Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rīgas Laiks: Tu savus varoņus redzi sapņos? Ko viņi tur dara - to pašu, ko uz skatuves, vai kaut ko citu?
Ģirts Ķesteris: Visbiežāk viņi dzied. Viņi nedzīvo kaut kādu savu suverēnu dzīvi, neblandās tur pa vīnogulāju laukiem, nenodarbojas ar seksu, viņi pilda tās pašas konkrētās skatuviskās funkcijas. Bet tā nav nekāda apsēstība, vienkārši varonis ir mani pilnvarojis dzīvot kopā ar viņu mazliet ilgāk, nevis tikai to laiku, ko uz skatuves. Par spīti tam, ka es mēģinu veselīgi distancēties. Patiesi, patiesi. Divdesmit trīs gadu vecumā, kad es tikko ienācu Valmieras teātrī, man vēl bija sajūta, ka ar to visu jādzīvo divdesmit četras stundas diennaktī. Kā Kroders bija teicis - tā ir misija, mana izvēle būt šajā profesijā ir kaut kāda misija. Tagad es par to pasmaidu, jo tas tā nav. Tā vienkārši bija izvēle, nekādu misiju reliģiskā vai sabiedriskā nozīmē es neizjūtu. Bet tas, ka viņi tur pa sapņiem blandās, tas jā.
RL: Bet tu sapņos nošķir viņus kā citu personu?
Ķesteris: Nē, nu viņam ir mans veidols. Tas nav kaut kas draudīgs vai nedabisks. Viņam ir mans veidols, bet viņš vienalga ir tēls. Viņš ir skatuves personāžs.
RL: Ko nozīmē - tēls? Ko tas nozīmē aktieru valodā?
Ķesteris: Mēs šobrīd nodarbojamies ar Dostojevska “Spēlmani” pie Romāna Kozaka. Man tur jāspēlē tāds francūzis De Grijē, kas vācu kūrortā iemaldījies krievu kompānijā - kā tas soms no filmas par krievu makšķerēšanu. Un, ko mēs darām - pirmo mēnesi, veidojot tēlu, mēs kratāmies vaļā no meliem. Jo sākumā mēs visi melojam, iemācāmies kaut kādas rindiņas, tekstus, aptuvenas attiecības, priekšstatus, uzejam uz skatuves un nodarbojamies ar meliem tāpēc, ka - tā vai citādi - jebkurš aktieris ir tendēts uz ātra rezultāta iegūšanu. Nonākot attiecībās ar partneriem, kolēģiem, režisoru, mēs vienmēr gribam sasniegt perfekcionismu. Neatkarīgi no tā, kas mēs esam - Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa vai Kristīne Nevarauska - mēs gribam izpatikt “tētim” šajā procesā. Dabūt labu atzīmi par konkrētās dienas darbu. Bet tas process ir tik ļoti ilgstošs, ka jāmaina domāšana. Un tur ir vesela metodoloģija. Man konservatorijas laikā palaimējās lasīt Mihailu Čehovu. Izdrukās, tādā mazā grāmatiņā. Blakus Staņislavskim, kas toreiz bija obligāts, es uzzināju par Čehova metodēm, kas balstās uz iztēli, tas ir diezgan skrupulozs process: iztēle, psihofizika, atmosfēra kā darbības veids. Tas viss palīdz veidot tēlu. Tāpat arī paņēmieni, ko man iemācīja mans pirmais skolotājs Valentīns Maculēvčs - meklēt atšķirīgo, kas atšķir tevi no tēla. Domāšanā, manierēs, kustībās. Līdz pat tam, ka tev ir jābrokasto kā tēlam, turēt dakšiņu tēlam raksturīgā veidā.
RL: Tas ir, meklēt nevis līdzīgo, bet gan atšķirīgo?
Ķesteris: Jā, jo mēģinot atdarināt tēlu, mēs to pievelkam sev klāt, un tur sākas meli. Un pašanalīze tikai traucē normāli distancēties. Es atceros, kā “Drakulā” mēs sēdējām uz skatuves - Skrastiņš un Ķesteris kā Džonatans un Rahula intervijas laikā. Džilindžers pateica, ka tā varētu runāt Cilinskis ar žurnāla “Sieviete” žurnālistu. Un tajā brīdī es sapratu, ka, maksimāli tuvinot lietas sev, tu nonāc stulbā situācijā, tu nodarbojies ar melošanu. Un, līdzko parādās tēls, tu esi brīvs.
RL: Vai tās iemiesošanās tehnikas ir atšķirīgas, teiksim - tev un citiem Dailes teātra aktieriem?
