Kuzņecova iplikators: novēlojies nekrologs

Pirms kāda laika es internetā ieraudzīju ziņu: “2005. gadā eksperimenta laikā gājis bojā Ivans Ivanovičs Kuzņecovs, Kuzņecova iplikatora izgudrotājs.” “I bitīt matos,” es nodomāju, “viņa jau tik ilgi kā nav, bet es par to uzzināju tikai nupat.”

Droši vien nav taisnīgi, ka par tādu cilvēku tā arī neviens neko nav uzrakstījis. Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par Kuzņecova iplikatoru? Protams, pareizāk būtu bijis nosaukt to par “aplikatoru”, taču Kuzņecovs nomainīja nosaukumu ar apdomu, lai savu izgudrojumu nošķirtu no citiem aplikatoriem. Runa ir par tādu plāksni vai paklājiņu ar metāla vai plastmasas naglām, ar kura palīdzību, pēc paša Kuzņecova domām, var izārstēt absolūti visas slimības. Pat vēzi un AIDS! Jā, jā, Ivans Ivanovičs tā arī uzrakstīja savā brošūrā: “AIDS es neesmu ārstējis, taču izārstēt – varu.” Lai to paveiktu, saskaņā ar viņa teikto vajag strauji izdzert 2 litrus piena, nolaist bikses, tad apsēsties uz kastroļa ar verdošu ūdeni un 15 minūtes labi riktīgi iztvaicēt kuli. Sievietes tvaicē vagīnu. Pēc tam jāņem plāksne ar metāla adatām, no visa spēka jāpiespiež pie kules (vai vagīnas) un jātur, pakāpeniski palielinot spiedienu, 30 minūtes. Procedūra jāatkārto trīsreiz dienā, ārstēšanās ilgums – viens mēnesis. Pēc tam var iet (ja tvaicētās olas netraucēs iešanai) un nodot analīzes. Ja analīžu rezultāts joprojām ir pozitīvs, ārstniecības kūre jāatkārto.

Nekādas īpašas izglītības, atskaitot skolu, Ivanam Ivanovičam nebija. Maskavā viņš bija ieradies no Čeļabinskas, bet vēl pirms tam bija dzīvojis pavisam kaut kādā sādžā, kur bija ar vīzi putru klecējis.

Tādēļ arī Kuzņecova metode būtībā bija galēji vienkārša, lai arī kaut kāds racionāls grauds tajā slēpās. Ja sāp, par piemēru, plecs, tad vienkārši spēcīgi piespiediet adatas pie slimās vietas. Pēc tam veiciet kustības, kas plecā provocē sāpes, taču adatas spiediet ar tādu spēku, lai iekšējās sāpes nejustu. Tādējādi mēs pārraujam sāpju robežu, un locītava, ko vairs neaiztur sāpes, veic kustību pilnā apjomā. Atgriešanos normā veicina arī asins pieplūde. Itin cienījama metode, taču, dabiski, ne panaceja.

Taču pats I. I., saprotams, tā neuzskatīja. Viņš uzskatīja, ka cilvēcei neko vairāk par viņa iplikatoru nevajag.

– Es adatās visu zemeslodi ietērpšu! – viņš paziņoja ne reizi vien.

Ivans Ivanovičs sapņoja radīt adatu skafandru, lai ar vakuuma palīdzību adatas piespiestu visam ķermenim. Nu, acīm ne, protams. Un šo sapni viņš piepildīja.

