Restes un cis

Isla Braisone tika notiesāta par uzbrukumu divām sievietēm laikā, kad bija pazīstama kā vīrietis, vārdā Adams Greiems. Viena no upuriem vēlāk pauda pārliecību, ka Braisone izliekas par transpersonu, lai “atvieglotu sev dzīvi”.

BBC News, 2023. gada 2. februārī

Apzinos, ka riskēju saņemt tēmturi #TERF¹, tomēr gribētu galveno personāžu šajā stāstā dēvēt par Adamu Greiemu, nevis par Islu Braisoni. Adams Greiems izvaroja divas sievietes, par ko šī gada sākumā tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Soda izciešanai sekos trīs gadu novērošana, jo pastāvot augsts recidīva risks. Gaidot tiesas prāvu, 31 gadu vecais Greiems paziņoja, ka viņa patiesā identitāte esot sieviete, ka turpmāk viņš jāsauc par Islu Braisoni un Lielbritānijas veselības aprūpes sistēmai NHS jānodrošina viņam visa nepieciešamā palīdzība dzimuma maiņā. Un, saprotams, cietumsodu viņš bija iecerējis izciest sieviešu cietumā.

Jautājums “vai šī persona ir sieviete vai vīrietis?” Skotijā izraisīja politisko krīzi, kuras rezultātā no amata bija spiesta atkāpties ilggadējā Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena. Demisijas uzrunā Stērdžena runāja par nespēju panākt Skotijas neatkarību un ilgo mūžu politikā, bet Adama Greiema lietu nepieminēja. Tomēr, tuvāk papētot skotu un britu publiskās diskusijas, redzams, ka izvarotāja seksuālās identitātes jautājums nenoliedzami bija palīdzējis nosvērt svaru kausus par labu viņas aiziešanai no amata un atvēris slūžas polarizētiem viedokļiem, kuri pagaidām nesteidzas ieplūst izsvērtas diskusijas gultnē.

Pēdējos gados Stērdžena bija tā, kura aktīvi un mērķtiecīgi iestājās par dzimuma atzīšanas likumdošanas izmaiņām, lai procesu padarītu “mazāk pazemojošu, invazīvu un traumējošu”, noraidot jebkādus iebildumus par riskiem vai iespējamām jaunā likuma pretrunām ar sieviešu tiesībām. Viņas ierosinātais un Skotijas parlamentā vairākumu ieguvušais Dzimuma atzīšanas reformu likums paredz, ka dzimuma disforijas (neapmierinātības ar savu dzimumu) diagnoze vairs nebūs nepieciešama, lai uzsāktu dzimuma maiņas procesu: pietiek ar personas pašidentifikāciju; un no sešiem uz trīs mēnešiem tiek samazināts gaidīšanas laiks, kurš cilvēkam jānodzīvo “iegūtajā dzimumā”, iekams viņš vai viņa var pieteikties dzimuma maiņas procesam.

Stērdženas oponenti Skotijas parlamentā brīdināja, ka reformas pavērtu durvis ļaunprātīgai atviegloto noteikumu izmantošanai. Bija mēģinājumi potenciālo ļaunprāšu iespējas ierobežot, un opozīcija ierosināja likuma grozījumus, kas neļautu smagos dzimumnoziegumos apsūdzētām personām mainīt dzimumu pirms tiesas sprieduma. Taču valdošā koalīcija tos noraidīja, un drīz pēc tam uz skatuves parādījās Adams Greiems. Viņš esot zinājis, ka ir transpersona, jau kopš četru gadu vecuma, bet tieši pirmstiesas apcietinājumā sapratis, ka laiks pieteikties dzimuma maiņai. Par to, cik reālistiska ir cilvēka spēja četru gadu vecumā apzināties savu neiederību cis ķermenī, jāļauj spriest speciālistiem, bet jaunā likuma kontekstā tam arī nav nozīmes – svarīgi ir tikai tas, ka cilvēks ir attiecīgi pašidentificējies, iegādājies parūku un ir sācies trīs mēnešu gaidīšanas laiks. Britu bulvāru prese gan steigšus uzmeklēja viņa sievu Šonu Greiemu, kura nosauca vīru par simulantu. “Viņš ne reizi nebija man minējis neko par sajūtām, ka būtu nepareizajā ķermenī, vai ko tamlīdzīgu,” viņa teica Daily Mail. Savukārt Greiema advokāts steidzās klienta vēlmi mainīt dzimumu izmantot aizstāvībā un tiesā apgalvoja, ka “Islu Braisoni nekādā gadījumā nevar raksturot kā seksuāli vardarbīgu plēsoņu, kas vēršas pret sievietēm”, jo viņa ir uzsākusi pāreju uz sieviešu dzimumu, tātad pēc noklusējuma nav varmāka un būtu tiesā jāattaisno.

