Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kas bija pēdējais, ko jūs šodien ēdāt?
Pēdējais bija… Jā! Es mazliet pagrābstījos pa virtuvi un apēdu dažas karotes… Mums Mirdziņa taisa tādu, latviski sakot, vinegretu, un es apēdu pavisam nedaudz — tanī ir ļoti maz kaloriju. Bet pirms tam, pusdienās, es biju pie slavenā uzņēmēja Meļņika un ēdu vienkārši: ceptu lasi ar dārzeņiem.
Jūs tikko ieminējāties par kalorijām. Vai tas nozīmē, ka jūs rūpīgi visu rēķināt?
Es nerēķinu kalorijas, es vienkārši mēģinu turēt pareizo virzienu. Un tad jau tas sasummējas — septiņas dienas reiz četras nedēļas, reiz divpadsmit mēneši, un, ja tu to virzienu ieturi, tad gada laikā ļoti daudz kaloriju vienkārši neapēd.
Cik sen jūs dzīvojat šādā režīmā?
Pirms pieciem gadiem es uzsāku citu dzīvi: tas bija tad, kad es svinēju savu četrdesmit gadu jubileju, apmēram tā, kā Šlesers — arī bija tikpat daudz viesu, bija salūts. Šleseram, starp citu, nebija. Tas notika Jaunmoku pilī, kur jaunais latvietis Krištopans svinēja savu dzimšanas dienu. Tā jau ir vēsture… Kad man būs piecdesmit, es vēl lepnāk svinēšu, droši vien tā, kā tautai visvairāk patīk — Rundāles pilī. Tas bija tāds likteņa mājiens — mani meta gaisā, kā jau tas tradicionāli ir pieņemts, pusnaktī, un — pārplīsa krēsls. Acīmredzot tādēļ, ka es biju drusku par smagu — nonācu uz grīdas ar visām tām krēsla drumslām tā, ka noblīkšķēja vien! Un drīz pēc tam mēs visa ģimene braucām atvaļinājumā ar džipu, un es teicu: “Vili, vai nu tu pēc dažiem gadiem nomirsi, vai tavā dzīvē kaut kas jāmaina…” Ceļojuma beigās mēs aizbraucām uz Franciju, uz Disnejlendu un es katru rītu skrēju. Kādas 3 nedēļas no vietas, sākumā — 16 minūtes, tad — 17, 20, 30… Atbraucu mājās un atsāku skriet, sportot, vingrot un pieturēties pie šī mana principa — izvairīties no gaļas, piena produktiem, olām, alus un cukura. Tā visa rezultātā es pazaudēju divdesmit kilogramus.
Bet kā tad bez gaļas, mednieks būdams?
Medniekam jau nav obligāti jāēd gaļa, bet tā arī ir lieta, kur reizēm dodu sev atlaides. Ciemos pie medniekiem es braucu ļoti reti, apmēram reizi mēnesī, un tad atlaižu vaļā bremzes. Esmu ciemos kādā mednieku kolektīvā un vienmēr ir tā — kad pēc medībām aizbrauc, tad galds lūzt un lūzt — pēc vecām labām latviešu tradīcijām — štovēti kāposti, kotletes, šmorēta gaļa, kartupeļi, un tad es saku: “Vecais, nu vienreiz jāatceras jaunība!” Bet pēc tam atkal — atbraucu mājās un atkal esmu formā. Un tagad es katru rītu varu noskriet stundu.
Ko jūs ēdat brokastīs?
Es neēdu brokastis. Neteikšu, ka nekad neēdu brokastis, bet es sev uztaisu tādu… Man ir viens tāds masieris, Austrumu medicīnas speciālists, kurš man iePotēja daudzas labas lietas. Viņš mani masēja un runāja, bet es klausījos… Un viņš izstāstīja, ka ir tādi dabīgi preparāti, kurus taisa Ķīnā un Tibetā, tikai no dabīgām zālītēm, un tad es sev tādu uztaisu — no visādiem dabīgiem vitamīniem un minerāļiem, tā ir tāda tume, es to tā lēnām izdzeru, kopā ar karstu ūdeni un tās ir visas manas brokastis.
Jūs minējāt Ķīnu, vai tas nozīmē, ka šīs zemes virtuve jums būtu īpaši tuva?
Ķīniešu virtuve man vienkārši — ļo-oti patīk! Ķīniešu virtuve, japāņu virtuve, indiešu virtuve — es visas esmu vairāk vai mazāk baudījis un esmu ļoti priecīgs, ka Rīgā beidzot ir parādījies japāņu restorāns. Es gaidu, kad parādīsies īsts vjetnamiešu restorāns, indiešu restorāns, jo tādi īsti vēl nav bijuši.
Jūs minējāt lietas, no kurām parasti atsakāties. Vai ir kāda, no kuras jūs neatteiktos nekad?
Nav tādu lietu. Es esmu cilvēks, kas var sevi regulēt. Pateikšu sev: “Nedzer vīnu!” — nedzeršu vīnu. Pateikšu sev: “Nedzer viskiju!” — nedzeršu viskiju. Man nav nekā tāda, no kā es nevarētu atteikties.
Bet kas jums garšo ļoti, “šausmīgi garšo”?
Nav arī tādu lietu. Man ļoti garšo see food, no tā es faktiski nekad neatsakos, tas man nekad netraucē, un tā kā es teorētiski uzskatu, ka man tas ļoti der, tad to sev nekad neatsaku.
Un ja kāds teiktu: “Krištopana kungs, šodien ir jūsu pēdējā ēdienreize,” kur un kādā kompānijā jūs to ieturētu?
Varbūt es tiešām gribētu lobsteru, es nezinu, kā tas ir latviski…
Šķiet, omārs…
Es gribētu — omāru, krabi un garneles. Pagatavotus dažādos veidos.
Un ar ko kopā jūs ēstu?
Ar visiem ciemiņiem, kas bija pie Šlesera, plus vēl ar maniem draugiem kopā! (Ļoti ilgi un garšīgi smejas.)