Vispasaules tikumības policija

Demokrātiju mēs neveicināsim ar dārgām militārām intervencēm vai centieniem gāzt autoritārus režīmus ar spēku. Šo taktiku mēs pagātnē jau esam mēģinājuši. Lai cik labi iecerēta, tā nedarbojas.

Antonijs Blinkens, Financial Times

Starp 1942. gada vasaru, kad ASV valsts sekretārs Halls uzrunā “Karš un brīvība” uz priekšdienām pasludināja agresīvo valstu “piespiešanas” (enforcement)ideju, un 2021. gada martu, kad ASV valsts sekretārs Blinkens atsacījās no “kariem par demokrātiju”, ir noticis daudz kas. Piespiešana kļuva par svarīgu Otrajā pasaules karā gūtās uzvaras augli un izrietēja no pasaules kara planetārā mēroga; tas bija jaunums, kas definēja pēckara pasaules kārtību. Nāciju suverenitāte tika ierobežota, un tika prasīts, lai to politika atbilstu lielvaru lēmumiem par kara un miera tiesībām.

Šādas kārtības efektivitāti nodrošināja sabiedroto lielvaru griba. Policejiska struktūra tika izprasta kā globāls režīms. Tā paredzēja militāras darbības un nacionālo arsenālu ierobežošanu no stāvokļa noteicēju – sabiedroto četrotnes – puses. Stratēģiskā nevienlīdzība tika iebūvēta projekta pamatos: bija nolemts padarīt neiespējamu jebkādu izaicinājumu sabiedroto virskundzībai. Par spīti aritmētikai, vairākums valstu vienmēr paliks mazākumā, lai neuzdrošinātos pretoties uzvarētājiem. Pat tas, kurš saņems palīdzību no starptautiskajiem spēkiem, nevarēs ietekmēt palīdzības sniegšanas veidu, un palīdzība var būt arī okupācija vai bombardēšana. Šai politikai tika pievienota arī ideja par soft enforcement – citiem veidiem, kā izdarīt spiedienu uz noteikumu pārkāpēju; teiksim, tirdzniecības un finanšu embargo, boikoti, dažādas diplomātiskas akcijas un pat psiholoģisks karš kā spiediena izdarīšanas līdzeklis. Sankcijas nav tik nežēlīgas kā militāra piespiešana, taču izplūdina pasaules kārtības locekļu suverenitāti. Pasaules kārtība turpmāk izskatās kā stāvokļa noteicēju grupas mērķu un interešu projekcija līdz ar neierobežotu kontroli pār citu suverenitāti.

Svarīgi, ka tādējādi zūd robeža starp spēku un varu. Pirmskara Nāciju Līga neskāra suverēnās valdības, savukārt spēks tika pielietots sarežģītas suverēnu vienošanās procedūras gaitā. Jaunā pasaules policija kļuva par spēku, kas nāca varas vietā. Spēja pielietot spēku pārvēršas par tās leģitimitātes avotu. Valsts iekšienē vēlēšanos apspiest cita gribu ierobežo tiesiskie institūti, bet pasaules lietās ierobežojuma nav. Ideja, ka pastāv “četrotne, kurai vienmēr ir taisnība”, pēc definīcijas ļauj pielietot spēku, kas nāk no pārvalstiska leviatāna kā pirmavota.

Mūsu priekšā ir vēsturiskas pārmaiņas, kas uz ilgu laiku noteica pasaules izskatu. Karš atbilstoši termina jēgai paredz kāda uzvaru, kāda zaudējumu un galu galā – mieru. Šajā gadījumā miers, saskaņā ar uzvarētāju loģiku, ir tas pats, kas demokrātija.

Nosodīt karu Irākā ar tā upuru miljonu tagad ir par vēlu. Kariem Sīrijā un Lībijā jau sākotnēji nav paredzams demokrātisks rezultāts. Iespaidīgs piemērs ir arī Krievija: karš Kaukāzā 1994. gadā sākās, aizsargājot KF Konstitūciju. Tiesiskas valsts vērtībām bija jāuzvar Čečenijas Republikā kā demokrātiskas Krievijas daļā. Pirms Kaukāza kara bija uzkrāta jau pietiekami liela krievu tanku izmantošanas pieredze “humanitārās operācijās” karstajos punktos, sākot ar Moldovu un Karabahu un beidzot ar Abhāziju un Tadžikistānu. Tajā laikā Krievija bija vienīgā demokratizatoru lielvara, kura 1993. gadā demokrātijas nodrošināšanai bija izmantojusi piespiešanu pati savā galvaspilsētā.

Jau Klauzevics atzīmējis, ka pašā kara dabā ir iekļauts scenārijs karam zaudēt savas robežas un pamazām ieslīdēt neierobežotā, totālā slaktiņā. Čečenijas karš demonstrēja, kā demokrātiskie Krievijas pilsoņi, kuri vēl atradās perestroikas iespaidā, sadūrušies ar pretinieka pretošanos, ienira asinspirtī. Demokrātiskās konstitūcijas triumfs tika izcīnīts divos zvērīgos karos pēc kārtas. Kad kara desmitgade beidzās ar 2003. gada Kadirova referendumu, Krievijas armija un OMON atgriezās no Kaukāza ar lielu pieredzi vardarbībā pret savas valsts pilsoņiem.

