Pliko dīdas

Kaili un daļēji apģērbti velosipēdisti devās parādē pa galvaspilsētas ielām, pievēršot uzmanību velosipēdistu neaizsargātībai, protestējot pret degvielas izmantošanu un svinot “ķermeņa brīvību”.

London Evening Standard, 10. jūnijā

Lai nu kam, bet plikuma spēkam un vājumam vēsturē rodami seni pierādījumi. Lai gan Pirmajā Mozus grāmatā aprakstītās grēkā krišanas peripetijas Ēdenes dārzā var interpretēt visai brīvi, tomēr sekas ir nepārprotamas. Vēl pirms mirkļa cilvēki klīda apkārt kaili un nekautrējās viens no otra, bet pēc laba un ļauna atzīšanas koka augļa apēšanas “viņu acis tapa atvērtas” un savs plikums izrādījās tik šokējošs, ka bija slēpjams ne tikai vienam no otra, bet arī no Dieva Tā Kunga, kurš sagadīšanās pēc tieši šajā cilvēkiem tik neveiklajā, bet visai civilizācijai tik nozīmīgajā brīdī bija izgājis pastaigāties sava dārza pavēņa tīkamajā vēsumā.

Nav grūti iztēloties, kā tāds Dievs savā nodabā jau labu laiku klīst pa dārza celiņiem un Viņam šķietami itin nekā netrūkst: putniņi dzied, strautiņš urdz, vējš čabina koku lapotnēs, ēna mijas ar gaismu, garām aizdūc bite, un gaiss smaržo tā, it kā pasaule būtu radīta vēl pirms pavisam neilga brīža. Tomēr ir kāda doma, kas neliek miera. Iesākumā tā pat ir tikai blāva nojausma, bet pamazām vien Dievs sāk just urdošu nemieru– līdzīgi mēdz gadīties brīžos, kad neizdodas atsaukt atmiņā, kur mājās nolikta kāda ikdienā nepieciešama lieta vai kam aizdota it kā jau šajā acumirklī nemaz nevajadzīga, tomēr mājas bibliotēkai piederīga grāmata. Nemieru Dievam šoreiz uzjundīja nevis kaut kas tāds, kas bija, bet tieši tas, kā nebija, un tā bija pagalam neparasta sajūta, jo nu jau kādu laiku Dievs bija dzīvojis ar pārliecību, ka viss ir paveikts, viss nepieciešamais ir radīts– gan bijušais un esošais, gan arī viss vēl gaidāmais. Iespējams, ka tādā brīdī, mēģinādams kaut kā nebūt nodarbināt dīkā pamesto un dažādiem kārdinājumiem tik nepiedienīgi plaši atvērto prātu, Dievs kā jau britu humora un Monty Python iedibinātājs pievērstos futbolam. Kāpēc gan ne?

Un, palūk, Viņš jau ir iekārtojies Skonto stadiona tribīnēs, lai noskatītos 2018.gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas Eiropas zonas B grupas turnīra spēli, kurā Latvijas nacionālajai futbola izlasei jāmērojas spēkiem ar pašiem Eiropas čempioniem– Portugāles izlasi. Bez iespējas kļūt par aculiecinieku visai iepriekšparedzamajai Latvijas komandas sakāvei un beidzot vaigā ieraudzīt portugāļu futbola zvaigzni Krištjanu Ronaldu Dievam tā būtu bijusi arī iespēja pakavēties, no mūžības skatpunkta raugoties, ne pārāk senās, tomēr spilgtās atmiņās.

Uz šādām domām Dievu varēja uzvedināt Latvijas ziņu portāli, kam gaidāmais futbola mačs kļuva par ieganstu atcerēties iepriekšējo reizi, kad Rīgā bija viesojusies Portugāles futbola izlase, taču ne jau pašas spēles, bet kāda ar bumbas spārdīšanas sportu tieši nesaistīta starpgadījuma dēļ, jo, raugi, pirms trim gadiem tika atzīmēta šī notikuma desmitgade: “Ceturtdien, 4.septembrī, aprit 10 gadi kopš leģendārā puskailās meitenes Zemenes skrējiena laukumā Pasaules čempionāta kvalifikācijas spēles laikā starp Latvijas un Portugāles futbola izlasēm. Toreiz vēl 18 gadus jaunā meitene Liene Buldure, kura sevi dēvēja par Zemeni, tērpusies tikai biksītēs, mača 54.minūtē izskrēja laukumā. Skrienot pa laukumu, viņa uz brīdi apķērās Portugāles izlases futbolistam Rikardu Karvaļu un pēc tam skrējienu turpināja, līdz policisti viņu no laukuma aizveda.

