Tauta bez varas

– Vai, jūsuprāt, tauta ir gatava brīvībai? 
– Tauta ir romantisma izgudrojums. Nekādas tautas nav, ir dažādi sociālie slāņi.

Irina Prohorova, snob.ru, 2016. gada 16. jūnijā

Rakstīšanu par nacionālismu un nacionālo jautājumu allaž sarežģī vārdu “tauta” un “nācija” bieži vien pretrunīgais lietojums dažādās valodās. No vienas puses, lietas vienkāršojot, ar tautu tiek saprasts tādu cilvēku kopums, kurus vieno valoda, kultūra, kopīgi stāsti par pagātni un šajos elementos balstīta kopības apzināšanās. Savukārt par nāciju tiek uzskatīta tauta, kura vai nu tiecas uz pašnoteikšanos, vai arī savu valsti jau ir izveidojusi. Tautas jēdzienā galvenais elements ir kultūrā balstīta kopības apzināšanās, turpretī nācija jau ir politisks projekts. Tanī pašā laikā gan latviešu, gan krievu valodā vārds “tauta” un “народ” nereti tiek lietots arī nācijas nozīmē, bet angļu valodā termini “nācija” un “tauta” bieži vien netiek šķirti. Visstingrākais nošķīrums pastāv franču valodā, kurā ar vārdu “peuple” allaž tiek saprasta tauta, bet ar “nation” – nācija. Šīs jēdzieniskās detaļas ir kas vairāk par tukšu matu skaldīšanu, jo liek mums uzdot jautājumu, vai Prohorova apšauba kulturālās kopības sajūtā balstītu saišu pastāvēšanu starp cilvēkiem vai arī uzskata, ka šķiriskās pretrunas stājas ceļā nācijas kā politiskā projekta realizēšanai.
Kā raksta Benedikts Andersons, viens no galvenajiem paradoksiem, kas saistīts ar nacionālo jautājumu, ir pretruna starp nacionālismam raksturīgo naratīvu par tautu senajām saknēm un nacionālās apziņas kā vēsturiska fenomena neseno veidošanos. Nacionālisms tajā etniski tautiskajā formā, kādu lielākoties pazīst Latvijā, Eiropā veidojās 19. gadsimtā. Cilvēku grupas ar kopīgu valodu un kultūru, protams, pastāvēja arī pirms tam, taču piederība šai grupai tās locekļu pašapziņā nebija galvenais: par daudz būtiskāku tika uzskatīta piederība dzimtām, reliģiskajam grupām, dzimtajām pilsētām un reģioniem, kā arī sociālajām kārtām vai amata brālībām. Franču revolūcija, Eiropas modernizācija, romantisma kustība un Napoleona kari aizsāka nacionālās kopības apziņas veidošanos. Jau minētais Benedikts Andersons nācijas un tautas raksturo kā “iedomātas kopienas” (imagined communities) – cilvēku grupas, kuru locekļi cits citu nekad personīgi neiepazīs, taču par spīti tam uzskatīs, ka kopīgas valodas un kultūras dēļ starp viņiem pastāv saiknes, kuras ir nozīmīgas un būtiskas. Šķiet, Prohorovas skatījumā šīs saites ir un paliek tikai iedomas, bet šķiriskā piederība ir objektīva realitāte. Taču mūsu draugs Andersons viņai pavisam noteikti iebilstu, ka arī šķira, tieši tāpat kā tauta, ir “iedomāta kopiena”, jo nebalstās reālajā dzīvē pastāvošos cilvēciskos kontaktos starp visiem tās locekļiem. Citiem vārdiem sakot, tieši tāpat kā, piemēram, jaunlatvieši reiz centās latviešu zemniekos radīt apziņu par to, cik būtiska ir piederība latviešu tautai, Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedri šo zemnieku Rīgas rūpnīcās strādājošajiem bērniem skaidroja, cik svarīgi ir apzināties viņu kā strādnieku šķiras pārstāvju intereses.
