Revolūcija Efeju līgā

Biznesa līderi, sponsori un politiķi rūpīgi izvērtēja Hārvarda Universitātes, MIT un Pensilvānijas Universitātes prezidenšu atbildes Pārstāvju palātas sēdē par antisemītismu universitātēs… Tika kritizētas universitāšu vadītāju atbildes uz jautājumu, vai aicinājums uz ebreju genocīdu pārkāpj universitātes uzvedības noteikumus attiecībā uz iebiedēšanu un uzmākšanos. Neviena no vadītājām skaidri nepateica, ka aicināšana uz ebreju genocīdu noteikti pārkāptu uzvedības noteikumus. Viņas skaidroja, ka tas atkarīgs no apstākļiem un rīcības.

CNN, 6. decembrī

Kā politiska akcija ideja uzklausīt ASV Austrumkrasta vadošo universitāšu prezidentes bija visnotaļ izdevusies. Vismaz republikāņu deputātiem tā bija iespēja demonstrēt Efeju līgas koledžu nespēju viennozīmīgi nosodīt to antisemītisma vilni, kurš bija skaidri jūtams šo universitāšu studentu akcijās Palestīnas atbalstam pēc Hamās teroristu iebrukuma Izraēlā. Iespēja publiski atmaskot šo pasaulē elitārāko universitāšu vadību kā slēpti antisemītisku bija sava veida atbilde tām “atcelšanas” akcijām, kas pēdējos gados tikušas vērstas pretējā virzienā. Proti, runa ir par gadījumiem, kad pārmetumi rasismā, seksismā un transpersonu nīšanā atskanēja no kreisi progresīvā flanga un skāra personas no Nobela laureāta Tima Hanta līdz “Harija Potera” autorei Džoanai Roulingai. Tādēļ pašsaprotami, ka tagad ASV labēji konservatīvajā nometnē daudzi berzē rokas. Sak, tā pati Austrumkrasta akadēmiskā elite, kurai tik ļoti patika uzstāties no morālas autoritātes pozīcijām, ir pieķerta rasismā un ksenofobijā. Jo kā gan lai citādi interpretē centienus aizstāvēt tos studentu aktīvistus, kas savu universitāšu kampusos atklāti sauc pēc Palestīnas “no upes līdz jūrai”, t.i., pēc Izraēlas valsts iznīcināšanas. Šodienas diskusijā šis, protams, būs arguments par labu trampistiem viņu priekšvēlēšanu cīņā pret “atcelšanas kultūru” un “woke”¹.

Būtiska šajā diskusijā ir akadēmisko institūciju un zinātnes kopumā loma sabiedriskās domas veidošanā, kad vaicā, ko mēs šodien vispār vēl saprotam ar augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību. Taču iesākumā dažas lietas kontekstam. Vispirms, skolās par antisemītismu lielākoties māca labējo, konservatīvo kustību kontekstā. Lai gan vēsturiski tam ir bijis labs pamats, tam vairs nav nekāda sakara ar šodienas reālijām. Antisemītisms tagad ir krietni biežāk sastopams Rietumu kreiso aprindās. Runa nav par to, ka labēji konservatīvo vidū vairs nebūtu antisemītu – atgādināsim kaut vai Latvijas diskusijas ap restitūcijas likuma pieņemšanu. Runa nav arī par to, ka visi kreisie būtu antisemīti – ne tuvu. Tomēr kā ideoloģiska kustība, lielākoties “anticionisma” veidolā, tas tiešām ir biežāk sastopams kreiso aprindās. Protams, mēs varam nodoties jēdzieniskai detalizācijai un apgalvot, ka anticionisms nebūt obligāti nav antisemītisms un tamlīdzīgi. Tas arī nav nepareizi, un būtu muļķīgi apgalvot, ka visi šie Rietumu kreisie politiķi un intelektuāļi tiešām būtu antisemīti Gobino un Rozenberga garā. Taču to pašu diemžēl nevar teikt par daļu viņu elektorāta, ko veido Tuvo Austrumu imigranti ar vājām saknēm Rietumeiropas sabiedrībās. Šī ir tiešām toksiska alianse. Atceros kādu pasākumu Vācijā pirms gadiem desmit, kur kādu tieslietu profesoru mēģināja turpat uz vietas “atcelt” par faktos balstītu apgalvojumu, ka antisemītiska attieksme Vācijas “jauno līdzpilsoņu” vidū ir sastopama vairākas reizes biežāk nekā vāciešu vidū.

