Vainīgais Kants

Imanuela Kanta dzimtās pilsētas Kēnigsbergas, tagad Kaļiņingradas, apgabala gubernators Antons Alihanovs 9. februārī, uzstājoties politologu konferencē Svetlogorskā, uzsvēra, ka pašreizējā “globālajā haosā”, Pirmajā pasaules karā un galu galā arī karā Ukrainā vainojams... Kants. Savā ziņā Alihanovs uzsvēra Kanta nozīmi, norādot, ka Kants ir tēvs “gandrīz visam”, kas tagad veido Rietumu pasauli, no otras puses, apgalvojot, ka Kants esot likvidējis “Dievu un augstākās vērtības”. Gubernators gan norādīja, ka pats vēsturiskais Kants par šo situāciju būtu šausmās, jo patiesībā tā izveidojusies tādēļ, ka Kanta filozofiju nolaupījis cits Kēnigsbergas iedzīvotājs, slavenā stāsta “Riekstkodis un peļu ķēniņš” autors Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, ko Alihanovs nosauc par tumsas spēku pārstāvi. Hofmanis bija Kanta skolnieks, viņš bija apguvis Kanta fiziskās ģeogrāfijas kursu un esot lieliski mācējis Kantu atdarināt.

Mihaila Bulgakova “Meistarā un Margaritā” Ivans Bezpajumtnieks liek priekšā “šo Kantu ņemt un uz gadiņiem trim iespundēt Solovkos”, savukārt noslēpumainais svešinieks norāda, ka Kantu diemžēl aizsūtīt uz Solovkiem nebūs iespējams, jo “vairāk nekā simt gadus viņš atrodas par Solovkiem daudz tālākā vietā un izdabūt viņu no turienes nekādi nevar”. Kants, viņš saka, “nolīdzināja līdz ar zemi” visus piecus Dieva eksistences pierādījumus, “lai vēlāk, it kā pats par sevi smiedamies, radītu pats savu – sesto pierādījumu”. Attiecībā uz šo pierādījumu Kantu pie brokastīm brīdināja, ka viņu nesapratīs un apsmies.

Taču Kants jau tāpat nedzīvoja ilūzijās, ka viņa filozofija varētu būt saprotama ikvienam, lai gan bija pārliecināts, ka viņa kritika ir nepieciešama skolām, t.i., profesionāliem filozofiem un zinātniekiem, cilvēkiem, kuri, kā Kants raksta, “pacēlušies spekulācijas augstumos”, lai izglābtu metafiziku – senāko un nozīmīgāko filozofijas disciplīnu.

Kanta veikums, ja neizvirzām sev uzdevumu izprast argumentus un detaļas, nav tik ļoti sarežģīts, cik pārsteidzošs: viņš apgalvo, ka prāts jāsaprot pilnīgi pretēji tam, kā tas saprasts iepriekš, proti, prātam ir visciešākās attiecības ar fizisko pasauli, prāts to ne tikai izzina, bet uztverdams un izzinādams arī veido, savukārt tā pasaule, kas pārsniedz fizisko pasauli, (meta-fiziskā pasaule) un visi tās priekšmeti (piemēram, Dievs) izzinošajam prātam ir neaizsniedzami, proti, prātam nav nekādas iespējas zināt, vai Dievs ir, Dieva esamību var tikai pieņemt morālos nolūkos.

Tādējādi viens no klasiskajiem metafizikas priekšmetiem kļūst nevis par izziņas, bet par cerības objektu. Cena, kuru Kants samaksā par savas mīļotās metafizikas glābšanu, ir augsta: metafizikai vairs nav nekādu tiesību un iespēju attiekties uz priekšmetiem, kas būtu ārpus prāta un viņpus fiziskās pasaules, tās priekšmeti var būt tikai prātā, t.i., tikai subjektīvi. Tas ir iemesls, kāpēc Kanta kolēģis un draugs Mozess Mendelsons Kantu nodēvē par “visa sadragātāju” (Alleszermalmer). Kants pamanās iznīcināt ne tikai metafiziku ar visu tās metafizisko pasauli un priekšmetiem, bet arī fizisko pasauli tādā nozīmē, ka tas, ko mēs uzskatām par fizisko pasauli, ir tikai parādība, tas, kā fiziskā pasaule mums parādās, bet, kāda tā ir patiesībā, mēs nezinām. Viņš patiešām apgalvo, ka