Ķesteris: Es domāju, ka jā. Ir izvēles iespējas, jo apmācības sistēmā jau neviens nedod konkrētu metodi. Aktieri tiek iepazīstināti ar dažādām skolām. Vienīgais, par ko mums nav nekāda priekšstata, ir Strasberga skola. Latvijā nav neviena, kas būtu gājis tai cauri un šobrīd ar to nodarbotos. Staņislavskis, Čehovs, Grotovskis - tas ir tas pieejamais. Un no tā tu izvēlies, veido savu paņēmienu kopumu, kas palīdz tieši tev Īsti perfektas metodes, kā nonākt pie tēla, nav. Pārējais ir režisora ziņā. Bet aktieri ir ļoti atšķirīgi. Arī laika ziņā tas darbs ir atšķirīgs. Romāns Kozaks apgalvo, ka “Spēlmaņa” iestudēšanai vajadzētu divus gadus. Bet mēs ar to nodarbosimies pusotru mēnesi. Un te kļūst skaidrs, ko domāja Mihails Čehovs, sakot, ka pret tēlu nedrīkst izturēties vardarbīgi. Jebkura piespiešana vai sasteigšana noved pie jauniem meliem un rezultāta, kas ir tālu no pilnības.
RL: Mani vienmēr ir interesējis, kas notiek ar izrādi pēc pirmizrādes - pēc mēneša, gada? Kā to ir iespējams atkal un atkal spēlēt? Un kāpēc bieži izrāde ar laiku kļūst labāka? Lai gan var būt arī otrādi.
Ķesteris: To procesu ir grūti pakļaut analīzei. Strādājot vienas nedēļas laikā četrās izrādēs, četrās dažādās tēlu sistēmās, ir jāprot maksimāli ātri nonākt pie vajadzīgā rezultāta. No tā ir atkarīga ne tikai izrādes veiksme, bet arī turpmāka tās eksistence uz skatuves. Šajā ziņā es apbrīnoju Klintu Īstvudu, kurš ar minimāliem līdzekļiem, ar minimālām pārvērtībām spēj transformēties savos tēlos. Bet viņš gandrīz vienmēr paliek tāds pats. Atšķirībā no Roberta de Niro, kurš katrā savā lomā ir pilnīgi atšķirīgs. Par Dastinu Hofmanu vispār nerunāsim. Bet tas ir kino. Tas notiek īsā laika distancē. Ar skatuves pirmizrādi saistītās lietas notiek ļoti sasteigti, visā pasaulē tas šobrīd jau ir vienādi. Arī Ņekrošum vairs neviens nedod gadu, bet tikai trīs mēnešus, lai sagatavotu izrādi. Tādi ir budžeti. Un tas nozīmē pilnīgi citas prasības gan pret aktieri, gan pret režisoru. Tev ir jābūt maksimāli gatavam strādāt. Es nezinu, vai man tas patīk, vai nepatīk, bet izrādei jābūt gatavai konkrētajā vakarā. Kāpēc izrāde pēc tam kļūst labāka? Varbūt izveidojas tēlu attiecības jau citā līmenī. Pirmizrāde bieži vien ir saistīta ar neapzinātiem procesiem. Tā notiek, pateicoties atkailinātiem nervu galiem un īpašai spriedzei, pateicoties īpašai vēlmei, lai tā notiek. Visgrūtākā ir nākamā izrāde pēc pirmizrādes. Tad parādās skaidrāks skatījums un apziņa, ka darbs sākas no 1. abonementa. Kad cilvēks pārtrauc domāt par kaut kādiem atskaites punktiem. Aktiera egoisms jau ir neizmērojams, un visā tajā sistēmā, kas saistīta ar recenzijām un “āboliem”, ko piešķir kritiķi, pirmizrāde ir atskaites punkts. Aktieris ir disponēts sasniegt rezultātu uz pirmizrādes vakaru, aizmirstot par to, ka īstā izrādes dzīve sākas pēc tam. Agrāk, pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem rakstošie kritiķi nāca uz izrādēm vairākas reizes - uz pirmo, piekto un desmito, tad veidojot plašākus aprakstus. Bet šobrīd viss koncentrējas uz pirmajām divām izrādēm. Un aktieris to jūt, lai arī neapzināti. Tikai pēc tam, kad šī atskaite ir beigusies, viņš var koncentrēties uz tēlu attiecībām. Sākt dzīvot.
RL : Vai tā ir ierasta prakse, ka pēc pirmizrādes režisori vairs neiejaucas izrādē?
Ķesteris: Nē, tā nav ierasta prakse. Es atceros, kā mēs ar Mihailu Gruzdovu strādājām pie Hamsuna “Mistērijām”. Iestudējuma periods ilga ļoti intensīvus četrus mēnešus, bet vēl pēc katras izrādes mēs saņēmām režisora vērtējumu. Un tas nebija “labi” vai “slikti”, vai “malacis”, tās bija divas aprakstītas A4 lapas ar norādījumiem uz nākamo izrādi. Faktiski, tā ir normāla režisora prakse.
RL : Vai ir bijuši gadījumi, kad pēc pirmizrādes režisors maina kaut ko ļoti būtisku?