Tā sanāca, ka 80. gados es ar Ivanu Ivanoviču nostrādāju vienā ārstu kabinetā gandrīz astoņus gadus. Tas bija Fizkultūras institūtā (Ceriņu bulvāris 4, vieglatlētikas manēža, 106. kabinets), kur es strādāju par masieri, bet Kuzņecovs ārstēja cilvēkus ar saviem dzeloņiem. I. I. uz mani atstāja spēcīgu iespaidu jau no pirmā acu uzmetiena. Vīrelis, kam bija nedaudz pāri piecdesmit, stipri vien izskatījās pēc bomža. Matu nebija daudz, taču tie, kas bija, slējās gaisā visdažādākajos virzienos. Vienas kājas vietā bija protēze, tādēļ viņš staigāja, balstīdamies uz bozes, bet brīvajā rokā turēja lielu paplukušu portfeli. Mugurā viņam vienmēr bija nospeķots uzvalks, kuru viņš nenovilka, pat iedams gulēt. Kaklā viņam karājās mūžamzaļa un mūžamnetīra šlipsīte. Enerģijas Ivanam Ivanovičam bija par septiņiem, viņš negulēja vairāk par četrām stundām diennaktī un nepārtraukti atradās kājās. Pareizāk sakot, kājā. Mazgājās viņš reizi sešos mēnešos, lai nenomazgātu no ādas nost vērtīgos mikroelementus. Pietika Ivanam Ivanovičam kaut kur uzrasties, un gaisu tūlīt pat piepildīja skāņu tauku smārdi. Reizēm tas man palīdzēja, jo es vienmēr nekļūdīgi varēju noteikt, vai Ivans Ivanovičs šodien ir bijis darbā. Tā kā I. I. uzturā lietoja tikai un vienīgi piena produktus, turklāt saskābušā veidā, tad mūsu kabinetā uz radiatoriem pastāvīgi sildījās viņa kefīra un piena pakas. Parasti viņš darīja tā: saskābušajā pienā iemeta gabaliņu sviesta un pāris karotītes cukura, pēc tam pielēja verdošu ūdeni un visu to apmaisīja ar netīru koka nūjiņu. Reiz, mūsu kopīgo darba gaitu pašā sākumā, I. I. mani pierunāja šo dziru pamēģināt, un, lai gan es skrienu diezgan labi, līdz tualetei todien man aizskriet neizdevās.

Ivana Ivanoviča pacienti visi kā viens bija nedaudz pasisti. Parasti pieņemšana notika šādi: pie durvīm kāds piesardzīgi pieklauvēja. Es atvēru durvis un tur ieraudzīju kārtējo pasisto.

– Sakiet, lūdzu, vai šeit pieņem slavenais dziednieks Ivans Ivanovičs Kuzņecovs?

– Jā, nāciet iekšā, lūdzu. Ivan Ivanovič, pie jums apmeklētājs!

Ivans tūlīt pat metās saņemt pacientu. Par spīti tam, ka vienas kājas nebija, pārvietojās viņš ļoti ātri. Ja viņam tobrīd bija cits klients, viņš parasti to pameta un traucās pie jaunā upura.

“Sveiki” vietā Ivans uzsauca kaut ko tādu kā:

– Ui, piestūķējies esmu šodien līdz atraugai!

Parasti jaunais klients, ieraudzījis savā priekšā izspūrušu vīreli ar nūju, satriekts sāka kaut ko vervelēt:

– Ivan Ivanovič, esmu par jums dzirdējis daudz cildinoša, un es ļoti gribētu nonākt jūsu rokās. Mana slimība...

Taču pateikt līdz galam I. I. nevienam neļāva.

– Velciet nost bikses! – viņš kliedza savā ķērcošajā balsī.

Parasti nozombētais tūlīt pat izpildīja pavēli, un I. I. nekavējoties pieķēra ar savu kaulaino roku pacienta pakaļai.

– Ha! Tā jau es domāju! Dibens auksts! Lūk, tur arī visu jūsu nelaimju cēlonis! Izdarīsim!

Tālāk bez liekām runām klients tika nostādīts četrrāpus, un Ivans spēcīgi piespieda viņa pakaļai plāksni ar metāla šujamadatām. Klients iesāka stenēt, taču tas Ivanu tikai uzbudināja, un viņš adatas spieda arvien stiprāk un dziļāk. Viņš bija stiprs cilvēks un nepieļāva, ka kāds cits var būt vājš, tādēļ, tikko pacienta sejā parādījās žēlabaina izteiksme ar lūgumu pasaudzēt, Ivans tūlīt pat to iznīcināja:

– Skrējiens uz vietas! – viņš komandēja, un klients, par spīti tam, ka atradās četrrāpus un acis tam bija stipri izspiedušās, sāka drudžaini kūļāt kājas pa grīdu.

