Tuk-tuk! Lielais hokejs ir klāt!

17. maija vakarā mājās no pasaules čempionāta Ķelnē atgriezās Latvijas hokeja izlase. Lai gan 1/4 finālu mūsu izlasei sasniegt neizdevās un hokejistu sejas nebija tās priecīgākās, līdzjutēji savus varoņus mājās sagaidīja cienīgi. Derības zaudējušais aktieris Gints Andžāns Latvijas izlasei pat veltīja dziesmu.

nra.lv, 18. maijā.

Ir tikai viena Vislatvijas masu histērija, kas ziņu lentēs var pilnīgi mierīgi aizskalot nebūtībā jebkuras citas aktualitātes. Tas ir nacionālais sporta veids – fanošana par hokeju. Kārtējais hakeru uzbrukums cenšas palīdzēt kādam Kremlim draudzīgam kādas lielvalsts prezidenta amata kandidātam? – Nieki, bet Bičevskis izlaiž spēli, lai dotos apraudzīt savu jaundzimušo bērniņu. Vīruss paralizē datoru sistēmas visā pasaulē? – Pfff, toties Merzļikina zibenīgā reakcija iekļauta pasaules čempionāta dienas izlasē! Ziemeļkoreja turpina strādāt pie raķetes, kas varētu nogādāt atombumbu jebkurā zemeslodes punktā? Doņeckā un Sīrijā arvien jauni civiliedzīvotāju upuri? – Mani tas neskar, īstā cīņa ir par palikšanu A grupā!

Kur sakņojas šī apsēstība? Kas ir dzinulis, kurš ik gadu liek cilvēku tūkstošiem notrallināt ģimenes uzkrājumus, lai dotos pieaurot ārzemju arēnas, alus putām šļācoties no mutes?

Cilvēki Latvijā var visnotaļ brīvi deklamēt motīvus savai piederībai pie vegānu, feminisma vai TV neskatītāju pulciņa, bet mēs gandrīz nekad nedzirdam kādu lepni paziņojam, ka viņš neseko līdzi Latvijas hokeja izlases panākumiem. Par to jau ir runāts, bet vērts atgādināt, ka līdzjušanu sportam var aplūkot kā nacionālisma surogātu, savukārt sporta sacensības – kā veidu, kā noskaidrot stiprāko ideoloģiju vai atriebties par vēsturiskiem pāridarījumiem. Ne velti Latvijas hokeja izlases vislielākais lepnums joprojām ir uzvara pār Krievijas izlasi 2000. gadā. Hokeja arēnas tribīnes ir vieta, kur praktizēt savu nacionālo piederību un lepnumu, aktīvi vicināt valsts karogu un unisonā izkliegt Latvijas vārdu. Latvijas hokeja izlases atbalstīšana ir teju obligāts Latvijas patriota pienākums. Neatkarīgi no valstsvienības rezultātiem mājās viņus uzņems kā kara veterānus, kas ir cīnījušies par valsts godu, atšķirībā no, piemēram, pieckārtējā pasaules čempiona Dukura, kuru sagaidīja padsmit žurnālistu un ģimene.

Šī sporta spēle kā cīņa starp nācijām vai ideoloģijām fanu prātos ir gluži reāla, par ko liecina par tradīciju kļuvusī puķu nolikšana pie zaudējušās valsts vēstniecības. Šī tradīcija ir tikpat stulba kā aplaudēšana pēc Ryanair lidmašīnas nosēšanās, taču tā ir arī nesportiska, jo tās mērķis ir turpināt izrādīt savu pārākumu pēc cīņas beigām. Tomēr tā demonstrē nacionālismam tipisku šovinismu. Sportā noteikti ir daudz sliktāki un vardarbīgāki piemēri, uz Polijas futbola huligānu fona mūsu hokeja fanus pat varētu saukt par kulturāliem. Vai tā ir ziemeļnieku mierīgā mentalitāte, kuras dēļ Latvijas hokeja fani neārdās ielās, grūti pateikt, taču cehs.lv kolektīvs no pieredzes zina teikt, ka drīzāk viņi pēc spēles ir pārāk piedzērušies un izsalkuši, lai ietu mētāties ar akmeņiem.

Ja hokeja kā sporta veida popularitāte ir izskaidrojama ar to, ka Latvijā allaž ir auksts un bez dzeršanas te nav nekā cita, ko darīt, tad nedaudz sarežģītāk ir izskaidrot, kā populāra kļuva fanošana tieši par hokeju blakus visiem citiem sporta veidiem. Iespējams, vainīgi bija ārzemju mediji, kas jau 90. gados paziņoja, ka Latvijas fani ir paši labākie pasaulē, jeb, kā es atceros konkrēto citātu: “Latvieši taisa nolādētu troksni!” Tai brīdī latvietis sajuta, ka šī ir tā lieta, kur starp kvantitāti un kvalitāti var ielikt vienādības zīmi, un beidzot ir joma, kurā latvietis varētu konkurēt ar hokeja lielvalstīm – pat veiksmīgāk par pašu hokeja komandu. Kālab aulekšot līdzi Igaunijai kārtējā inovācijā, ja Latvijas vārdu pasaules medijos varu nest, ar kliegšanu pārspridzinot asinsvadu smadzenēs? Likumsakarīgi, jebkurš nākamais pasaules hokeja čempionāts automātiski kļuva par tikpat iecienītu vidējā latvieša tūrisma galamērķi kā Turcija, Grieķija, Ēģipte vai Tenerife.