Ķesteris: Jā, protams, ļoti bieži. Pēdējais šāds gadījums bija pēc Džilindžera tikšanās ar Viktjuku, kurš bija noskatījies “Nekrofilu”. Viņš iejaucās diezgan radikāli, mainot pozīcijas, ieviešot korekcijas. Un, manuprāt, tas ir neslikti. Vispār, aktiera iespēja izvēlēties lomas interpretāciju ir ļoti nosacīta. Tā ir ilūzija, ka aktieris varētu piedalīties radošā darbā kā izrādes veidotājs. Lai arī katrs aktieris apgalvo, ka to dara, ka, tieši pateicoties viņam, izrāde ir tāda, kāda tā ir. Bet tās ir ilūzijas. Džilindžers bieži salīdzina šo procesu ar futbolu, taču tie treniņi ir ļoti individuāli. Sastāva izvēle, materiāla izvēle, spēle ir režisora ziņā. Lai arī... Kad es ienācu Valmieras teātrī, Maculēvičs lielā mērā repertuāru izvēlējās, pakārtojot man, bet es to neuztveru kā tādu... Acīmredzot, noteiktā laika periodā režisors atrod sev kādu konkrētu tipāžu, teiksim, Ģirtu Ķesteri. Un izvēlas materiālu šim konkrētajam aktierim. Ar to es esmu saskāries. Man ir palaimējies, ka es strādāju ar Maculēviču, vēlāk ar Gruzdovu, tagad ar Džilindžeru. Es pārstāvēju noteiktu paaudzi, viņu idejas, nepieciešamību runāt caur šo personāžu par savu dzīvi.
RL: Ko nozīmē talantīgs aktieris? Ir taču droši vien bijuši arī gadījumi, kad par veiksmīgu un populāru aktieri kļūst tāds, kuram šis talants nav tik izteikts?
Ķesteris: Nu, A klases aktieru lokā tādi nespēj izlauzties. Taču, manuprāt, to nosaka kaut kas cits. Tā ir drausmīga uzdrīkstēšanās. Uzdrīkstēšanās tikt vaļā no aizspriedumiem, no tabu mehānismiem, kas strādā ikdienā. Tā ir uzdrīkstēšanās ieiet sistēmā, kurā tu esi ļoti intīms. Man tā ir nepieciešamība - būt intīmam uz skatuves. Pareizāk sakot, tas ir pamata noteikums. Un dotības vai talants ir atkarīgi no tā, cik lielā mērā tu spēj uzdrīkstēties nokasīt nost no sevis savu morāli, savus dzīves statūtus, priekšstatus. Un skatītāju jau neinteresē, ka tas ir tēls, viņi vienalga teiks, ka tas ir Ķesteris. Skatītājs tevi identificē ar šīm lomām. Un tev nav aiz kā aizslēpties. Tev tiek piedēvētas tēlu īpašības. Un caur to arī notiek aktiera harizmas veidošanās.
RL: Kāpēc ir radies priekšstats, ka negatīvie varoņi ir interesantāki?
Ķesteris: Jebkurā dramaturģijā ir svarīgi konflikti, un negatīvā varonī ir daudz vairāk pretrunu. Līdz ar to viņš ir pateicīgāks. Vienkārši maitu uz skatuves notēlot ir daudz grūtāk. Un ar to neviens arī īpaši neaizraujas.
RL: Vai tas, ka tev dažādos tēlos tiek dota iespēja izspēlēt situācijas un attiecības, kas citādi dzīvē nebūtu gadījušās, tev palīdz saprast pašam sevi?
Ķesteris: Man ir bijis konkrēts gadījums. Tas gan attiecas uz Emīlu Dārziņu, kas bija biogrāfiska filma, ja nemaldos, divpadsmit sērijās. Tas kritiskais punkts, ko sasniedza Emīls Dārziņš - es tam biju ļoti tuvu. Es atceros, kā mēs bijām Pēterburgā un visa radošā grupa stāvējām pie Ņevas, dzērām konjaku Ararat, bija baltās naktis... Un es sapratu - nu, te nevajag vilcienu, te ir Ņeva... un visu var atrisināt... Taču filmējot tālāk un turpinot šo stāstu, es kaut kā tā veselīgi atbrīvojos, viss tika atrisināts. Tā tas notiek, kad tu pēti kādu dzīves stāstu, tu sevi konfrontē ar to, tu sevi tā vai citādi pielīdzini varonim. Un emocionālā ziņā tas ļauj pārdzīvot kaut kādus kritiskos posmus. Tas, manuprāt, ir svarīgākais. Es tā izvairījos no totālas sevis sadedzināšanas profesijā.
RL: Bet attiecībās ar cilvēkiem? Ja tu zini dažādus uzvedības variantus, kurus esi jau izspēlējis uz skatuves, vai tev ir vieglāk izvēlēties, kā rīkoties? Vai gluži otrādi, tie, kas ir izspēlēti, tiek atmesti kā banāli?