Uz preses daudzkārt uzdoto jautājumu “sieviete vai vīrietis?” Stērdžena tā arī tiešu un skaidru atbildi nedeva, uzsverot, ka Greiems vispirmām kārtām esot noziedznieks: “Viņa uzskata sevi par sievieti. Es uzskatu, ka šis indivīds ir izvarotājs.” Ir, protams, un tiesa to ir konstatējusi. Bet vai izvarotājam pienākas tiesības uzstāt, ka viņš tagad ir sieviete, un pavadīt astoņus gadus starp sievietēm kā līdzīgai ar līdzīgu? Ja atbilde ir “jā”, tad iestājas transpersonu tiesību un sieviešu tiesību sadursme, lai cik ļoti Stērdžena šāda konflikta iespēju būtu iepriekš noraidījusi. Jo jāizšķiras, kas ir svarīgāk – par smagiem noziegumiem notiesātās transpersonas identitāte vai cis-gender cietuma iemītnieču drošība un tiesības nedalīt telpu ar varmāku? Šis pretstatījums uzspridzināja Skotijas sabiedrību un izraisīja lielu atbalsi arī Anglijā. Rakstniece Dž. K. Roulinga sociālajos tīklos pozēja tēkreklā, kurā Stērdžena nosaukta par “sieviešu tiesību iznīcinātāju”, bet konservatīvā izdevuma The Spectator komentētājs Alekss Masijs niknā redakcijas slejā uzsvēra: “Tas ir neticami, ka notiesātu izvarotāju izjūtas Skotijā izraisa tik daudz oficiālas iejūtības.”

Skotijas valdošās koalīcijas atbalstītais likums, visticamāk, bija tapis, labu nodomu un patiesas iejūtības vadīts – atvieglot un paātrināt dzimuma pāreju. Mēs zinām arī no Latvijas transpersonu pieredzes, ka dzimuma maiņas process var būt pazemojošs, dārgs un sarežģīts, un izpratnes līmenis gan ārstu, gan birokrātu vidū ir pārsvarā zems, kas noved pie absurdām situācijām, kad cilvēks ar jau nomainītu dzimumu spiests lietot personu identificējošus dokumentus, kas neatbilst identitātei, bet ārsti atbilstošo medikamentu vietā piedāvā lekciju par “deviāciju” postu. Tomēr skotu parlamentāriešu paļāvība, ka plašākas iespējas transpersonu pašidentifikācijai netiks ļaunprātīgi izmantotas, atdūrās pret skarbu realitāti. Adams Greiems un viņa vēlme sievietes ķermenī astoņus gadus pavadīt starp cilvēkiem, kas tiesas ieskatā var kļūt par viņa potenciālajiem upuriem (jo, atcerieties, recidīva iespēju tiesa uzskata par augstu), parlamentāriešu labajiem nodomiem iesita pļauku.

Vēl vairāk – izvarotājs devis triecienu arī transpersonu kustībai. Jo sabiedrībā joprojām pastāv trauksme, kuru izraisa identitāšu daudzveidība, un ilgas pēc mītiskā laikmeta, “kad sievietes bija sievietes un vīrieši bija vīrieši”, un transaktīvistiem tagad nāksies skaidrot, ka Adams Greiems nepārstāv kopienu un viņa vieta ir vīriešu cietumā. Skotijas transpersonu kustība Scottish Trans jau paziņojusi, ka atbalstot Greiema pārvešanu soda izciešanai uz vīriešu cietumu: “Mēs uzskatām, ka nevienu, kurš izdarījis seksuāli vardarbīgus noziegumus un rada risku sievietēm, nedrīkst izmitināt kopā ar sievietēm sieviešu ieslodzījuma vietās.” Greiems ir pārvests pie cis-vīriešiem, un arī citu ieslodzīto transpersonu (kopumā Skotijas cietumos tādu ir 15) nogādāšana soda izciešanai uz izvēlētajam dzimumam paredzēto cietumu tika apturēta, lai izvērtētu iespējamos riskus. Bet tas ir tikai ielāps: jautājums par tiesību sadursmi paliek neatbildēts, un niknā viedokļu apmaiņa turpinās.

Ja personas tiesības pašidentificēties ir absolūtas un sieviešu tiesības būt drošībā ir absolūtas, bet pretējā viedokļa aizstāvji tiek uzskatīti par absolūtiem tumsoņām, tad atrast izeju no Greiema radītā strupceļa varētu būt pagrūti. Varbūt ir vērts piemērīt jau aprobēto rāmi no citu tiesību jomas, proti, izteiksmes brīvības? Izteiksmes brīvības robežas (saskaņā ar Eiropas tradīciju, ne ASV) ir plašas, bet ne absolūtas. Kad tiesības izteikties saduras ar tiesībām nebūt par naida runas objektu, iezīmējas robeža. Varbūt ar Greiemu un līdzīgiem gadījumiem būtu jārīkojas tāpat: brīdī, kad viena cilvēka tiesības izvēlēties citu dzimumu saduras ar cita dzimuma tiesībām būt drošībā, iezīmējas robeža. Viņš var turpināt īstenot savu pašidentifikāciju, bet darīt to vīriešu dzimtes noziedznieku vidē: esi Isla, bet ar cis-.