Un tādos brīžos Ivans Ivanovičs bija savā ziņā pat skaists. Retie matu kušķīši uz galvas bija sacēlušies stāvus, viņa grumbām vagotā, apgarotā seja bija sasprindzinājumā savilkta, sviedru lāsītes izspiedušās uz pieres, bet stiklainās acis kā lāzera stari grieza pacienta pakaļu. Viņā bija kaut kas nenotverams, rasputinisks.

Jāteic, ka dirsa bija izejas punkts, ar kuru I. I. sāka gandrīz vai jebkuru ārstēšanu, un tikai pēc tam, ar nožēlu atrāvies no upura sarkanajiem dibena vaigiem, pārmetās uz citām ķermeņa daļām.

Atceros, viens pacients žēlojās par ādas iekaisumu uz muguras pēc iplikatora lietošanas.

– Vajag darīt tā, – teica Ivans Ivanovičs un daudznozīmīgi apklusa.

Nožēlojama izskata pacients, kurš nesen bija pārcietis insultu, ar pūlēm izvilka no žaketes kabatas bloknotu un pildspalvu. Ar kreiso roku, jo labā bija paralizēta. Sagatavojās rakstīt.

– Nopērc kausiņu, – turpināja Ivans Ivanovičs.

Pacienta slimīgajā sejā atspoguļojās viegls izbrīns, taču viņš tomēr ar kreiso roku iešvīkāja bloknotā “nopirkt kausu”.

– Un?

– Un kasi ar to muguru, – nopietnu seju noteica Ivans Ivanovičs, veroties kaut kur tālumā, – ar kausu ļoti ērti kasīt muguru.

Kāds pacients bija atvedis savu sievu, apmēram 35 gadus vecu, un pats pieklājīgi izgāja no kabineta.

– Par ko sūdzaties? – jautāja I. I.

– Redziet, Ivan Ivanovič, man ir osteomielīts. Man bija lauzta kāja, taisīja operāciju, lai izņemtu šķembu. Taču kauls vienalga pūst...

– Velciet nost bikses! – ieaurojās I. I.

Es nodomāju – ko gan I. I. ar savām adatām var izdarīt osteomielītam?

Taču pēc standarta eksekūcijas ar pacientes pakaļpusi Ivans pie kājas ķerties nesteidzās.

– Bet ar ko jūs dzīvojat? – viņš noprasīja.

– Ar vīru, Volodju, – viņa novilka.

– Ar to, kurš jūs šurp atveda?

– Nuja...

– Viņš jums neder! – ieaurojās I. I. un kā vilka ar savu bomi pa medikamentu skapi! Skapis žēli nodžinkstēja ar mēģenēm.

– ???

– Jums vajadzīgs cits, jums tāds nav vajadzīgs! – uzstāja I. I.

– Bet kāds?

– Tāds, lai dzemdes kakls pats uz peņa uzstiepjas!

– ???

– Ko jūs brīnāties? Jums dzemdes kakls uz Volodjas peņa uzstiepjas? Ko?

– Nē-ē, neuzstiepjas, – noīdēja pēdējo gribas drumslu zaudējusī sieviete.

– Nu lūk, redziet! Tādēļ arī kāja pūst!

– Dzemdes kakla dēļ???

– Un kā jūs domājāt? Ejiet un apdomājiet, bet es jums citu veci atradīšu. Bet Volodjam citu veceni atradīšu!

