Privātās cenzūras priekšvakars

Es uzskatu, ka Donalda Trampa bloķēšana tviterī ir nepieņemama cenzūras izpausme. 

Aleksejs Navaļnijs, twitter.com

Lai nu kurš, bet Aleksejs Navaļnijs var šo to pastāstīt par vārda brīvības cenu. Navaļnija publikācijas Krievijā viņam sagādājušas ne tikai cietumsodus un naudas sodus, bet arī fiziskus draudus no Krievijas Nacionālās gvardes priekšnieka Zolotova, huligāniskus uzbrukumus un vēl plaši publiskotu indēšanas mēģinājumu. Tādēļ nav jābrīnās, ka viņš kategoriski noraida jebkurus cenzūras gadījumus, pat šķietami vislabāko nodomu vadītus. Šeit Navaļnijam iebilst kaut kādā ziņā nozīmētu apšaubīt to, ko viņš pats uz savas ādas ir izbaudījis. 

Cits jautājums būtu par to, vai Twitter, Facebook, YouTube un citu tamlīdzīgu platformu regulēšana nākotnē varētu iziet ārpus klasiskajiem priekšstatiem par vārda brīvību. Diskusijas par to lielākoties vaicā par šīs brīvības robežām: kāda veida runu valsts drīkst vai nedrīkst ierobežot. Vārda brīvība ir fundamentāla vērtība – pat tad, ja šīs brīvības izpausmes mēdz kādam likties muļķīgas, kaitinošas vai apnicīgas. Tomēr, kā mums māca ikdienas valodas filozofija, runāšana vienlaikus ir arī darīšana. Tādēļ zināmas valodiskas darbības ir ierobežojamas, tāpat kā zagšana, slepkavošana un laupīšana. Reti kurš noliegs, ka pārpildītā kinoteātrī bez iemesla kliegt “deg!” ir leģitīmi aizliedzama vārda brīvības izpausme. Vai, izmantojot Džona Stjuarta Milla piemēru: es gan drīkstu publiski kritizēt valdības politiku attiecībā uz pārtikas cenām, bet nedrīkstu aicināt pūli aplaupīt labības tirgotājus. Tā sauktās naida runas gadījumā robeža ir neskaidrāka, tomēr tas nenozīmē, ka tā nepastāv. Diskusijas raisa sodi par noteiktu vēstures notikumu publisku noniecināšanu vai noliegšanu, kā tas ir ar holokaustu vai armēņu genocīdu. Arī Latvijas likumdošana paredz sodu par genocīda un citu politisku noziegumu “publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu” (Krimināllikuma 74.1 pants).

Trampam gan pietiek problēmu arī ar šādām, klasiskā veidā saprastām vārda brīvības robežām. Lai atceramies viņa 2016. gada kampaņu, kad viņš kādā mītiņā šķietami aicināja izrēķināties ar protestētājiem zālē: “Aizvāciet viņus!” (Tiesa, starp citu, Trampu attaisnoja.) Taču stāsts par sociālo tīklu pašcenzūru tomēr ir kas cits. Vispirms, tradicionāli “cenzors” ir valsts, bet sociālie tīkli ir privātās rokās. Līdz ar to uz tiem, kā šķiet, neattiecas cenzūras aizliegums: sociālajiem tīkliem teorētiski varētu būt sava “redakcionālā politika” bez pienākuma publicēt jebkuru saturu. No otras puses, sociālo tīklu administrācija tomēr de facto uzņemas cenzora funkcijas. Skaidrs, ka tīklu administrācijai ir morāls un legāls pienākums dzēst ierakstus, kuri vērtējami kā naida kurināšana un aicinājumi uz vardarbību. Taču pēdējo mēnešu notikumi ASV rāda, ka Twitter vadība atļaujas vairāk, dzēšot apgalvojumus par vēlēšanu “viltojumiem”, dažādas QAnon sazvērestības teorijas un paša Trampa politiskas filipikas pret saviem oponentiem un “pamatstraumes” medijiem un beigu beigās bloķējot viņa kontu. 

Un te, lūk, sākas nianses smalkajā vārda brīvības regulēšanas mākslā interneta laikmetā. Plaši zināmais ASV Komunikācijas piedienības likuma 230. pants teic, ka sociālo tīklu platformas nenes atbildību par trešo pušu, t.i., lietotāju, izvietoto saturu. Tas ir arī loģiski, jo visa “platformu ekonomika” šobrīd ir iespējama tikai ar šādu regulējumu. Protams, arī šai “neatbildēšanai” ir robežas attiecībā uz naida runu, autortiesībām un tamlīdzīgi. Taču faktiski tas nozīmē, ka platformu politika attiecībā uz trešo pušu satura izvietošanu ir viņu pašu rokās. Nelaimīgais 230. pants vairs nepatīk nevienam. Kreisi demokrātiskais flangs ne bez pamata apgalvo, ka platformām vajadzētu daudz enerģiskāk filtrēt dažādu ekstrēmistisku un rasistisku saturu. Konservatīvais spārns turpretī apgalvo, ka platformām tiesības neuzņemties atbildību par trešo pušu saturu ir dotas vienīgi ar priekšnoteikumu, ka tās saglabā politisku neitralitāti, nevis cenzē tos viedokļus, kuri nešķiet tīkami to administrācijai. Un te, lūk, sākas jautājuma interesantā daļa: vai valsts var uzlikt pienākumu kādai platformai publicēt arī viedokļus, kurus tās vadība nemaz nevēlas publicēt? Un vai tas gadījumā nebūtu rupjš tā paša vārda brīvības principa pārkāpums? 

Fakts, ka Trampa bloķēšanas rezultātā Facebook un Twitter lietotāji sākuši migrēt uz citām, mazāk pazīstamām platformām, it kā liecina, ka brīva konkurence interneta vidē joprojām sekmē arī vārda brīvību. Ja viedokļu apmaiņa kādā platformā kļūst pārmērīgi regulēta, cilvēkiem vienmēr būtu iespēja pārslēgties uz kādu citu vietni. Taču patiesībā platformu skaits, kuras spēj pretendēt uz globālu vērienu, ir ierobežots. Turklāt nebūt nav galvots, ka politiski radikālus viedokļus būtu pareizi no “pamatstraumes” platformām izspiest digitālajos geto, kur tie vēl vairāk polarizētos un būtu daudz grūtāk kontrolējami. Visbeidzot, lai kādu arī stratēģiju tuvākajos gados izvēlētos politiķi Eiropā un ASV, jāpatur prātā, ka valoda vispār slikti padodas tiesiski administratīvai regulēšanai. Kur beidzas “kritika” un sākas “naids” un “rīdīšana” – te vienmēr būs kāda subjektīvās uztveres kripata. Tādēļ demokrātiskā sabiedrībā jebkurš vārda brīvības ierobežojums būtu interpretējams iespējami šauri – pat tad, ja tas ļauj izskanēt arī trampveidīga populistiska narcisa viedoklim.