Ķesteris: Nē, man ir tendence atgriezties pie tā, kas ir bijis. Gadās, ka no repertuāra aiziet kaut kādas lietas, kas tev ir bijušas emocionāli ļoti svarīgas. Tas nozīmē, ka dzīvē tev kaut kas no tā pietrūkst. Paradoksāli, bet tad, ja šobrīd no repertuāra pazustu “Lodes pār Brodveju”, man būtu drausmīgi skumji. Man patīk tas Čīčs. Tāds tīrradnis. Viņam ir baigā “šlepe”, viņam ir vēsture. Visi šie 20. -30. gadi, alkohola kontrabanda, “Krusttēvs”. Šis amerikāņu trillera varonis man ir nepieciešams. Kāpēc nomā nav pieejama filma “Krusttēvs”? Jo tie, kas to paņem, vairs neatnes atpakaļ. Un būtībā tas ir stāsts par ģimeni, par tādām vērtību sistēmām. Un, jā, man būtu skumji, ja pēkšņi man vairs nebūtu šī Čīča. Turklāt, tā ir visnevainīgākā nāve uz skatuves, ko es esmu nospēlējis. Jo būtībā jau viņu nošauj aizkulisēs.
RL: Kas ir tava sliktākā īpašība?
Ķesteris: Es domāju, ka tā ir raksturīga jebkuram aktierim - nepārtraukta koncentrēšanās uz sevi. Vēlme rakņāties savās sajūtās. Pašanalīze.
RL: Uz citu rēķina?
Ķesteris: Faktiski, jā. Un teātrī tas izraisa tādu veselīgu māksliniecisku konkurenci. Bet tas ir normāli. Atceros, es lasīju Končalovska interviju, kurā viņš apgalvo, ka sajūt iekšēju konkurenci pat ar tiem cilvēkiem, kas vairs nav starp dzīvajiem. Ar rakstniekiem, ar režisoriem. Aktieru gadījumā nežēlīgākais ir tas, ka mums nav audekla. Audekls esi tu pats. Instruments esi tu pats. Līdz ar to - vēlme būt jaunam, būt lieliskā formā, gatavot sevi šiem aplausiem uz skatuves. Un nemanot tu to pārņem arī ikdienā. Citiem tas ir vairāk, citiem mazāk. Es nezinu, bet man tas ir traucējis. Un esmu izdomājis savus rituālus, lai no tā atbrīvotos. Lai nekļūtu par neirastēniķi, kas vērsts tikai uz sevi.
RL: Rituālus?
Ķesteris: Nu, lūk (izvelk no dažādu priekšmetu kaudzes uz grimētavas galdiņa nelielu svētbildi). Lūk, svētbilde... Kāpēc es šobrīd nelasu kritiku? Tāpēc, ka es esmu vājš. Tas ir saprotams. Es neesmu ticis no tā vaļā. Ja man būtu vienalga, es lasītu un neietekmētos, bet es joprojām ietekmējos. Tāpēc es sev saku - tas, ko tu dari, nav svarīgi Ģirtam Ķesterim kā dzīves personāžam, tas ir svarīgi tikai un vienīgi tavam tēlam, tas ir svarīgi tiem, kas skatās izrādi. Nav tāda atskaites punkta - būt labam un perfektam. Es to kasu no sevis nost. Ļoti intensīvi.
RL: Kā tu skaties uz to, ka liela daļa skatītāju nāk uz izrādēm kā uz izklaidi?
Ķesteris: Formāli tā ir teātra problēma. Kā divu stundu laikā uz skatuves sasniegt tādu apjomu, ka skatītājiem minūte uz skatuves šķistu kā desmit stundas dzīvē. Līdz ar to attiecību kopums, pārdzīvojumu kopums veidojas ļoti dinamiski, ļoti strauji. To formulēja Zaharovs, pirmais no krievu buržuāziskā teātra pārstāvjiem, - traģikomēdijas žanru, šo maģisko formulu, kurā skatītājs vienlaicīgi atrodas izklaides sfērā un kurā ir arī mākslas klātbūtne un pārdzīvojums. Manuprāt, vinnētāji šobrīd teātrī ir tie, kas prot šo formulu uz skatuves iedzīvināt. Tad arī viss notiek.
RL: Tomēr akadēmiskās mūzikas sfērā no tā nebaidās - cilvēki nāk uz trīs, četras stundas garām operām un zina, ka būs garlaicīgi.
Ķesteris: Teātris tomēr pilda noteiktu sociālu funkciju. It īpaši repertuāra teātris. Es pamanīju, kā raidījumā “100 g kultūras” kāds skatītājs teica - viņš noskatījies izrādi “Psihs” un tā viņam neesot patikusi. Jo esot šokējusi. Viņš nenoliedza, ka profesionāli tā bijusi laba, taču viņš nevēlas skatīties to, kas viņu emocionāli aizskar. Acīmredzot mēs dzīvojam ļoti konkrētā situācijā un to nerespektēt ir grūti. Šeit, Latvijā. Pavisam savādāk ir Vācijā. Vācu teātris var atļauties būt tāds, kāds tas ir, un tas ir viens no labākajiem teātriem pasaulē. Vēl cita situācija ir Krievijā, kur vienu izrādi spēlē desmit sezonas un biļetes uz to ir izpārdotas. Latvijā Hermanis ir veiksmīgi izkļuvis ārā, jo pielicis teātrim riteņus. Rezultātā viņš ir absolūti neatkarīgs no kaut kāda sociālā pasūtījuma. Tāpat kā Ņekrošus Lietuvā.