Nelaimīgā, kas bija atnākusi, cerot izārstēt osteomielītu, izgāja no mūsu kabineta ar asiņojošu pēcpusi un skumjām domām par dzemdes kaklu. Pēc pusstundas, izgājis no kabineta, es ievēroju, ka sieviete joprojām sēž gaitenī. Viņa klusām elsoja, bet blakus, saķēris galvu rokās, sēdēja vīrs Volodja. Pagaidām vīrs...

Bet ģimenes saišu sarāvējs, ļaundaris I. Kuzņecovs, tobrīd sēdēja krēslā un, patikā šmaukstinādams, dzēra saskābušo pienu.

Un kur tikai viņš tādus pacientus ņēma?

Pie mums nāca, piemēram, tāds ziloņveidīgs vīrs, kas cieta no galējas aptaukošanās. Viņš nāca jau bez apakšbiksēm. Platās biksēs, taču – bez apakšbiksēm. Patiesību sakot, tās viņam arī nebija vajadzīgas. Viņa neskaitāmajās ādas krokās pipeli vienalga nevienam atrast neizdotos.

Mēdza pie mums nākt arī kāds Ašots. Patlaban, kad es dzīvoju Ugandā, man ir pilnīgi acīmredzams, ka daudzi šejienes pērtiķi apmatojuma ziņā Ašotam zaudētu. Taču viņš ne vien bija no galvas līdz kājām noklāts ar blīvu un biezu vilnu, bet vēl nez kāda suņa dēļ bija uzaudzējis bārdu un ūsas. Skatoties uz viņu, es vienmēr domāju: ja pliku Ašotu ievietotu krātiņā un iedotu viņam banānu, nevienam pat nerastos nekādi jautājumi.

Pie manis uz masāžu nāca arī kāds Georgijs Rudolfovičs, kurš pirms emigrēšanas uz Ameriku bija nolēmis uzlabot savu formu. Un forma, taisnību sakot, tiešām nekāda dižā nebija. Taču viņš man iepatikās – un pirmām kārtām tādēļ, ka bija neliela auguma, patauks un vārgulīgs, tādēļ masēt viņu bija vienkārši. Un vispār viņš bija lāga vīrelis, tikai nedaudz pārspīlēja ar sarunām par ebrejiem. No visiem viņa garajiem pārspriedumiem izrietēja, ka ebreji ir ļoti labi cilvēki un cieš vienīgi tādēļ, ka citas tautas apskauž viņu prātu un šīs skaudības dēļ dara viņiem visādas riebeklības. Viņš runāja, bet es – klausījos. Reiz man nācās brīdināt Georgiju Rudolfoviču, ka masāžas laikā kabinetā var ienākt dīvains izspūris cilvēks ar protēzi un mietu – lai viņš nebrīnās.

– Un kas viņā ir tik dīvains? – apjautājās Georgijs Rudolfovičs.

– Nu, piemēram, viņš var ieteikt jums nodarboties ar onānismu.

Ivans Ivanovičs patiešām visiem ieteica sist kulakā. Turklāt, jo vairāk, jo labāk! Pēc viņa vārdiem, onānisms labi attīsta fantāziju un iztēli, turklāt palīdz atrast partneri kopīgai dzīvei. Iztēlojies, piemēram, kādu Olgu un sit kulakā, taču jūti – kaut kas nav tā. Tas nozīmē – nebūs tavējā šī Olga, nebūs... Nu, un tā tālāk – Ira, Maša, Sveta, Ļena... Un atkal nav tas! Bet atlika tikai iztēloties Veru, un uzreiz beidzi. Lūk, lūk, kur tava laime! Ātrāk pie Verkas preciniekos!

– Nu, par onānismu lai runā, cik uziet, – noteica Georgijs Rudolfovičs, – man tikai nepatīk, ja lamā ebrejus.

Tā kā līdz tam I. I. nebija izpaudies kā antisemīts, es pasolīju, ka ebrejus lamāt viņš nelamās.

Pēc kāda laika durvis atvērās, un, saskābušu tauku smārda pavadīts, kabinetā iegāzās Ivans Ivanovičs. Rokā viņam bija piena paka, un, ne uz vienu nepaskatījies, viņš uzreiz metās pie loga. Attaisīja paku un nodzērās.

