Putina karsēji

Mūsdienu Ķīnas pētnieki, ģeopolitikas stratēģiju veidotāji un vēstures cienītāji šī gada februāra beigās atzīmēja Ričarda Niksona vizītes Pekinā 50. gadadienu. Delegācijas dalībnieks, ASV diplomāts Nikolass Plats, to reiz nodēvēja par “nedēļu, kas izmainīja pasauli”. Kā zināms, zvaigznes uzliesmojuma atblāzma mūs sasniedz, mērojusi daudzus tūkstošus gaismas gadu, bet “Ķīnas atvēršana” mūs panāca pirms pārdesmit gadiem, turpinot mūs lēti ietērpt un apaut, bet rokā iedodot ķīniešu lētā darbaspēka saliktos mobilos telefonus. Ķīna kļuvusi par otro lielāko ekonomiku pasaulē un autoritārā valsts kapitālisma citadeli ar pāraudzināšanas darba nometnēm, sociālā kredīta sistēmu un visuresošu novērošanu. Dzīves nogalē Niksons esot atzinis, ka ASV ārpolitika attiecībā uz Ķīnu radījusi Frankenšteina monstru. Daļēji, manuprāt, tas izskaidrojams ar tādu amerikāņu domāšanas īpašību kā optimisms. Pagājušā gadsimta 80. gados ASV akadēmiskajā un politiskajā vidē valdīja pārliecība, ka Ķīnā ekonomiskajām reformām sekos politiskās. Tomēr izveidot plaukstošu demokrātiju uz maoisma sociālo eksperimentu drupām neizdevās.

Mēs vēl kādu laiku runātu un diskutētu par ASV stratēģijas sekām, ja vien ne cita februāra diena, kas izmainīja pasauli. Putina Krievijas iebrukums Ukrainā kā bumerangs atsitās pret Eiropas un Ziemeļamerikas optimistiskās un vienlaikus arī alkatīgās politiskās elites galvām. Toties daudziem ķīniešiem 24. februāris kļuva par svētkiem. Ķīnas sociālo tīklu lietotāji neslēpa priecīgu uzbudinājumu. Kāda sieviete video atzinās, ka 24. februāris ir šī gada labākā diena. Viņai šķita, ka tā varētu izskatīties Taivānas iekarošana, savukārt Putina pašpārliecinātība, nelokāmība un izskatīgums esot neatvairāmi. Putins esot ne tikai Krievijas, bet arī viņas vīrieša etalons un elks! Ķīnas kiberpatrioti sjaofeņhun (burtiski “rozā jaunie”) gavilēja, cerot uz drīzu “Amerikas suņa” – Ukrainas – sagrāvi un aicinot Sji Dziņpinu iekarot Taivānu nekavējoties. Netika, protams, aizmirsts arī “papīra tīģeris” – ASV –, kas interneta ķīniešiem šķiet visu Ķīnas un Krievijas likstu galvenais cēlonis. Kādā citā video pamatskolas audzinātāja ar skolēniem politinformācijas stundā kopā skandēja saukļus, ka Ukraina ir neveiksminiece, kas izšķērdējusi visu PSRS militāro mantojumu. Viņa gan aizmirsa piebilst, ka bez Ukrainas militārās tehnoloģijas piegādes Ķīna nebūtu uzbūvējusi savus divus lidmašīnu bāzes kuģus. Pazīstamu akadēmiskās vides cilvēku ieraksti ar Ukrainas kara nosodījumu tika ātri izcenzēti, bet neretās pretkara balsis iekšpus Ķīnas interneta sienas – steigšus izdzēstas. Pret karu noskaņoto ierakstu autorus metās pazemot valstmīļi no “dusmīgās jaunatnes” feņcjin ordas. Honkongā un Taivānā šos valsts drošības aparāta atbalstītos interneta troļļus – vumaodan “50 centu partiju” – pazīst arī kā “sūda jauniešus”: vārds “dusmīgs” un “mēsls” skan vienādi. Krievijas iebrukuma pirmajā nedēļā Ukrainā dzīvojošos ķīniešus aicināja savos logos izkārt Ķīnas karogu, jo “tēvijas simboli aizsargā”. Bet, kad ukraiņus bija sasniegušas ziņas par ķīniešu izteikumiem internetā (tajā skaitā “lai karo vien, būs mums ukraiņu sievas, ko apņemt”), soctīklos parādījās raudulīgi Ukrainas ķīniešu video ar aicinājumu tautiešiem neapdraudēt viņu dzīvību. Ķīniešiem Kijivā un citur esot pat nācies izlikties par saviem lielākajiem ienaidniekiem, lauzītā ķīniešu akcentā sakot: “We are Japanese.”