Nacionālisma un marksisma savstarpējā dinamika bieži tiek aprakstīta kā nebeidzama pretstāve, taču patiesībā abu ideoloģiju attiecības ir daudz sarežģītākas. Pats Markss 1848. gadā tā saukto Tautu pavasara revolūciju laikā atzīmēja, ka ikvienas valsts proletariātam vispirms jācīnās ar savas zemes buržuāziju. Ideja, ka tieši nacionālais konteksts ir piemērots ietvars cīņai par strādnieku tiesībām, ir viens no galvenajiem argumentiem, kuru Miķelis Valters izvirzīja 20. gadsimta sākumā, iestājoties par Latvijas neatkarības ideju. Kā atzīmē kolēģis Ivars Ījabs, latviešu politiskā nacionālisma pamatlicēja Valtera agrīnajos darbos sociālisma un nacionālisma elementi viens otru papildināja.
Atmetot marksisma retoriku par strādnieku šķiras interešu aizsardzību, Valtera pieejā saskatāms plašāks arguments: nacionāla valsts ir labākais ietvars taisnīgas sabiedrības veidošanai. Piemēram, Džona Rolza izstrādātie taisnīgas sabiedrības veidošanas pamatprincipi paredzēti tieši nacionālam, nevis internacionālam lietojumam, uzskatot, ka nācijas līmenī pastāvošās kopības apziņa veicina pilsoņu savstarpējo solidaritāti. Šī pieeja savā ziņā sasaucas ar nācijas idejas senākajām un franciskajām saknēm. 18. gadsimta beigās apgaismības un Franču revolūcijas kontekstā ar vārdu “nācija” pirmkārt un galvenokārt saprata pilsoņu kopumu, kura rokās jāatrodas suverēnajai varai, nodrošinot kopīgā labuma uzvaru pār aristokrātu mazākuma privilēģijām; nacionālajai kopības sajūtai pirmkārt un galvenokārt jābalstās kopīgā politiskā projektā, nevis valodā un kultūrā. Šis projekts savukārt bija Republika, kuras institūcijām jākalpo par nācijas suverēnas varas realizēšanas instrumentu. Tanī pašā laikā vairākuma vara nebija pašmērķis, bet līdzeklis ceļā uz taisnīgu un brīvu sabiedrību, kā to saprata apgaismības laikmetā. Šādas sabiedrības pamatprincipi bija aprakstīti Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā.
Un tieši šādas – pilsoniskas un ar demokrātiju cieši saistītas – pieejas nācijas jēdzienam trūkst gan Krievijā, gan Latvijā. Mums var nepatikt padomju propagandu atgādinošā retorika par šķiru cīņu, taču ikviens visdrīzāk piekritīs, ka gan Latvijā, gan Krievijā pastāv dažādas ekonomiskās grupas, kuras cīnās par varu valstī, lai tādējādi realizētu savas materiālās intereses. Krievijā šī cīņa ir novedusi pie tā, ka Putinam pietuvināta politiskā un ekonomiskā elite pārvalda valsti, bet intelektuāļi runā par to, ka ne vien tauta nav brīva, bet pašas tautas nemaz nav. Taču valodā un kultūrā balstīta kopības sajūta nav tas, kā krievu tautai šobrīd trūktu, tieši otrādi: Putina Krievijā nacionālā un nacionālistiskā retorika zeļ un plaukst. Pazudusi ir 1917. gada februārī atrastā, bet pēc Oktobra apvērsuma atkal aizmirstā un perestroikas laikā uz īsu brīdi atgūtā apziņa par tautu kā suverēnās varas avotu, kuru vieno ne tikai kultūra, valoda un stāsti par pagātnes varoņdarbiem, bet arī kopīgs mērķis nepieļaut privileģēta mazākuma varu pār vairākumu.
Šīs pārdomas par Krievijas situāciju, protams, sasaucas ar Latvijas šī brīža aktualitātēm. Nu jau bēdīgi slaveno “oligarhu sarunu” kontekstā atklājas šaura cilvēku loka kontrole un vēlme šādu kontroli gūt pār tādiem tautas vai nācijas suverēnās varas instrumentiem kā presi un prezidenta institūtu. Citiem vārdiem sakot, privileģēts mazākums cenšas sev iegūt to, kas pieder tautai kā pilsoņu kopumam. Gluži kā Krievijā.