RL: Kā aktieris tiek galā ar pretrunu starp profesiju kā amatu un vēlmi “taisīt mākslu”?
Ķesteris: Mākslu taisa režisors. Aktiera iespējas tur ir minimālas. Man savulaik ļoti paveicās - es ienācu Valmieras teātrī, kad teātra tur praktiski nebija. Neviens arī uz turieni īpaši nenāca. Mēs vairāk dzīvojām pa kultūras namiem. Taču es strādāju kopā ar cilvēkiem, kurus izklaide kā tāda vispār neinteresēja. Tas darba analīzes process bija unikāls. Maculēvičam nebija nekādas shēmas, nekādu priekšstatu par to, kādam jābūt teātrim, lai skatītājs uz to nāktu. Pēc tam pienāca gan Deičs, gan Mihails Gruzdovs, kas nodarbojās ar to pašu. Viņi būtībā bija pētnieki. Viņiem mākslas elements bija svarīgāks nekā izrāde ar pārpildītām skatītāju zālēm. Ar tādiem cilvēkiem kopā es esmu audzis un veidojies. Un izrādes nedzīvoja ilgi, Andrejeva “Anatēmu” mēs nospēlējām trīs reizes - Valmieras kultūras namā, Rīgā un vēl kaut kur. Tad tā izrāde tika noņemta no repertuāra. Jo svarīgāks bija pats process. Tagad situācija ir krasi mainījusies. Es nezinu, kāpēc, bet es jūtos atbildīgs par to, lai skatītājs nāktu uz izrādi. Tas var izklausīties muļķīgi, bet tā tas ir. Es patiešām jūtos atbildīgs.
RL: Bet tu mēģini saskatīt mākslu izrādē, kurā tu spēlē?
Ķesteris: Grūti pateikt, kas teātrī ir māksla. Vai tas ir tas, ko mazāk skatās? Tā teātra žargonā šo terminu lieto. Kas ir māksla? Manuprāt, uzdrīkstēšanās iet tālāk cilvēcisko vājību un zemapziņas pasaulē, izvairīties no morāles un priekšstatiem. Tas varētu būt interesanti teātrī un robežoties ar mākslu. Es, piemēram, nevaru apgalvot, ka izrāde “Nekrofils” ir mākslas fakts, pati izvēle - pētīt netipisko ne vienmēr raksturo mākslu. Bet pētīt pretrunu starp absolūti perverso un tiekšanos pēc absolūtās mīlestības, jā, tā ir mākslas sfēra.
RL: Kuras ir tās lomas, par kurām tu esi nepelnīti slavēts?
Ķesteris: Gandrīz visas. Tā ir tāda kazino matemātika - ja tu liec uz zero, tad gandrīz droši, ka zero neuzkritīs. Parasti ir tā, ka par to, kas tev pašam likās trāpīts precīzi, tu nesaņem ne labas
atsauksmes, ne nominācijas, bet tad, kad tu tikai veic zināmas funkcijas uz skatuves, tu tiec pamanīts un novērtēts. Mani tas absolūti neizbrīna. Es ar to saskaros nepārtraukti. Tie ir tādi azartspēļu likumi - beigās tu apčakarē pats sevi.
RL: Bet kura ir bijusi visneveiksmīgākā loma?
Ķesteris: Vesels lērums. Bija viena izrāde, kurā es tēloju piecdesmitgadīgu virsnieku, Rēzija Kalniņa bija mana meita un Katrīna Pasternaka - sieva. Man bija 30 gadu un es biju tik attālināts no tā visa! Es vispār nesapratu, ko es tur darīju, izņemot tekstu, kuru es visai veiksmīgi norunāju. Tā bija tik ļauna imitācija, ar ko es tur nodarbojos, ka... izrādi noņēma manis dēļ. Tagad es justos par to atbildīgs, bet toreiz...
RL: Ir tādas izrādes, kas tā arī nenonāk līdz pirmizrādei?
Ķesteris: Tā vairs nemēdz būt. Pēdējā bija Paula Putniņa “Uzticības saldā nasta”, kas Valmieras teātrī nenonāca līdz pirmizrādei, jo Putniņš ar savu cenzūras komisiju uzlika veto. Maculēviča izrādes vispār reti kura nonāca līdz pirmizrādei, nu, vismaz neapgraizītā veidā.
RL: Kā aktieri tiek galā ar fiziskām problēmām? Paskatoties uz tavu izrāžu grafiku, kļūst skaidrs, ka saslimt tu nedrīksti.
