Vecuma diskomforts

69 gadus vecais holandiešu “pozitivitātes guru”, kurš apgalvo, ka nejūtas atbilstoši savam vecumam, sācis cīņu, lai tiktu likumiski atzīts par 20 gadiem jaunāks, pamatojoties uz to, ka viņu diskriminē iepazīšanās lietotnē. Arnemas (Nīderlandē) tiesai Emils Rātelbands apgalvoja, ka nejūtas apmierināts ar savu dzimšanas datumu, un savu vēlmi to mainīt salīdzināja ar gadījumiem, kad cilvēki tiek identificēti kā transpersonas.

The Guardian, 8. novembrī

Ziņa par Emila Rātelbanda cīņu par likumiskā vecuma maiņu masu medijos parādījās novembra sākumā, bet jau decembra pirmajās dienās šie paši mediji ziņoja, ka tiesa Rātelbanda lūgumu noraidījusi. Jāsaka, ka šis tiesas lēmums 69 gadus veco, visnotaļ enerģisko “pozitivitātes guru” un neirolingvistiskās programmēšanas pasniedzēju nav īpaši sarūgtinājusi. Katrā ziņā publiski sarūgtinājumu Rātelbands neizrāda. Gluži otrādi, intervijās viņš apgalvo, ka tas ir lieliski, ka tagad viņš zināšot, kādām lietām jāpievērš uzmanība, domājot par apelāciju. Citiem vārdiem, šovam ir jāturpinās.

Izrāde, šķiet, ir viena no pirmajām domām, kas varētu ienākt prātā, iepazīstoties ar šo gadījumu. Jo kur gan varētu sameklēt vēl labāku materiālu kādam konservatīvas telesabiedrības nedēļas nogales izklaides šovam vai ziņu raidījuma sižetam: 69 gadus vecs vīrietis Holandē vēlas mainīt vecumu, jo, galu galā, ja var mainīt dzimumu, tad kāpēc gan ne vecumu? Vai, kā pats Rātelbands teica Pīrsam Morganam rīta raidījumā Good Morning Britain: “Mūsdienās cilvēks var izdarīt visu, ko vien viņš vēlas. Tu vari piedzimt kā maza meitene un tad vēlāk saprast: es jūtos kā vīrietis, es gribu daiktu.” (Te gan Morgans viņu pārtrauca, norādot, ka britu televīzijā tik vaļīga valoda nav pieņemama.) Šķiet, lielai daļai cilvēku varētu rasties iespaids, ka Emils Rātelbands pavisam vienkārši, kā tagad mēdz teikt, trollē liberāļus. Un tieši šāds viedoklis arī parādījās komentāros pie YouTube vietnē ievietotā minētā raidījuma fragmenta. Tomēr tā visdrīzāk nav taisnība. Pirmkārt, tāpēc, ka pats Rātelbands intervijās to noliedz. Otrkārt, ja tā būtu tikai noteiktu uzskatu kritika, tad visdrīzāk Rātelbandam pietiktu ar jau iegūto publicitāti un viņš nedomātu par tiesas lēmuma pārsūdzēšanu. Protams, šie apsvērumi pilnībā neizslēdz trollēšanas versiju, tomēr tā ir visnotaļ mazticama. Tāpēc pieņemsim, ka Rātelbanda nolūki ir nopietni. Tomēr – kādi tieši tie ir? Padomāsim.

Pirmajā tuvinājumā atbilde uz šo jautājumu šķiet pavisam vienkārša: Emils Rātelbands vēlas, lai viņa pasē tiktu mainīts dzimšanas gads. Šobrīd tur ir ieraksts, ka viņš dzimis 1949. gada 11. martā, bet viņš vēlas, lai tur būtu rakstīts, ka viņš dzimis 1969. gada 11. martā. Kāpēc? Un te jau mēs sastopamies ar zināmām grūtībām. Rātelbands min vairākus iemeslus, tomēr sakarīgu kopainu par viņa apsvērumiem izveidot nav nemaz tik viegli. “Ja man ir 69 gadi,” apgalvo Rātelbands, “es esmu ierobežots. Ja man ir 49, tad es varu iegādāties jaunu māju, braukt ar citu automašīnu, es varu vairāk strādāt. Ja manā Tinder kontā ir rakstīts, ka man ir 69, neviens man neatbild. Ja man ir 49, tad ar tādu seju kā manējā es būšu privileģētā stāvoklī.” Līdzās šim apsvērumam vairākās intervijās Rātelbands arī norādījis, ka viņa pases vecums neatbilstot viņa bioloģiskajam vecumam, ka ārsti viņam teikuši, ka viņam ir 45 gadus veca vīrieša ķermenis. (Te gan kāds varētu jautāt, kāpēc tad viņš vēlas, lai viņa vecumu samazina par 20, nevis 24 gadiem, tomēr, šķiet, apaļiem skaitļiem piemīt savs skaistums.) Jādomā, ka tas ir iemesls, kāpēc Rātelbands arī apgalvo, ka nejūtas atbilstoši pasē uzrādītajam vecumam. Savukārt tieši šī sajūta, viņaprāt, padara viņa stāvokli līdzīgu to cilvēku stāvoklim, kas vēlas mainīt vārdu vai dzimumu.