viss, kas telpā vai laikā tiek priekšstatīts, – līdz ar to visi mums iespējamās pieredzes priekšmeti – nav nekas cits kā parādības, t.i., tikai priekšstati, kam .. ārpus mūsu domām nav nekādas sevī pamatotas eksistences.

Kantu nevar ignorēt, nevar turpināt tā, it kā viņa filozofijas nebūtu bijis, bet nevar arī viņa idejas pieņemt kā aksiomas, tas filozofijā vispār nav iespējams. No otras puses, Kanta atturīgums un nepieejamība, kas viņam raksturīga gan kā cilvēkam, gan kā filozofam, iedarbojas kā īpašs pievilcības faktors, gluži kā, piemēram, romantiskās attiecībās, kur atturība var būt efektīva uzmanības piesaistīšanas un noturēšanas stratēģija. Šķiet, ka šāda veida pievilcības faktors varētu izskaidrot arī kaislīgo attieksmi pret Kantu, kas vērojama ne tikai viņa filozofisko pretinieku, bet arī piekritēju starpā.

Viens šāds piekritējs, Kanta skolnieks Frīdrihs Augusts Hānrīders, 1796. gadā vēstulē Kantam raksta:

Jūs mani iedrošināt turēties pie manas apņemšanās un nesvārstīties. Nē, cēlais kungs, es nesvārstos! Debesis un zeme var paiet, mans ķermenis var sadalīties elementos, bet mans prāts nav satricināms. Vienreiz izdarīta, uz prātu balstīta izšķiršanās ir jāīsteno, lai ko tas maksātu; tikumība nav himera, to Jūs pierādījāt, es esmu pilnīgi drošs un izlēmis rīkoties pēc savas pārliecības, spēka man netrūkst .. Vecāki ir mani pametuši, un draugi ir ar mani neapmierināti, un tas ir sāpīgi; cīņa, kas man jāizcīna, ir smaga, bet es to vēlos, es gribu būt tikumīgs. Un tā ir jābūt, šo likumu man dod mans prāts, un tieksmēm, lai cik skaļi tās arī sauktu, beigās jāapklust.

Lai kādi būtu iemesli interesei par Kantu un viņa filozofiju, tā nenoplok. Kanta idejām piekrīt, tās atspēko, bet galvenais – tās izmanto, lai radītu un attīstītu citas teorijas un idejas, kas savukārt tālāk dzīvo savu dzīvi gan akadēmiskajā vidē, gan ārpus tās. Ja mēģinām saprast, kādā veidā Kants varētu būt vainojams pat ne Pirmajā pasaules karā vai karā Ukrainā, bet, piemēram, valdošajās idejās un noskaņās tajā pasaules daļā, kuru vienkāršojot mēdz saukt par Rietumiem, tad to nav tik grūti izdarīt, apsverot Kanta filozofiskā mantojuma izmantojumu. Izveidojusies īpatnēja situācija, kurā Rietumos valdošo ideju kritiķi (jānorāda, ka tie nav tikai Krievijā un to motivācija nav tikai politiska) šo ideju izcelsmi saskata Marksa filozofijā, taču var diezgan droši apgalvot, ka tās nebūtu iespējamas bez Kanta filozofijas un uzskatāmas lielākā mērā par Kanta nekā Marksa mantojumu. Kad Žans Fransuā Liotārs raksta, ka postmodernisms ir “neticība metanaratīviem”, kas “atbilst metafiziskās filozofijas krīzei”, mēs varam visai droši pieņemt, ka tajā nav vainīgs Markss ar savu relatīvi triviālo materiālismu, ko metafizika jau vairākas reizes viegli pārdzīvojusi pirms Marksa. Tajā vainīgs Kants, kas metafiziku un visus tās priekšmetus – Dievu, pasauli, dvēseli – nevis izglāba, bet, kā norāda Mendelsons, satrieca. Paradoksālā kārtā izrādījās, ka, ja nav metafizikas un tās priekšmetu, problēmas rodas arī ar fiziku un tās priekšmetu – objektīvo pasauli jeb realitāti –, jo abi elementi ir iespējami tikai savstarpējā mijiedarbībā jeb par tiem var domāt tikai savstarpējā mijiedarbībā un metafizika funkcionē kā fizikas atbalsta punkts.