Noliekot malā teorijas par sportu kā kara simulāciju, ir cilvēcīgi saprotams, kāpēc ļaudis uz to tik ļoti pavelkas: šajā dzīvnieciskajā aurošanā ir kaut kāds pirmatnējs un netverams spēks. Kopīgs mērķis rada nesaraujamu piederības sajūtu daudziem tūkstošiem savstarpēji pilnīgi nepazīstamu cilvēku. Arēnas tribīnes ir vieta, kur var bez aiztures un jebkāda nosodījuma kliegt visu, kas sociālo normu reglamentētajā ikdienā būtu nepieņemams, piemēram: “sit viņu nost”, “tiesnesis ir uzpirkta cūka” utt. Skaidrs, ka, lai cik sporta fani būtu māņticīgi, nevienam no viņu rituāliem un saukļiem nav nekādas ietekmes uz spēles norisi, bet tie nenoliedzami rada līdzdalības ilūziju.

Par to noteikti liecina fanu un sporta komentētāju valoda: katrs nākamais valstsvienības panākums iespējams, tieši pateicoties aktīvajam fanu atbalstam, un ikkatra darbība uz laukuma kļūst par visas Latvijas kopīgu veikumu. “MĒS uzvarējām iemetienu. MĒS lieliski aizstāvējāmies mazākumā. MĒS guvām vārtus!” Nekas no tā nebūtu iespējams, ja kāds no Ķelni apmeklējušajiem faniem būtu palicis mājās. Jo hokejs taču ir Latvijas nacionālais sports, ko apstiprina arī kaislīgais un nerimstošais atbalsts pašmāju hokeja klubam Rīgas Dinamo – Latvijas nacionālajam klubam, kurā rezultātu taisa ārzemnieki, par ārzemnieku naudu spēlējot pret citiem ārzemniekiem.

Šis “MĒS” ir pārsvarā vīriešu kārtas sociāls klubiņš, par kura pilntiesīgu biedru var kļūt, pasludinot savu lojalitāti vienai komandai un lielāku prieku nekā par šīs komandas panākumiem gūstot tikai no pretinieku komandas neveiksmēm. Bet šim klubiņam ir ļoti svarīga emocionālā funkcija konservatīva kaluma vīriešos, kam īsta vīrieša definīcija ir мужик jeb “vīrietis, kas dara reālu darbu (ar rokām), vakarā var izdzert 0,7, par ko viņu mājās zāģē babulis, bet jūtas ir tikai mīkstajiem, un mīkstie ir jāsit”. Bet vīrieši nav nejūtīgi roboti, arī viņiem patīk izbaudīt plašu emociju spektru kopā ar draugiem, apkampties, dziedāt, un alkohols noteikti palīdz tam visam atbrīvoties. Ar vienu pasaules hokeja čempionātu gadā ir par maz, lai Latvijas vīrieši varētu nodrošināt šo emocionālo saikni, tāpēc talkā nāca Rīgas Dinamo.

Arī Dinamo fenomens ir daudzšķautņains. Īsts Rīgas Dinamo fans, ar cigareti rokā un divām promilēm asinīs, uzstās, ka ir kaislīgs sporta atbalstītājs un Dinamo spēles ir cienījams iegansts divas reizes nedēļā neadekvāti piekraut mūli bez pastiprināta sievas nosodījuma, jo, nu, “hokejs bez alus taču ir daiļslidošana”. Ironiskā kārtā pēc tikko pārtrauktas vairāku zaudējumu sērijas viņš būs piemirsis, ka šis klubs tiek uzturēts par Krievijas gāzes naudu, un paziņos: “Redz, kā MĒS sadevām krieviem pa pakaļu!”

No hokeja ziņām un aktualitātēm aizbēgt ir tikpat grūti kā no lodes, ja biatlona distancē slēpo pirmais. Pasaules hokeja čempionāta laikā tu vari mēģināt vairākas nedēļas neskatīties televizoru, nevērt vaļā nevienu avīzi, pilnībā atteikties no interneta lietošanas, neiet uz darbu un jebkuru publisku vietu, bet tāpat iekritīsi, saņemot no sava mobilā operatora īsziņu: “Tuk-tuk, lielais hokejs ir klāt!” Tieši tāpēc, ja vēlies būt īsts latvietis, hokeju nāksies iemīlēt, gluži kā skolas laikā piespiedu kārtā iemīlēji Raini.