriem Mančestrā un tās apkaimē” līdz “Bioterorismam un bioloģiskajam karam”. Gultu ar senajiem grieķiem Kristals ir uzklājis jau pirms astoņiem gadiem, un grāmatā varam uzzināt daudzas jaukas lietas. Tā, Diogens, kas patiesībā dzīvoja nevis mucā, bet amforā, esot radījis mītu par Pānu, kurš no sava tēva Hermeja iemācījies masturbēt, turpmāk dzīvojis ar stāvošu dindāli un pēcāk šo prasmi iemācījis aitu ganiem. Turpat gūstam ieskatu par Pēnelopi, kas kādā reizē esot pārgulējusi ar 108 jaunekļiem, kuri riņķojuši ap viņu kā haizivju bars. Ir arī diagnožu izcelšanās apraksti. Pigofilija esot dziņa pēc Kardašjanai līdzīgiem dibeniem (Venera Kallipiga apskatāma Neapoles muzejā), agalmatofilija – mīla uz statujām (viena no tām Delfos ir bijusi seksuāla uzbrukuma priekšmets), nekrofilija – lai atceramies lielisko Hērodota eifēmismu par tirānu Periandru, kurš savu maizi cepa mirušās Melisas aukstajā krāsnī.

No kurienes radies raksta autoru secinājums, ka mazs sviķītis atbilst grieķu vīriešu skaistuma ideālam? Tas mums jāmeklē citur. Lugā “Mākoņi” Aristofans liek Feidipidam apmeklēt Sokrata skolu, lai iegūtu izglītību, kura ļautu viņam turpināt ekstravaganto dzīvesveidu. Ienācis skolā, viņš satiek divus Sokrata biedrus – Taisnību un Netaisnību –, kas diskutē par to, kā iegūt labāko izglītību. Taisnība uzstāj, ka Feidipidam jāvingro gimnasijā jeb kailās miesas un prāta vingrotavā un jāskrien zem olīvkokiem un sudraba papelēm. Ja viņš ievērošot šīs rekomendācijas, viņam vienmēr būšot muskuļotas krūtis, mirdzoša āda, plati pleci, iespaidīgs dibens un maziņa posthē (ficuks). Cita starpā šī luga iekļāvās mobingā pret Sokratu, kas noveda pie viņa nāves, bet mūsu šīsdienas tēmas vajadzībām te ir pierādījums, ka sporta nodarbības rezultējas mazā stīvajā vimbā.

Ja maza zicele bija grieķu dēmosa ideāls, tad kāpēc tomēr pastāv arī pretēji viedokļi? Kāpēc pat leišiem skumji atdotās Sventājas tautas dziesmā pozitīvi pieminēts zelta zutis, kurš zem manas bikšu laces locījās? Ieskatu tajā sniedz intervija ar 36 porcelāna diņķu lustras virs Putina vāzes autorēm Skuju un Breidenu: Senajā Grieķijā katrā kārtīgā mājā pie ieejas stāvēja kāds ereģēts loceklis kā sociāla kritika par ķermenisko dziņu apspiešanu.² Šis loceklis piederēja Priāpam, auglības, lopu ganāmpulka un vīriešu ģenitāliju dieviņam, kura zināmākais sasniegums ir uzvara pār ēzeli sacensībā par to, kam ir krutāks metamais. Priāpa kultu varat praktizēt arī mūsdienās, pievienojoties Sv. Priāpa baznīcai Monreālā un Sanfrancisko.

Breidena Rīgas Laika intervijā piemin arī, ka Pelnrušķītes pasaka radusies pirms 9000 gadiem Senajā Ķīnā, un tā tas arī ir. Tā saucas “Ye Xian” un ir pierakstīta ap 850. gadu. Mazā Pelnrušķītes pēda izraisīja sabiedrībā pēdu fetišu, un tās sāka nosiet, panākot 10 centimetrus lielu zelta lotosa standartu, kas priecēja daudzus estētus vairāku tūkstošu gadu garumā. Līdzīgi rīkojās senā Naskas civilizācija, kas zīdaiņiem nosēja galvaskausu, lai panāktu augstāku statusu, inteliģenci un tuvību gariem.³

Kā ar mazāku locekli varam iegūt tikumību, pieklājību, paškontroli un disciplīnu? Ir nepieciešams nosiet zēna ķekaru jau agrā bērnībā.