Runa nav par to, ka realitātes eksistencei nepieciešama ticība nereālām lietām, runa ir par to, ka realitātes saglabāšanai svarīgi ir, ka tai ir atbalsts ārpus subjektīvā. Jo, ja realitāte kļūst atkarīga no subjekta, t.i., subjektīva, tad tā vairs nevar būt realitāte, subjektīva realitāte ir pretruna.

Šajā sakarībā interesants notikums akadēmiskajā pasaulē bija amerikāņu fiziķa un matemātiķa Alana Sokala 1996. gadā izspēlētais joks, ar kura palīdzību Sokals vēlējās norādīt uz problēmām sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kur, viņaprāt, kritušies zinātniskie standarti jeb, vienkāršāk izsakoties, bieži tiek runātas un rakstītas politiski vēlamas un izdevīgas, bet nepatiesas un nezinātniskas lietas. Sokals prestižam izdevumam Social Text iesniedza rakstu, kurā, pēc viņa domām, rakstītas pilnīgas muļķības:

Ir daudz dabaszinātnieku, kuri turas pie dogmas, ko noteikusi apgaismības hegemonija pār Rietumu intelektuālo vidi, šo dogmu var īsi izteikt šādi: eksistē ārpasaule (external world), kuras īpašības nav atkarīgas no individuālajiem cilvēkiem un cilvēces kā tādas, šīs īpašības ir “ierakstītas” mūžīgos fizikālajos likumos, un cilvēki par šiem likumiem var iegūt drošas, lai arī nepilnīgas un provizoriskas zināšanas. Ir kļuvis skaidrs, ka fiziskā “realitāte” ne mazākā mērā kā sociālā “realitāte” ir sociāls un lingvistisks konstrukts.¹

Interesants šis gadījums ir tāpēc, ka izjokots tika nevis izdevums Social Text, bet gan pats Sokals. Viņš, citi dabaszinātnieki, citu zinātņu pārstāvji un, galu galā, arī plašāka zinātniski neieinteresēta publika nebija pamanījuši, ka filozofijā tās ir old news – protams, no subjekta neatkarīga ārpasaule neeksistē jau kopš Kanta. Kants visā tajā, kas mums vai kādam citam varētu nepatikt Rietumu pasaules ideoloģiskajās noskaņās, ir vainīgs apmēram tādā pašā mērā, kā Tomass Edisons ir vainojams nāvēs, kas iestājušās tāpēc, ka nelaiķis žāvējis matus ar fēnu vannā. Proti, tas vien, ka Kants atklāja subjektivitātes konstituējošo raksturu, nenozīmē, ka viņš parakstītos zem apgalvojuma: katram sava patiesība.

Raugoties no Alihanova ideoloģiskās un politiskās pozīcijas, uzsvērt Kanta ētiku kā galveno problēmu nav prātīgi. Kanta ētika, protams, balstās viņa metafiziskajos pētījumos, bet ne pietiekami lielā mērā, lai būtu pilnībā no tiem atkarīga. Viņa ētika ir visai patstāvīga un neko neuzsver tik ļoti kā cilvēka atbildību, nepieciešamību norobežoties no dažādu veidu kaislībām un rīkoties saprātīgi. Pārmest Kantam karu ir apmēram tas pats, kas mēģināt ar aprēķinu palīdzību uzturēt spēkā tēzi, ka Saule riņķo ap Zemi: principā var, bet ļoti grūti un tik un tā nepareizi.