Populārā filozofija un karš

Zilonis: “Ja kaut kur sākas pilsoņu karš vai notiek masveida slepkavības, civilizēto valstu pienākums ir iejaukties un pārtraukt vardarbību.” Čūska: “Iejaukties citas valsts lietās ir ceļš, kas var novest tikai pie katastrofas, bet iemesli, kāpēc kāds iesaistās karā, nav saistīti ar humānisma ideāliem.” Izvēlieties vienu no atbildēm.

meduza.io, 3. decembrī

Man ir zināma tikai viena televīzijas viktorīna, ko, manuprāt, ir vērts skatīties, proti, BBC raidījums QI jeb Quite Interesting. Tajā tiek pieņemts, ka dalībnieki pareizās atbildes neuzminēs, un raidījuma uzdevums ir jautrā atmosfērā apspriest visādus “diezgan interesantus” faktus. Tomēr jāatzīstas, ka dažkārt paskatos arī “īstas” viktorīnas. Varu saprast, kāpēc cilvēkiem raidījumi patīk, bet līdzi just šim izklaides žanram nespēju. Viens no iemesliem ir tāds, ka, dzirdot jautājumu, man vispirms gribas analizēt pašu jautājumu. Varu iztēloties sevi šādā raidījumā: “Jūs vaicājāt, kur jūras zvaigznēm ir acis, bet to var saprast divējādi – vai šeit ir domātas acis pilnā vārda nozīmē vai jebkāds gaismjutīgs orgāns?” Iedomājos, kā viktorīnas vadītājs un skatītāji pamazām paliek pikti un pie sevis domā: “Tu nu gan netiksi pie Ilustrētās Zinātnes abonementa!”

Portāls Meduza lasītājiem mēdz piedāvāt “filozofiskas spēles”, kurās jāizpilda tāds kā tests par noteiktu tēmu. Pēdējā šāda spēle ir veltīta karam. Sākotnējais jautājums ir formulēts šādi: “Vai drīkst iesaistīties karā, pat ja nodomi ir labi?” Spēles autori konstatē, ka kari parasti tiek uzsākti cēlu mērķu vārdā, bet nebūt nav skaidrs, vai ar šādiem mērķiem pietiek, lai karu attaisnotu. Testā izmantoti dažādu mūsdienu filozofu viedokļi. Šos būtībā pretējos viedokļus izsaka čūska un zilonis, lasītājiem ir jāatbalsta viens vai otrs, un beigās tiek pausts diezgan primitīvs secinājums, teiksim, jūs nevarat izšķirties, vai karu drīkst vai nedrīkst sākt.

Pirmkārt, nākas konstatēt zināmu neprecizitāti tēmas formulējumā. Kopīgais uzstādījums atbilst tam, ko filozofijā mēdz dēvēt par taisnīga kara problēmu, proti, kādā gadījumā karš ir attaisnojams. Bet pats tests ir veltīts vienam visai šauram, lai gan nepārprotami svarīgam jautājumam: vai citas valstis drīkst iejaukties suverēnas valsts iekšējās lietās, ja šajā valstī tiek masveidā slepkavoti cilvēki, piemēram, pilsoņu kara laikā vai diktatora patvaļas dēļ. Otrkārt, lai gan testa jautājumi patiešām atspoguļo izplatītus argumentus diskusijā par to, vai morāli apsvērumi ir pietiekams pamats, lai pārkāptu valsts suverenitāti, to pretstatījums problēmu vienkāršo un galu galā filozofisko diskusiju par karu trivializē.

Protams, populārā filozofija kā žanrs ir sena problēma, un man nav zināms labs risinājums. Manuprāt, filozofija ir būtiska daudzās dzīves jomās – gan valsts lietās, gan zinātnē un mākslā, gan ikdienas dzīvē. Un es teiktu, ka filozofija un teorija palīdz ieraudzīt pasaulē daudz ko tādu, ko citādi mēs nepamanām. Tomēr, lai filozofija varētu ietekmēt cilvēku spriedumus, tā ir jāpopularizē. Bet popularizācija vienmēr nozīmē arī lielāku vai mazāku vienkāršošanu, piemēram, tev ir jāstāsta par filozofu “viedokļiem”, jāinformē par argumentiem par un pret kara taisnīgumu. Savukārt cilvēki, kuri pret filozofiju neizturas nopietni, bieži vien nenovērtē atšķirību starp informāciju par filozofiju, tās argumentiem un viedokļiem un to, kādā kontekstā šie viedokļi parādās. Un konteksts ir domāšana. Filozofu viedokļi ir domāšanas procesa blaknes, nevis mērķis.

