Viņi vienkārši nosprāgs

“…agresoram jāzina, ka atriebība ir neizbēgama, ka viņš tiks iznīcināts, .. bet mēs esam upuri, un mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, jo pat nepagūs nožēlot grēkus.”

Vladimirs Putins, Valdaja konference, 19. oktobrī

Krievijas prezidenta Putina izteikumi pēdējā laikā kļūst arvien apokaliptiskāki un netveramāki. Un, jo labāk iekļaujas fantāzijas žanrā, jo vairāk tiek apspriesti. Piemēram, šajā pašā Valdaja konferencē viņš Kerčas skolā notikušo apšaudi skaidroja ar globalizācijas ietekmi, ļaudams noprast, ka visādi centieni pēc brīvībām, cilvēktiesībām, materiāliem labumiem un citām Rietumeiropas vērtībām ir kaitīgi un var nest vienīgi dažādas nelaimes. Ja pirmajā mirklī grūti saskatīt kopsakarību, varu atgādināt padomju laika saukli, kas skanēja apmēram tā: “Šodien džinsus Levis kāros, rīt jau dzimteni tas pārdos.” Sava taisnība tur ir. Šībrīža Krievijā palēninājusies saimnieciskā izaugsme, tiek palielināti nodokļi, paaugstināts pensijas vecums, un lielākajai daļai iedzīvotāju ir skaidrs, ka Putina valdīšanas laikā dzīve īpaši neuzlabosies. Šādā situācijā ārējais ienaidnieks ir tikpat liela dāvana kā iespēja ar rāvienu nokļūt paradīzē. Nav nepieciešama ne izglītība, ne materiāli labumi, ne arī kādas prasmes vai vēl kas cits, kas šķiet tik svarīgs rietumniekiem. Arī nosmulētam, nevīžīgam un slinkam muļķim var piemist diža dvēsele. Un, ja kāds tādam šķīstam cilvēkam gribēs uzmest atombumbu, tas vienkārši nosprāgs (kurš gan šaubās, ka globāla atomkara gadījumā ies bojā daudz cilvēku), bet “mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē”.

Mani, piemēram, nokļūšana jebkurā paradīzē, tāpat kā kļūšana par mocekli – man no sirds riebjas jebkāda askēze! – nevilina. Pieļauju, ka šī iespēja nekārdina arī vairumu Krievijas iedzīvotāju, lai arī tiek tiem solīta, iekļaujot cenā visu mocekļu būšanu. Raugoties no teoloģiska viedokļa, Putina paradīze nav ne kristietiska, ne islāmiska, vēl jo mazāk jūdaiska. Kaut arī Putins neprecizē detaļas un klausītāji – cik biedējoši! – viņa sacīto uztver ar aplausiem un sajūsmu, var noprast, ka tā līdzinās Valhallai, kur Odins sapulcējis mirušos, kas augu dienu veic dažādus varoņdarbus un krusto zobenus, taču vakarā viņu brūces atkal sadzīst, vēl viņi garšīgi ēd un visādi jauki dzīvojas. Skaidrs, ka tādā gadījumā mocekļa nāvi atombumbas sprādzienā var pieciest, jo vakarā viss atkal būs labi. Un kaut kāda grēku nožēlas piesaukšana ir tikai nebūtiska retorika, jo vienīgais, ko ļaunais pretinieks varētu nožēlot, ir tas, ka viņam nav paveicies nokļūt mocekļu pulkā, bet to viņš tāpat nepaspēs, jo svešiem tas nav lemts.

Putina paradīze ir monoetniska, sava veida nacionālisma pēcnāves bāze, kurā nokļūst tikai savējie. Ko šie savējie par to domā, var tikai nojaust. Piemēram, bijušais Jeļcina laika Krievijas vicepremjers Alfreds Kohs, komentējot auditorijas smieklus par paradīzes piesaukšanu, savā Facebook lapā rakstīja: “Vai nu viņi uzskata Putinu par klaunu un smejas tāpēc, ka klauns uz skatuves izcili plēš jokus, vai arī klātesošie paši ir idioti. Kurš variants jums patīk labāk?”