Ķesteris: Es slimoju. Droši vien, pateicoties arī neveselīgajam dzīvesveidam. Mani nošokēja tas, ka tāds Kīts Ledžers savā vecumā bijis spiests lietot nervu zāles un sabojāt veselību, tajā pašā laikā maksimāli labi darot savu darbu. Bet es saprotu, kāpēc tas tā notiek. Viņi tur ir iekšā. Zināmā mērā, man arī ir bail. Baletdejotājiem ir kaut kāds vecuma limits, NBA līgā retais nolauž līdz 40 gadiem. Šeit, teātrī tu it kā vari palikt līdz sešdesmit, septiņdesmit gadiem un spēlēt. Bet vispār tā ir liela problēma. Es pret sevi esmu izturējies ne īpaši saudzīgi. Man nepastāv tāds jēdziens kā “saudzējošais režīms izrādes priekšvakarā”. Lai gan lielai daļai aktieru tāds ir. Es jau iestudējuma laikā piedāvāju sev ārkārtīgi sarežģītus eksistences nosacījumus. Lai tad būtu maksimāli grūti. Tāpēc, piemēram, tā Čīča loma man ir tāda zona, kurā es jūtos labi, kurā es varu normāli eksistēt bez nobīdēm un fiziski sevi nedragājot.
RL: Kā, tev taču tur balss jāpārveido!
Ķesteris: Nu, tas ir vienīgais. Tam es speciāli trenējos. Divas nedēļas strādāju un Džilindžers neiebilda. Bet, kad nonācu attiecībās ar kolēģiem, viņiem tas likās šaušalīgi. No sākuma tas izklausījās briesmīgi, kā multfilma, kurā Ģirts Ķesteris vienkārši ākstās. Bet, kad izrāde nonāca līdz kaut kādam kopumam, tad viņi teica - jā, tas strādā. Lūk, tā arī ir tāda uzdrīkstēšanās. Jo ir bail. Ir paniskas bailes pamēģināt kaut ko tādu, par ko citi varētu teikt, ka tas ir neorganiski, nevajadzīgi. Tu skaties, ko teiks partneris, kā to vērtēs režisors... Bet tev tas ir jāizdara. Citādi tu nevari nonākt līdz tēlam... Jā, un, ja es dzirdu no saviem kolēģiem, ka iestudējuma process viņiem ir daudz tīkamāks, tad man tas ir bieds. Es to nevaru ciest. Šobrīd jau trešais iestudējums pēc kārtas, un man tas neliekas svētīgi. Man izrāde šobrīd ir daudz svarīgāka nekā iestudēšana. Es vēlos spēlēt. Es to daru patiešām ar prieku. Ir mainījušies kaut kādi spēles noteikumi.
RL: Ir dzirdēts viedoklis, ka aktiera profesija ir viena no kaitīgākajām “karmiskā ziņā”. Ja tas, kas notiek galvā, ir tikpat svarīgs kā tas, ko izdara “pa īstam”, tad aktieru gadījumā tur nav lielas atšķirības.
Ķesteris: Tāpēc es saku, ka jāprot no tā izlīst ārā. Profesionālā ziņā ir jāprot nodalīt sevi no tēla. Es negribu atbildēt par Kaligulas dēmoniem. Mani tie tā īsti pietuvinātā veidā neinteresē. Protams, kad mēs ar Džilindžeru nodarbojāmies ar “Kaligulu”, viņam tīri fiziskā ziņā kļuva slikti, nemaz nerunājot par garīgo. Tāpat kā man. Tik ilgi, kamēr tas nepārtop par mākslas daru. Un tajā brīdī ir jāprot atbrīvoties. Šī distance ir iespējama. Kā teiktu Mihails Čehovs, mēs eksistējam vairākos apziņas līmeņos. Uz skatuves - vismaz divos. Un viens ir tas, ka tu esi augstāks par savu tēlu. Un tu viņu vadi.
RL: Ja tev būtu jāizvēlas, kurā no saviem varoņiem palikt, kuru tu izvēlētos?
Ķesteris: Nav tā, ka es būtu kādā no viņiem tik ļoti samīlējies, lai justos absolūti komfortabli. Šķiet, ka diezgan bīstami būtu palikt jebkurā no viņiem. Varbūt man repertuārs tāds draņķīgs gadījies? Sūrs. Ja tu man jautātu, ko es vēl gribētu nospēlēt, tad kaut ko izdomātu. Bet tas nebūtu Hamlets. Un tas nebūtu kanibāls, kā to varētu iedomāties, sekojot iepriekšējo lomu attīstībai - Kaligula, nekrofils, Mefistofelis. Nē, es to vairs nevēlos. Ir pienācis brīdis, kad marginālās psihes pētījumi ir jāaizstāj ar kaut ko citu.
RL: Džilindžers ir teicis, ka viņu neinteresē vienkāršie cilvēki, tāpēc viņš izvēlas varoņus, kas atrodas galējos stāvokļos. Tevi interesētu nospēlēt vienkāršu cilvēku?