Varētu iedomāties, ka filozofiski argumenti ir gluži kā augļi, kurus var iegādāties tirgū, ja tev pašam nav laika tādus izaudzēt, bet tā nav laba analoģija, es drīzāk teiktu, ka filozofiskie argumenti, atziņas, arī teksti ir rīki, kuri tiek piedāvāti tālākai izmantošanai – domāšanai. Britu psihologs Ričards Gregorijs savā laikā nodalīja potenciālo un kinētisko saprātu. Pēdējais būtu, piemēram, process, kurā notiek risinājumu meklēšana, bet potenciāls ir saprāts, kurš ir ieslēpts valodā, tekstos vai, piemēram, darbarīkos. Pat ja jūs nekad agrāk neesat lietojuši šķēres, pati šķēru uzbūve saka priekšā iespējas, kā risināt problēmas, kuras grūti atrisināt, ja šķēru nav. Tāpat filozofiskie argumenti, viedokļi, teksti tikai palīdz domāt, nevis saka priekšā atbildes. Viens no mūsdienu veiksmīgākajiem filozofijas popularizētājiem Naidžels Vorbertons reiz izteicās, ka filozofiju nav iespējams “vērot”, ar to ir jānodarbojas. Proti, nav iespējams par filozofiju stāstīt tā, lai lasītājiem vai klausītājiem nebūtu jāpiepūlas, tāpēc filozofija nevar būt izklaidējoša tādā nozīmē kā izklaidējošs stāsts par zvirbuļu mīlas dzīvi, viduslaiku bruņiniekiem vai rakstnieka biogrāfiju. Šajā ziņā filozofija drīzāk līdzinās matemātikai: pat populārā formā tā prasa, lai lasītāji koncentrētos un sekotu līdzi risinājuma meklējuma procesam. Matemātikā ir bezjēdzīgi neiedziļināties problēmā un noklausīties tikai rezultātu: “Galā sanāk četri!” Arī filozofijā tā darīt ir bezjēdzīgi, bet ir cilvēki, kuri tieši tā filozofiju uztver.

Līdzās filozofijas kā disciplīnas vēsturei pastāv arī filozofijas ideju vēsture, kurā ir daudz neprāta. Man patīk stāsts, ko izlasīju Alesdera Makintaira “Ētikas vēsturē”, par britu vēsturnieku Tomasu Kārlailu. Kādās pusdienās viņš esot sēdējis līdzās kādam biznesmenim, kuru galu galā esot nokaitinājusi Kārlaila spriedelēšana. “Idejas, Kārlaila kungs, idejas, tikai un vienīgi idejas!” izsaucies darījumu cilvēks. Uz ko Kārlails esot atbildējis: “Reiz dzīvoja vīrs, vārdā Ruso, kas uzrakstīja grāmatu, kurā bija tikai un vienīgi idejas. Šīs grāmatas otrais izdevums tika iesiets to cilvēku ādās, kas bija smējušies par pirmo.” No vienas puses, tas ir apliecinājums filozofisko ideju ietekmei. No otras, mani tomēr māc šaubas, vai franču revolucionāri ar Robespjēru priekšgalā (un Kārlails šeit atsaucas uz viņiem) bija rūpīgi Ruso darbu lasītāji. Vai viņi, piemēram, pamanīja Ruso “Sabiedriskajā līgumā”minēto piebildi, ka ideālo valsti, visticamāk, nav iespējams realizēt, ja nu vienīgi varbūt Korsikā. Ruso teksti ir daudzējādā ziņā apbrīnojami, bet viņš acīmredzami tos nav domājis kā burtiskus ieteikumus revolucionāri noskaņotiem tirāniem. Bet tieši tāds, šķiet, ir Ruso darbu liktenis. Filips Šorts grāmatā “Pols Pots: murga anatomija” piemin Le Monde korespondentu, kurš devās uz Kambodžas džungļiem, lai tur tiktos ar sarkano khmeru vadoņiem. Viens no viņiem esot stāstījis: “Premjerministru Polu Potu un mani ir spēcīgi ietekmējis franču domāšanas gars – apgaismība, Ruso un Monteskjē.” Vēlāk viņi Kambodžā mēģināja realizēt pastorālu utopiju, kurā var saskatīt zināmas sasauces ar Ruso teikto, bet procesā iznīcināja ap diviem miljoniem cilvēku. Mei Manns, viens no Pola Pota biedriem kopš Parīzes studiju laikiem, mēģinājis lasīt Ruso un Viktora Igo “Nožēlojamos”, bet “pēdējais darbs, viņš atzina, ir pārāk garš, lai to izlasītu, taču vēl pēc sešdesmit gadiem viņš citēja grāmatā rakstītos vārdus “Dzīve ir cīņa. Tie, kas cīnās, dzīvo!””.

Ja kaimiņu valstī notiek masu slepkavības, vai citām, civilizētām valstīm vajadzētu iejaukties militāri? Atbilde: tikai idiots mēģinātu uz šo jautājumu atbildēt abstrakti, ārpus konteksta, ar “jā” vai “nē”. Un filozofi, kuri par šo jautājumu izteikušies, nav mēģinājuši radīt mehāniski lietojamas instrukcijas visiem gadījumiem. Viens no visvairāk citētajiem tekstiem par karu ir Suņdzi darbs, ko Rietumos mēdz dēvēt par “Kara mākslu”. Tas ir patīkami īss darbs, kurā ir tikai secinājumi. Es piekrītu, ka tas ir interesants teksts, lai gan varu tikai brīnīties, kā cilvēki spēj šajā darbā starp rindām izlasīt visādas atziņas par menedžmentu, personisku attiecību veidošanu un vēl nezin ko. Tomēr es arī atļaušos atsaukties uz Suņdzi rakstīto. Grāmatu viņš iesāk ar brīdinājumu: karš ir nopietna lieta, kas skar dzīvību un nāvi, var nosargāt valsti vai iznīcināt to, tāpēc pret to ir jāizturas ārkārtīgi uzmanīgi. Tas tā ir, un tāpēc neviens saprātīgs cilvēks nemēģinās lemt par kara uzsākšanu, vadoties no Suņdzi “Kara mākslas” vai Maikla Volzera mūsdienu klasikas – grāmatas “Taisnīgi un netaisnīgi kari”. Tomēr nopietns cilvēks, pirms pieņemt lēmumu, tās tomēr izlasīs.