40. gadu debates par piespiešanu uz brīvību noveda līdz Apvienoto Nāciju Organizācijai un dižajam Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas tekstam. Pa ceļam veidojās arī sākumā neizvērstās prezumpcijās balstītas iemaņas pielietot arī militāru piespiešanu. Dibinātājtēvi steidzās, viņiem bija skaidrs, ka pēc kara par noteikumiem nebūs iespējams vienoties. Pasaules karš sākotnēji iezīmēja enforcement apvārsni un pats iestrēga topošās pasaules kārtības viducī kā Intel inside uzlīme uz datoriem. Sabiedroto četrotne – ASV, PSRS, Britu Impērija un Ķīna – negrasījās nevienam pierādīt savu tiesisko un morālo pārākumu. Tālaika debatēs vārds “tiesa” gandrīz neparādās: spriedumu par pārkāpēja vainu pasludina militārā griba, tas ir galīgs. Nosaukdams Putinu par slepkavu, ASV prezidents tikai pārmanto 80 gadus ilgu antifašistisko beztiesas spriedumu tradīciju. Sabiedroto uzvara pasaules karā policejisko pasaules kārtību izvērsa uz visas planētas – turpmāk to, kas tiks uzskatīts par demokrātiju, sāka uzspiest visiem vienveidīgi. Tā aizsākas pasaules šerifa loma, tāda tā arī paliks visus turpmākos 80 gadus.

No tā izrietēja daudz dīvainu apstākļu, un to visdziļākais pamats ir Otrais pasaules karš kā planetārs leviatāns. Aukstā kara “bipolaritāte” nebūt nav totāla: pasaules sašķelšanās Eirāzijā un Okeānijā (toreiz to gaidīja daudzi, ne tikai Orvels) nenotika. Planētu vienotā pārvaldībā pārņēma 1945. gada hegemonu Rietumu–Austrumu duumvirāts. Lai cik nikna bija polemika par to, “kurš kuru noraks”, Rietumu–Austrumu duumvirāts nepieļāva iespēju, ka vieni varētu gūt totālu uzvaru pār otriem. Grūtības sākās tikai līdz ar PSRS izgaišanu: bija steidzami jāpārpamato pasaules kārtība. Tieši tad arī 1991. gada Belovežas vienošanos pasludināja par “Rietumu uzvaru”. Leviatāna misiju, akumulējot visu Otrā pasaules kara uzvarētāju laurus, pārņēma ASV. Izveidojās neilga vienpola pasaules ainava – “unipols” (Airas Strausa terminoloģijā).

Lieta tāda, ka Otrā pasaules kara galamērķis bija galvenā ienaidnieka valstiska likvidēšana Ass valstīs; pamatojumi tam nebija vajadzīgi. Brīvība un demokrātija nozīmēja brīvību no ienaidnieka uz planētas. Taču neko no tā nav iespējams pārnest uz vienpola pasauli. Pārnese radīja tādu ASV fantomu kā “demokrātija-soģis”, kas reizē ir arī tiesu izpildītājs un vajadzības gadījumā cietumsargs un bende. Spilgts fantoma iemiesojums ir Gvantanamo cietums, ko vienā balsī nolādējušas visas ASV administrācijas, tomēr tas funkcionē vēl šobaltdien.

Taču arī šā modeļa defekta pamats ir tas, ka pasaules policija būtu jānodibina varai, taču kara iekšienē taisnīga spēka ideja atdalījās no valsts varas idejas un pacēlās augstāk par to. Iespēja apspiest ļauno gribu guva virsroku pār valsti. Šerifs kļuva par administratoru, un iespēja izmantot militāru spēku aizstāja tā leģitimitāti.

Uzvaras ideja kara režīmiem nav atņemama, un arī kari par demokrātiju nav izņēmums. Kā lai no uzvaras parādes pāriet uz miermīlīgu uzvarēto nāciju būvniecību? Jautājums nav atrisināts. Jeļcina mazais uzvarošais karš Maskavā 1993. gadā nelabojami sagrozīja KF demokrātisko nation building. Sākot ar Kadirovu un beidzot ar Kadāfi zaudēta kara apvienojums ar demokrātisku kārtību paliek nestabils hibrīds, kas kārdina uz jaunu un jaunu vardarbību.

No kā nozvērējās atteikties ASV valsts sekretārs Blinkens – no kara par demokrātiju vai no kara dibināto demokrātiju pasaules? Uz svētiem nākotnes solījumiem politikā nevar paļauties. Tomēr nevienu neiekārdinās arī demokrātijas ainas Krievijā, Irākā un Lībijā.