Man īsti nepatīk neviens variants. Krievijas iedzīvotājus par idiotiem neuzskatu, un arī Putins šķiet kopumā prātīgs – galvenokārt tāpēc, ka līdz šim nav izraisījis pasaules bojāeju vai ko tamlīdzīgu. Pārējais ir sīkums. Vairākas reizes pārskatot Putina “paradīzes” video, nāk prātā bērnības ainas ar veciem plakātiem pie sienas skolas gaiteņos, kur attēlotas atomsēnes un pamācīts, kā labāk mesties uz vēdera, lai izvairītos no spožā atombumbas uzliesmojuma un sekojošā trieciena viļņa. Šķiet, ka Putins atpalicis par kādiem septiņdesmit gadiem un iederas šo plakātu tēlainībā, kad par karu domāja kā par totālu pretinieka iznīcināšanu. Vēl viņu varētu samērot ar vēlīnā perioda Brežņevu, kurš bieži vien kaut ko nesakarīgi muldēja no tribīnes, nebija pat svarīgi, ko, viņš tur tika uzstutēts tādēļ, lai no viņa baidītos pārējā pasaule, jo viņa rīcībā taču bija mistiskais koferītis ar sarkano pogu. Savējie varēja tikai pasmīnēt, pat bērni. Tāpat Putins salīdzināms ar Ēģiptes faraonu dzīves noslēgumā, kam vairs nerūp nedz elite, nedz piramīdu cēlāji, tikai tas, cik augsta būs piramīda, cik izteiksmīgi sienu gleznojumi, vai tiks sagādāts viss nepieciešamais laimīgai pēcnāves dzīvei – jo šī vairs nav svarīga. Putina kritiķis un blogeris Aiders Muždabajevs Putinu uzskata par kumēdiņu rādītāju, kura “komēdija ir domāta pārējai civilizētajai pasaulei, kas baidās no monstra cilvēkēdāja, lai sarunās ar ārvalstu diplomātiem varētu runāt apmēram tā: “Skripaļu indēja, lidmašīnu notrieca, karš rit pilnā sparā, Krimu anektēja, Krievija ir bīstama, un uzticēties tai nevar. Kas no tā izriet? Secinājums viens: ar Krieviju jādraudzējas.” Tāda arī ir Rietumu elites psiholoģija, un Putins to sen “izkodis”, ja izsakās Krievijas elites vārdiem”.

Šāda stratēģija šķiet visai ticama, it īpaši ņemot vērā, ka Valdaja konference ir viena no galvenajām platformām, kur Krievijas valdības viedoklis tiek pausts Rietumu ekspertiem, politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem. Kā gan citādi izskaidrot dīvaino Putina retoriku, jo principā viņš taču cenšas pateikt pilnīgi saprātīgu un viegli aptveramu lietu – proti, ka Krievijas militārā doktrīna neparedz kodolieroču izmantošanu uzbrukuma mērķiem, tikai aizstāvībai. Taču no runām par paradīzi, mocekļiem, agresoru nosprāgšanu un grēku nožēlu to izlobīt grūti. Ideja un vēstījums ir zudis, un nav skaidrs, kas ir šī un līdzīgu izteikumu auditorija. Noprotams tikai, ka tā nav svarīga; tāpat nav būtiski, vai viņa izteikums adresēts krieviem vai rietumniekiem. No Putina teiktā izriet, ka Krievija nevar sevi iztēloties kā agresoru vai uzbrucēju, tas vienkārši nav iespējams, un pat tad, ja Krievija kaut kur iebrūk, tā atbrīvo: no apspiedējiem, asiņaina režīma, diskriminācijas utt. Šādā skatījumā pat atomkarš Krievijai var nest tikai laimi un prieku, jo nekas slikts taču nenotiks, vienkārši visi nokļūs paradīzē, un viss, priekškars krīt, laimīgas beigas.

Šobrīd Krievijas rīcībā ir iespaidīgs skaits dažādu veidu kodolieroču, kuru daudzumu nosaka dažādas starptautiskās vienošanās. Tās precīzi reglamentē gan kaujas lādiņu skaitu, gan pieļaujamos transportēšanas veidus. Taču Putina fantāziju neierobežo nekas. Putina prātā Krievija, atšķirībā no pārējās pasaules, ir uz pareizā ceļa, tā dodas tieši uz paradīzi. Pagaidām viņš nevienu uz turieni nesūta, ne uzbrūkot, ne aizstāvoties. Taču tāda iespēja pastāv. Bet varbūt esmu viņa teikto sadzirdējis nepareizi. Varbūt nekāda Putina nemaz nav, kā daži saka?