Ķesteris: Ko nozīmē - vienkāršu cilvēku? Tādu kā filmā “Maskava asarām netic” spēlē Batalovs? Santehniķi? Tādu es gribētu spēlēt, jā. Man patīk Batalova varoņi. Man patīk Klinta Īstvuda varoņi. Tur ir kaut kas tāds. Veselīgs.
RL: Kādā nozīmē - veselīgs?
Ķesteris: Normālais, mačo tipa vīrietis. Ar spēju adekvāti veidot ģimenes dzīvi. Nodarboties ar kulināriju, ar kādu hobiju. Kaut kādā mietpilsoniskā izpratnē tas ir mans sapnis. Droši vien es pat gribētu, lai man būtu savs krodziņš. Lai arī ļoti labi saprotu, cik tas ir neiespējami. Mēs par to tagad te runājam, bet ko es darīšu nākamajā brīdī? Es mācīšos franču valodu, no kuras es neko nesaprotu. Jo mans varonis De Grijē runā franciski. Un vakarā es jau būšu dakteris Leons “Neprāta cenā”. Par kādiem hobijiem mēs varam runāt? Bet domāt par šādiem varoņiem taču es varu. Lasot intervijas ar saviem amata brāļiem, es arī redzu to pašu - Sergejam Bezrukovam diena bez radoša darba ir kā diena “bez sotaka”. Viņš nevar sēdēt “pļažā” un vienkārši atpūsties. Tas pats attiecas uz Mironovu. Es esmu filmējies kopā ar krievu aktieriem. Seriāla filmēšanas laikā, dzīvojot viesnīcās, viņi ne par ko citu nerunāja, tikai par darbu. Ja nu vienīgi - piezvanīt sievai, nopirkt meitai kādu dāvaniņu. Nē, es joprojām krievu aktieru skolu uztveru kā iespēju mācīties. Es sekoju katrām viesizrādēm. Man pat ir maznozīmīgi, vai tas ir darbs, kas izvirzīts Zelta Maskai, vai kāda benefice. Es to patērēju tāpēc, ka man tas palīdz. Ļoti palīdz. Es pat pieveru acis uz mākslinieciskām kvalitātēm krievu kino - ja jāsaka, vai “Likteņa ironija Nr. 2” ir labs kino, es piekrītu, ka tas nav labs kino. Taču es to vienalga patērēšu, jo tur vienalga ir labi aktieru darbi. Pagājušajā pavasarī es biju Maskavā, man bija neticama veiksme būt Vladimira Hotiņenko iekārotam aktierim. Uz vienu dienu, ne ilgāk. Es aizbraucu uz Maskavu, mani nosēdināja krēslā, vienu pašu, kādi divpadsmit cilvēki apkārt. Man iedeva tekstu vecā krievu valodā, kas jāapgūst stundas laikā. Un bija ļoti labvēlīga režisora attieksme, bet tur pēkšņi es sastapos ar tādām prasībām, kuras es kā aktieris vienkārši nespēju veikt. Pat saprast nē. Kad tas viss pēc pāris stundām beidzās, es aizgāju līdz kaukāziešu krogam, iedzēru vīnu, lai atietu, un uzreiz sapratu, ka esmu zaudējis šo lomu. Un ne jau krievu valodas dēļ. Žēl, protams, jo tā būtu bijusi vesela akadēmija. Es pat biju gatavs nonākt kaut kādā nulles punktā, lai tikai iekļūtu šajā krievu aktieru apritē. Pēc tam es paskatījos uz Maskavu un sajutu, ka tā ir līderu pilsēta. Es jau tā biju izčakarēts, bet, skatoties uz cilvēkiem ielās, es tur gar sienām staigāju, baidoties, ka tikai mani kāds neuzrunā. Es sajutos kā tāds puišelis no Latvijas, kuram tur nu nekādi nevajadzētu atrasties. Viņi ir atvērti, viņi ir smaidoši, viņi agri ceļas, viņi vēlu iet gulēt. Es nesaprotu, pa kuru laiku viņi to visu paspēj. Tajā visā ir tāda enerģētika, it kā viņi nepārtraukti šņauktu kokaīnu. Bet, iebraucot Latvijā, jau skatoties pa vilciena logu, es uzreiz sajutos kā tādā paradīzē - te ir miers, te var atļauties nekur neskriet, man nav ik dienas ar sevi jāizrēķinās, man kā aktierim. Bija man tāds piedzīvojums.
RL: Ko tev uzliek zvaigznes statuss?
Ķesteris: Nevajadzīgu atbildību. Jo uz tevi orientējas ne tikai skatītājs, bet arī partneri. Būt šajā sistēmā populāram aktierim, tas nav vienkārši. Es gan vēl nelietoju antidepresantus. Bet es nenormāli smagi gatavojos izrādēm. Kādreiz tas man nebija raksturīgi. Tā atpazīstamība, par kuru jebkurš normāls aktieris sapņo, tā uzliek nenormālus pienākumus. Gan sadomātus, gan reālus.