– Diversija. Valstī diversija, – viņš noķērcās. – Jau pienu sākuši šķaidīt.

– Bet kurš tad to šķaida? – apjautājās ziņkārīgais Georgijs Rudolfovičs.

– Kā – kurš? Viņi, žīdi nolādētie!

– Ā, lūk, kas par lietu... – novilka Georgijs Rudolfovičs.

Te I. I. uzmanīgi uz viņu paskatījās.

– Oho! Es skatos, ka jūs arī esat žīdēns!

– Es esmu ebrejs, – lepni atteica vienās peldbiksēs gulošais Georgijs Rudolfovičs.

1. I. viņam tuvojās, draudīgi tricinot mietu:

– Jūsu nācija dauzās, ai, kā dauzās!

– Ko tad tādu mana nācija dara? – pajautāja Georgijs Rudolfovičs.

– Jūs, žīdi, kaut kur zobu noraujat, bet, re, kā nes!

Nopietns paziņojums. Nu, bet ko uz tādu atbildēt?

Ivans Ivanovičs turpināja kaut ko bļaut par žīdiem un vicināt kūju. Es nedaudz bažījos, ka viņš varētu iebelzt ar savu bomi plikajam Georgijam Rudolfovičam un tādējādi es zaudētu izdevīgu klientu. Tikmēr Georgijs Rudolfovičs atgaiņājās ar īsām replikām un ārēji saglabāja pilnīgu mieru. Taču, ak vai, pakaļa bija drebelīga, nervi nebija no dzelzs, un kādā brīdī Georgijs Rudolfovičs palaida vēju. Būtībā tādējādi viņš tikai apstiprināja Ivana Ivanoviča vārdus, ka ebreji pirž klusu. Cionista un antisemīta aromi sajaucās smacīgā kokteilī, no kura sāka kost acīs.

Kā nopelniem bagāts izgudrotājs Ivans Ivanovičs saņēma dzīvokli Maskavā, namā iepretim kinoteātrim Sevastopole. Speciāli sev izlūdzās pašu augšējo, 28. stāvu, lai būtu tuvāk kosmosam. Viņš iemitināja savā dzīvoklī pusjukušu mākslinieku, kurš kontaktējās ar citplanētiešiem un pat bija pabijis uz kādas zvaigznes. Ivans Ivanovičs bija pārliecināts, ka citplanētiešus agrāk vai vēlāk ieinteresēs viņa izgudrojums un viņi stāsies ar viņu kontaktā, lai viņa mācību izplatītu pa visu Visumu.

Reiz iedzēruši mēs ar paziņu nolēmām pajokot un piezvanījām I. I.:

– I-van I-van-ov-ič Kuz-ņe-covs? – jautāja mans paziņa. Lai balsij piešķirtu metālisku toni, viņš bija uzmaucis galvā spaini.

– Jā, es jūs klausos, – noķērcās Ivans Ivanovičs.

– Es zi-nu, ka jūs gri-bat ar mums sa-tik-ties.

– Bet kas jūs esat? Kas???

– Mēs at-li-do-jām no Gul-bja zvaigz-nā-ja.

– Es jūs klausos, – I. I. balss kļuva pieklājīgāka.

– Ieslē-dziet tri-jos nak-tī te-le-vi-zo-ru, jums būs sva-rīgs pa-zi-ņo-jums.

Varbūt tas bija nedaudz cietsirdīgi, jo es nešaubos, ka I. I. visu nakti nosēdēja pie televizora, gaidot paziņojumu. Vispār sākumā mēs gribējām viņam teikt, lai viņš lec no balkona, bet mēs ar lidojošo šķīvīti viņu uzķersim, taču nobijāmies, ka viņš to varētu uztvert nopietni un ka izgudrotājs varētu nosisties. Vienreiz taču līdzīgs joks jau bija izdevies.

