Svētais kodolieroču patrons

Patriarhs Kirils sacīja, ka kodolieroči “ar neizteicamu Dieva nodomu” tika radīti “ar svētā Sarovas Serafima svētību”.

TASS, 18. oktobrī

Maskavas un visas Krievijas patriarhs Kirils ir paziņojis, ka Sarovā, Ņižņijnovgorodas apgabalā, radītie kodolieroči ļāvuši Krievijai saglabāt brīvību un neatkarību. To viņš teica, pasniedzot Svētā Radoņežas Sergija pirmās šķiras ordeni fiziķim Radijam Ilkajevam, federālā kodolcentra goda zinātniskajam direktoram.

Radijs ir visai piemērots vārds fiziķim: tas ir gan cilvēks, gan ķīmiskais elements ar simbolu Ra un atomskaitli 88, bet kā kodolieroču patrona godā nonācis Sarovas Serafims, viens no zināmākajiem un mīlētākajiem pareizticīgo baznīcas svētajiem, askēts vientuļnieks?

Pēc 1917. gada revolūcijas Sarovas klosteris, kurā dzīvojis sv. Serafims, tika izpostīts un svētvietas – apgānītas. 20. gadsimta 20. gados padomju vara klosteri slēdza un likvidēja, mūku vietā tur sāka darboties NKVD 4. rūpnīcas bērnu darba komūna, bet sv. Serafima pīšļus nogādāja uz Ļeņingradas ateisma muzeju Kazaņas dievmātes katedrālē. Svētais garus padomju gadus pavadīja uz plaukta kā eksponāts muzejā, kur izsmej ticību Dievam.

Svēta vieta tukša nevar palikt, un Otrā pasaules kara laikā tur nodibināja Arzamas-16, lai uzsāktu atombumbas izstrādi, un vēlāk tur arī sāka ražot kodolieročus, ko, kā izrādās, sv. Serafims ir “ar neizteicamu Dieva nodomu svētījis” ilgi pirms atoma sašķelšanas.

Svēto Serafimu (1754–1833), kas pirms iesvētīšanas mūka kārtā bija Prohors no bagātu kupču ģimenes Kurskā, dzīvei klosterī svētīja starecs sv. Dosifejs, kurš, kā izrādījās pēc viņa nāves, bija sieviete. Ikonās, kur sv. Dosifejs Prohoru svēta klostera ceļam, svētajam bārda vēl ir, bet kopš kanonizācijas deviņdesmitajos bārda ikonās vairs neparādās. Par sv. Serafimu ir zināmi vairāki stāsti: daudzus gadus viņš pavadījis lūgšanās un klusējot, tūkstoš dienas lūdzies uz akmens, draudzējies ar lāci un, būdams liela auguma un pat ar cirvi rokās, nav pretojies laupītājiem, kas viņam sašķaidīja galvaskausu un ribas. Varmākām viņš esot piedevis. Cilvēks, kurš tagad ir Krievijas kodolieroču patrons, neies taču atriebties tiem, kas viņu sāpinājuši. Viņš varētu būt vegānu svētais, jo gandrīz neko nav ēdis, tikai gārsu, ko vasarās šķin vēl zaļu, bet ziemai kaltē. Svētais draudzējies ar lāci, jo pustiņkā bija pāris stropu, un naktīs, lūdzoties uz akmens mežā, ne vilki, ne lāči viņu neesot plosījuši.

Viņš nepretojās ļaunumam, bet atkal un atkal atkārtoja: “Iemanto mieru dvēselē, un tūkstoši tev apkārt izglābsies.” Ikvienu, kas pie viņa nāca pēc padoma un svētības – un tādu bija simtiem –, viņš sagaidīja ar vārdiem: “Здравствуй, радость моя!” – “Sveicināts, mans prieks!” Un tā, it kā visu gadu būtu Lieldienas, ikvienam teicis: “Kristus augšāmcēlies!” Viņš mācījis, ka jāatgaiņā drūmības un bezcerības gars, jādzīvo ar prieku, jo ar prieku cilvēks visu ko spēj paveikt, bet ar iekšēju piespiešanos – neko.

Lūdzās Serafims pie Dievmātes svētbildes “Aizkustinājums”, tieši audekla gleznas, nevis ikonas; un pie tās viņu arī atrada stāvam uz ceļiem mirušu.

Sv. Serafims izlūdzās Dievam avotu, lai tas Sarovā veldzētu un dziedinātu, bet padomju vara svētavotu nobetonēja, jo uz to paklusām nāca svētceļnieki arī padomju laikā. Viņš nodibināja arī sieviešu klosteri Divejevā, lai arī tāda rīcība mūkiem askētiem nebija pārāk tipiska.

Krievijas pareizticīgo baznīcas kareivīgais atriebības gars sv. Serafimam būtu pavisam svešs. Par pasauli šim vīram ilūziju laikam gan nebija nekādu, jo viņš saka tā: “Pasaulē valda ļaunums, mums tas ir jāpazīst, mums tas jātur prātā, mums tas jāpārvar, cik vien iespējams.” Un visdrīzāk, to teikdams, viņš nerunāja par kodolieročiem.