RL: Nesen autobusā novēroju šādu ainu - kāda paveca krievu kundzīte bija nopirkusi teātra biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi “Soņa”. Viņa rūpīgi izlasīja teātra bukletu un piezvanīja pa telefonu, acīmredzot kādai draudzenei, ar kuru kopā bija grasījusies iet uz teātri. “Paklau,” viņa teica, “te rakstīts, ka galvenajā lomā ir kaut kāds Gundars Āboliņš! Nu, tu padomā tikai!”
Ķesteris: Ko es varu teikt? Gundaram Āboliņam vienkārši ir paveicies, ka gadās arī tādi skatītāji. Tā ir reta izdevība - atgriezties nulles pozīcijā, kurā tu vēl nekas neesi.
RL: Kāpēc ir tā, ka aktieriem bieži vien izveidojas intīmas attiecības savā starpā? Tas ir tāpēc, ka uz skatuves viņu starpā notiek kaut kas tik spēcīgs, ka no tā vairs nevar atbrīvoties, vai vienkārši ar normāliem cilvēkiem vairs nekas nesanāk?
Ķesteris: Mana teorija ir tāda, ka arnormāliem vairs nesanāk. Jā, tieši tāpēc. Normāls džeks ar savu darbu, ar savu biznesu, viņš nealkst redzēt savu sievu tikai vēlu naktīs pārnākam mājās. Un tas pats arī otrādi. Tā ir ikdienišķa parādība - aktieri sevi nepārtraukti pulē. Viņi nodarbojas ar sevi. Es esmu ļoti daudz dzirdējis šos stāstus no malas - vai tu nevarētu kā normāls cilvēks būt sestdienās, svētdienās mājās? Vai tu nevarētu paņemt slimības lapu? Vai tu nevari samelot, ka tev ir slikti? Nu, nevaru. Un Oļegs Tabakovs nevar, viņu sašpricē un ved uz skatuves. Tādi tie kritēriji ir izveidojušies. Protams, arī tā “ķīmija”, kas notiek uz skatuves, ir spēcīga. Un aktieris jau arī meklē cilvēku, kas spētu viņa amorālo un nenormālo dzīvesveidu saprast. Es zinu bezgala daudz laimīgus pārus no aktieru vidus. Bet es nezinu daudz laimīgu ģimeņu, kas tādā veidā būtu nodibinātas.
RL: Tev ir priekšstats par to, kā pareizi būtu jādzīvo?
Ķesteris: Jā, ļoti konkrēts. Es zinu, kā pareizi jādzīvo. Es pat gribētu tā dzīvot. Un atskaites punkts ir diezgan vienkāršs. Man ir daudz labo piemēru apkārt - vecāki, brālis, draugi, kuriem ir ļoti sakārtota un normāla ģimenes dzīve, savienība starp vīrieti un sievieti. Tagad es saprotu, cik lielā mērā tas ir iespējams, un cik ļoti tas man ir nepieciešams. Ja man ir jāizvēlas, es saku - jā, es izvēlos ģimenes dzīvi. Es negribu būt viens, mani tas kaitina. Un tagad man patīk pat novecot. Ja agrāk es cīnījos ar matu izkrišanu, tad tagad man tas patīk. Man patīk, ka man ir pieaudzis dēls un man nav vajadzības izlikties par viņa vecāko brāli. Bet tās ir lietas, kas samērā nesen ir atnākušas pie manis.
RL: Ir cilvēki, kas tevi ienīst?
Ķesteris: Es esmu par to pilnīgi pārliecināts!
RL: Par ko viņi tevi ienīst?
Ķesteris: Tur var būt dažādi iemesli. Man ir spējas uzturēt labas attiecības, taču nepiederēt. Atrasties distancē. Mani var ienīst par to, ka es nespēju piederēt līdz galam. Vienmēr tas, ar ko nodarbojos, ir prioritāte. Teātrī mani varētu ienīst, ka es pārāk daudz aizņemu vietas uz skatuves. Kāpēc neiedot kādam citam pamēģināt? Tagad vairs nav tāda sistēma kā Liniņa un Auškāpa laikos, kad vienu izrādi spēlēja trīs vai četri sastāvi. Tagad viss ir īsā laikā un uz pāris personībām. Un arī materiāla izvēle notiek no šī viedokļa.
RL: Tu vari nosaukt brīdi, kad esi bijis vislaimīgākais savā dzīvē?
Ķesteris: Divos Ziemassvētkos. Vienreiz es biju viens, otrreiz - ar ģimeni. Es nezinu, kas tas ir, bioloģiskais vai baznīcas kalendārs... Laimīgs es esmu tad, kad es raudu - no laimes. Un divreiz tas ir bijis Ziemassvētkos. Bez kaut kādiem notikumiem vai priekšvēstures. Vienkārši laimīgs no eksistences.
Cik seksuālas ir mazās puķītes
Cerība kaut kur trāpīt
Aktieris nomet žaketi
Mēs mīlam iznīcināt