No vienas puses, varētu teikt, ka daži Rātelbanda apsvērumi norāda uz būtisku problēmu – diskrimināciju pēc vecuma. Tai pašā laikā nav īsti skaidrs, vai viņa minētie piemēri uzskatāmi par šādas diskriminācijas gadījumiem. Iespējams, daudzās valstīs pastāvošo praksi, kas paredz, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēkam jādodas pensijā, var uzlūkot par diskrimināciju. Bet kā ir ar banku nevēlēšanos aizdot naudu – šķiet, tieši to domā Rātelbands, kad viņš sūdzas par nespēju iegādāties māju un jaunu auto? Jādomā, ka banku pēc būtības maz interesē, tieši kāds skaitlis ir pasē, to vairāk varētu uztraukt, vai persona nodzīvos pietiekami ilgi, lai varētu atdot parādu. Savukārt šī spēja vidēji korelē ar to, cik ilgs laiks pagājis kopš brīža, kad cilvēks nācis pasaulē. Īsi sakot, jā, līdz ar vecumu mūsu dažādās iespējas samazinās, tomēr par diskrimināciju ir pamats runāt tikai tajos gadījumos, kad šie ierobežojumi ir netaisnīgi. Turklāt cīnīties pret vecu cilvēku diskrimināciju, samazinot viņu legālo vecumu, ir apmēram tas pats, kas cīnīties pret dzimumu diskrimināciju, visus pasludinot par viena dzimuma pārstāvjiem.