Nesenais ķīviņš Kongresa Pārstāvju palātā ir tikai daļa no trampistu cīņas pret elitāro universitāšu “woke” elitēm. Tas, ka Rietumu akadēmiskās aprindas politiski ir tendētas vairāk “pa kreisi”, ir vispārzināms fakts vismaz kopš Paula Lācarsfelda 1958. gada grāmatas “The Academic Mind”. Lai arī ievērojama daļa ASV augstskolu pasniedzēju cenšas turēties pie centriskām pozīcijām, to, kuri sevi identificē kā konservatīvos vai republikāņus, ir krietni mazāk par liberāļiem un demokrātiem – īpaši sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Tas, protams, padara liberāļus un demokrātus par ļoti ērtu rīdīšanas mērķi Trampa un Stīva Banona kampaņai “Padarīsim Ameriku atkal dižu”. Taču jāsaka, ka liberāļiem un demokrātiem būtu daudz pamata paškritikai. Nav taisnība, ka mūsdienu Rietumu sociālajās zinātnēs tiešām dominētu marksisma sabiedrības redzējums – lai gan “ekspluatācijas”, “šķiru cīņas” un tamlīdzīgi elementi ir bieži sastopami. Būtiskākais Marksa mantojums te drīzāk ir robežu nojaukšana starp zinātni un politisko aktīvismu, kas pamatojas idejā, ka teorijai jākalpo kādiem sociāli revolucionāriem mērķiem. Tas tad arī paver ceļu universitāšu dzīves politizācijai, iekšējām debatēm norisinoties nevis par zinātniskiem, bet klaji politiskiem jautājumiem, kur faktiem un neitrālai attieksmei ir tikai sekundāra nozīme. Arī Izraēlas un Palestīnas jautājums ir ierauts šādā politiskā diskusijā, kurā viss, ko ebreju valsts dara, tūliņ ir “koloniālisms”, daļa no “slikto Rietumu” un ASV centieniem pakļaut sev pasauli. Šī “antikoloniālā” programma ir krietni plašāka; tā tiešām jau ir ieguvusi absurdus apmērus, noliedzot jebkādas Rietumu civilizācijas priekšrocības un kā “brīvības cīnītājus” attaisnojot nepārprotamus slepkavas un teroristus. Un tas diemžēl notiek tieši pašlaik, kad Rietumu vienotība ir mūsu visu drošības pamatā.

Pēdējos gados akadēmiskās brīvības tēma Eiropā aktualizēta arī Eiropas Parlamentā. Augstskolu autonomija, pašnoteikšanās un pētnieku vārda brīvība būtu jāsargā gan no labējiem autokrātiem, kā Orbāns un Kačiņskis, gan no kreisajiem jauna tipa cenzūras piekritējiem. Taču šai brīvībai ir vajadzīga arī otra, simetriska puse – akadēmiķu un zinātnieku uzticība savam galvenajam orientierim, patiesības noskaidrošanai, nevis politiskam aktīvismam un cīņai par varu. Skaidrs, ka jebkurš pētnieks un pasniedzējs ir cilvēks; viņš nespēs pilnībā norobežoties no savām vērtībām. Taču, kā jau pirms vairāk nekā simt gadiem mums mācīja Makss Vēbers, viņam vismaz būtu godīgi jācenšas, pretējā gadījumā tā vairs nebūs zinātne.