Reiz mēs sadabūjām aploksni ar ārzemju marku un tur ielikām vēstuli:

“Godājamais Ivan Ivanovič!

Nobela komiteja nolēmusi Jūs izvirzīt par kandidātu uz šī gada Nobela prēmiju. Lūdzu, atsūtiet apstiprinājumu par savu piedalīšanos, apstiprinot to dzīves vietā.

Paraksts: Nobela komitejas uzdevumā Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs.”

Atbildes vēstule, kuru I. I. nosūtīja uz “Nobela komiteju”, izskatījās apmēram tā:

“Godājamie Kārli un Gustav!

Es, Kuzņecovs Ivans Ivanovičs, iplikatora izgudrotājs, dzīvojošs Maskavā, Lielajā Čerkizovas ielā 20, piekrītu kļūt par Nobela prēmijas laureātu.”

Tālāk sekoja paša Kuzņecova, kā arī namu pārvaldes priekšnieka paraksts. Vēstuli vainagoja zīmogs: “Dzīvokļu ekspluatācijas kantoris nr. 5”. Domāju, ka namu pārvaldniekam mazliet nonesa jumtu, kad viņš apstiprināja šo “dokumentu”.

Vēstuli nosūtīja uz Zviedriju, bet drīz es aizgāju no institūta un nezinu, ko Ivans Ivanovičs nodomāja, kad nesaņēma atbildi. Droši vien nolēma, ka atbildi pārtvēruši žīdi. Bet varbūt citplanētieši uzskatījuši, ka mūsu pasaule vēl nav nobriedusi tādiem savu laiku apsteigušiem izgudrojumiem, un procesu nobremzējuši? Bet varbūt arī pašu citplanētiešu vidū ir žīdi?

Taču tagad tas man tā arī paliks noslēpums. Lai gan – tāpat kā daudz kas cits. Ivana Ivanoviča vairs nav! Kurš tagad atvērs mums acis? Tā arī klīdīsim nokrēslī...

Lai precizētu, kā tieši gāja bojā Ivans Ivanovičs, es sarakstījos ar Valeriju Nikolajeviču Pukovu, kurš ar I. I. pēdējos gadus bija strādājis kopā.

Lūk, ko Pukovs man atbildēja: “Ivans Ivanovičs ļoti vēlējās radīt vakuuma skafandru visam ķermenim. Viņš atrada cilvēku, kurš sponsorēja šāda skafandra izstrādi un izgatavošanu. Skafandru Ivans Ivanovičs izmēģināja pats; pirmā izmēģinājuma laikā viņš sajuta sāpes sirdī, tomēr nolēma uzreiz izmēģinājumu atkārtot. Sāpes sirdī nepārgāja. Viņš vakuumu turpināja. Piektās procedūras laikā viņš nomira. Tajā laikā kopā ar viņu bija viņa mazdēls. Ivans Ivanovičs nebija ņēmis vērā, ka cilvēkam daļa limfas nonāk venozajās asinīs. Vakuuma procedūras laikā asinīs nonāk daudz limfas, tādēļ sirdij kļūst grūti. Viņam vajadzēja apstāties jau pēc pirmās procedūras. Es savā praksē praktizēju vakuumu tikai nelielā ķermeņa daļā. Ja parādās sāpes sirdī, procedūra jāpārtrauc. Tāpat arī pēdējos Ivana Ivanoviča darba gados sāka izpausties viņa metodikas trūkumi. Viņu atbrīvoja no darba.”

Tāds, lūk, bļin, fināls. Taču Ivans Ivanovičs tomēr īstenoja savu sapni – viņš radīja vakuuma adatu skafandru. Un šis skafandrs viņam beidzot palīdzēja aizlidot no šīs dzīves pretī citplanētiešiem.

Dusi saldi, dārgais Ivan Ivanovič! Tava lieta nezudīs, jo tā jau ir pazudusi! Lai tev smiltis pats durstīgākais iplikators!

Jūsu Mzungu, Ugandā