Bet kā ar Rātelbanda argumentu par viņa bioloģisko vecumu? Mēs nezinām, tieši ko ārsti ir teikuši Rātelbandam, bet tā saucamais “bioloģiskais vecums” ir jēdziens, kas var radīt dažādus pārpratumus. Arvien populārāki kļūst dažādi kalkulatori, ar kuru palīdzību cilvēkiem piedāvā noskaidrot viņu “īsto bioloģisko vecumu”. Tāpat pastāv kalkulatori, kas var noteikt atsevišķu orgānu, piemēram, sirds vai plaušu, bioloģisko vecumu. Šie rīki salīdzina personas rādītājus attiecībā uz noteiktiem veselības riskiem ar statistiski vidējo vai kādu ideālo rādītāju attiecīgajam vecumam. Proti, ja mans bioloģiskais vecums ir lielāks par manu hronoloģisko vecumu, tas nozīmē, ka kāds no riska faktoriem ir augstāks par to, kas ir noteikts kā normāls. Tomēr, tā kā dažādi kalkulatori izmanto dažādus rādītājus (tā saucamos biomarķierus) un tā kā šos rādītājus var salīdzināt gan ar statistiski vidējiem, gan ideālajiem rādītājiem, tad dažādi kalkulatori var uzrādīt atšķirīgus rezultātus. Turklāt nav arī īstas skaidrības, cik precīzas ir šo kalkulatoru prognozes. Tas nozīmē tikai to, ka “bioloģiskais vecums” ir visai aptuvens lielums. Un, tā kā riska faktori lielā mērā ir atkarīgi no tādiem faktoriem kā fiziskā aktivitāte, uzturs un tamlīdzīgi, tad bioloģiskais vecums var būt svārstīgs. Piemēram, kādā BBC veidotās pārraides “Kā saglabāt jaunību” epizodē tiek stāstīts par Ričardu, 49 gadus vecu vīrieti ar mazkustīgu dzīvesveidu un lieko svaru. Pārraides sākumā Ričards uzzina, ka viņa ķermeņa bioloģiskais vecums ir 92 gadi, bet jau pārraides beigās mēs uzzinām, ka tikai dažu mēnešu laikā Ričardam ir izdevies savu bioloģisko vecumu samazināt par veseliem 13 gadiem. Tas ir iespējams tādēļ, ka Ričards samazina vairākus riska faktorus – sāk vairāk kustēties un atbrīvojas no liekā svara. Ko tas viss nozīmē Emila Rātelbanda stāsta kontekstā? Pirmkārt jau, protams, to, ka – ja vien ir taisnība ārstiem – Rātelbanda kungam ir ļoti laba veselība. Tomēr viņa apsvērumiem par bioloģisko vecumu nav nekāda svara, kad tiek spriests par viņa likumisko vecumu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka abi vecumi mēra pilnīgi atšķirīgas lietas. Piemēram, Emila Rātelbanda hronoloģiskais vecums ir atbilde uz jautājumu, cik gadus Emils Rātelbands ir nodzīvojis, savukārt Emila Rātelbanda bioloģiskais vecums ir atbilde uz jautājumu, cik gadus Emils Rātelbands vēl varētu nodzīvot? Un šķiet, ka tieši tas pats ir sakāms par sajūtām. Proti, lai kā arī jūtas Emils Rātelbands, tas nekādā veidā nemaina atbildi uz jautājumu, cik gadus Emils Rātelbands ir nodzīvojis? Tiesa, šajā gadījumā papildu grūtības rada neskaidrība par frāzes “justies neatbilstoši savam vecumam” nozīmi. Tieši kas tiek domāts, kad cilvēki saka, ka viņi jūtas neatbilstoši savam vecumam? (Un vai nav aizdomīgi, ka cilvēki parasti mēdz teikt, ka viņi jūtas jaunāki par saviem gadiem, nevis otrādi?) Vai tas varētu būt kaut kā tā, ka cilvēks sākumā, tā teikt, ielūkojas sevī, tad ieskatās pasē un atklāj, ka pirmajā gadījumā iegūto gadu skaits nesakrīt ar otro? Lai nu kā, man nekas tāds neizdodas. Kad ielūkojos sevī, tur nekādas sajūtas par konkrētu vecumu es neatrodu. Daudz saprātīgāks šķiet skaidrojums, ka tādā veidā cilvēki vēlas pateikt, ka viņi joprojām var darīt lietas, kuras ierasti dara jaunāki cilvēki. Un, ņemot vērā, ka arvien vairāk cilvēku mēdz dzīvot ilgāk un viņiem mēdz būt labāka veselība, arvien vairāk ir tādu cilvēku, kuri var teikt, ka viņi jūtas jaunāki par saviem gadiem. Bet atkal – tam īsti nav nekāda sakara ar viņu likumisko vecumu. Un šeit arī parādās būtiska atšķirība starp Emila Rātelbanda gadījumu un cilvēkiem, kas nevar identificēties ar viņiem piešķirto dzimumu. Proti, piederība dzimumam būs lielā mērā saistīta ar to, kā cilvēks jūtas, turpretī likumiskajam vecumam ar izjūtām un pašizpratni ir visai maz sakara.

Tas, ko mēs saucam par likumisko vecumu, protams, ir noteikta veida vienošanās. Galu galā, kaut kādā ziņā var teikt, ka Emils Rātelbands jau eksistēja pirms 1949. gada 11. marta, tomēr dažādu apsvērumu dēļ mēs dažus mēnešus (grūti gan pateikt, tieši cik) neskaitām. Turklāt ir pastāvējušas un joprojām pastāv kultūras, kurās precīzam vecumam nav nekādas nozīmes; vecuma lomu tur spēlē citas pazīmes (piemēram, vai vīrietim jau aug bārda vai vēl ne). Tomēr mūsdienu Rietumu sabiedrībā virkne likumu normu ir saistītas ar vecumu – no cik gadiem ir tiesības vēlēt, kādā vecumā var stāties laulībā un tamlīdzīgi. Daudzos gadījumos mēs varam uzdot jautājumus, cik tā vai cita norma ir pamatota, un var būt gadījumi, kad dažādu izmaiņu dēļ varam nonākt pie secinājuma, ka kāda norma vai nu ir netaisnīga, vai nekalpo mērķiem, kuru dēļ tā ieviesta. Tomēr visos šajos gadījumos mēs drīzāk mainīsim normu, nevis cilvēku vecumu. Likumu sistēma, kurā ikviens savu vecumu varētu pieskaņot normām, zaudētu jebkādu jēgu. Starp citu, apmēram šāda bija arī tiesas argumentācija Emila Rātelbanda lietā.