Zīmīgi, ka tieši pēc Zemenes skrējiena Portugāles izlase guva divus vārtus un ar rezultātu 2:0 sagrāva Latvijas valstsvienību, kas bija acīmredzami apmulsusi.”

Par to, cik zīmīgs bijis par Zemeni dēvētās personas iznāciens Latvijas futbola vēsturē, vēl var strīdēties, jo Dieva hipotētiski apmeklētās šāgada spēles iznākums mūsu komandai bija vēl bēdīgāks, 0:3 Portugāles izlases labā, taču 2004.gadā notikušās publiskās atkailināšanās fakts bija pietiekami nozīmīgs iemesls, lai intervija ar meiteni tiktu publicēta arī žurnālā Rīgas Laiks. “Viņa nometa kleitu un palika vienīgi sarkanās zeķēs un biksītēs, aizvadīja pārsteigto policistu un futbolistu acu priekšā apmēram minūti un kļuva slavena,” intervijas ievadā rakstīja Ilmārs Šlāpins un Zemenei uzdeva pirmo jautājumu: “Nu, stāsti!”

Mūsu iztēlotajam Dievam šajā brīdī jau vajadzētu būt apjautušam sava nemiera cēloni un, kā jau visvarenam laika un telpas noteicējam, arī gaidāmās sekas, jo tas, kā viņa uzlūkotajā arkādiskā dārza idillē tik ļoti pietrūka, bija vēl pavisam nesen paša radītais cilvēks. Precīzāk sakot, tur trūka pat divu cilvēku– vīra un sievas –, turklāt abiem bija jābūt attiecīgi Ādama un Ievas tērpā, tādiem, kādus Dievs tos bija radījis, jeb vienkārši– plikiem.

“Kur tu esi?” tad vaicāja Dievs, jo vēl aizvien nespēja aprast ar mulsinošo domu, ka viena cilvēka vietā radījis divus un nedaudz atšķirīgus. Mēs, tāpat kā Dievs, protams, jau zinām cilvēka atbildi: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.”

Tomēr neaizmirsīsim, ka mūsu iztēlotais Dievs pie šīs atskārtas un domas par pazudušā cilvēka meklēšanu nonāca Skonto stadionā notiekošas futbola spēles laikā, un šāda sakritība šķiet gaužām nelāga. Jo tas, ka 2004.gadā notikušās spēles 54.minūtē futbola laukumā varēja izskriet faktiski kails cilvēks (biksītes kā tiešs Ādama un Ievas pašdarbīgās pēctecības izstrādājums neskaitās), tomēr nenozīmēja, ka tieši tajā brīdī Dievs bijis novērsies, atradies kaut kur citur, pildījis savus pienākumus kādā citā vietā, un tad jau varbūt Latvijas komandai tik bēdīgais un it kā tieši ar Zemenes parādīšanos saistītais spēles iznākums bijusi vistiešākā Viņa vaina. Viņš gan tūdaļ pat mēģināja sevi mierināt ar domu, ka Viņa šogad apmeklētajā un no sākuma līdz beigām rūpīgi noskatītajā spēlē Latvijas izlasei gāja vēl sliktāk, taču mazākas neveiksmes izskaidrojumam ar lielāku bija pagalam skāņa pēcgarša.

Rīgas Laikā 2004. gadā publicētās intervijas virsraksts bija “Ar savu fišku”. “Sava fiška” piemīt arī mūsu iztēlotajam Dievam, un “fiška” ir tāda, ka Dievs nu nekādi nespēj būt vienmēr un visur. Ikreiz, kad kāds kaut kur šausmās, izmisumā vai bezcerībā piesauc Dievu, bet Dievs neatsaucas, nenāk, it kā vienkārši dziļdomīgi klusē, patiesībā Viņa tur nudien nav, taču atšķirībā no izmanīgiem tirgotājiem un naudas mijējiem Viņš aizmirst pie ārdurvīm piekarināt zīmīti: “Būšu pēc 15min.” Kāds gan tur brīnums, ka ļaudis šādos novārta brīžos var krist tik dziļā izmisumā, ka ir gatavi noraut gan pēc Dieva ierādītās modes darinātos ģērbus, gan pašu izgudrotos vīģes lapu gurnu autus, aizmirst laba un ļauna atzīšanas koka augļa garšu, nelikties ne zinis par kaunu un mesties pavisam pliki kā tādi Ādami un Ievas Dieva paša izlolotā un rūpīgi iekārtotā pasaulē, kur katrs velosipēdists ir pasargāts, Zemes dzīļu dāvanas netiek nelietīgi šķērdētas, kažokus valkā tikai kažokzvēri, Latvijas izlase vienmēr uzvar un visi ķermeņi ir līdztiesīgi un skaisti.