Latvju lauki. Idilles izrakumi

Avīzes Kurzemes Vārds[1. Raksts balstīts 20.–40. gadu avīžu Kurzemes Vārds, Zemgales Balss, Valmierietis, Latgolas Vōrds izpētē, pieņemot, ka reģionālā prese (savu tirāžu dēļ) varēja būt ietekmīgākais drukātais medijs, kas formulēja, veidoja un uzturēja idealizēto priekšstatu par latvju laukiem Latvijas iedzīvotāju lielākajā daļā (ārpus Rīgas dzīvoja divas trešdaļas iedzīvotāju) . Plašāks konteksts par autoritārā režīma laiku gūts avīzēs Jaunākās Ziņas, Brīvā Zeme un Rīts.]komentētājs Juris Vidiņš 1929. gadā rakstīja: “Pilsēta un lauki daudzkārt ir salīdzināti un pretimstādīti, un kļuvis gandrīz vaj par tradīciju pilsētā ieraudzīt visu netikumu, posta un slimību kopojumu, bet laukos – vietu, kur pastaigājas darbīgi, šķīsti un nesamaitāti radījumi. Dažādi neatbildīgi politikāņi, pa lauku sapulcēm braukādami un uz laucinieku balsīm cerēdami, sludina šo aplamo ieskatu visasākā un noteiktākā veidā. No otras puses, netrūkst arī vīru, kas balsis zvejo taisni pilsētās, un tie apgriež šo bildīti otrādi: pēc viņu vārdiem, tikai pilsētām jābūt valsts dzīves vadītājām un noteicējām, jo viss labs jau no pilsētām vien nāk, kamēr lauki ir truli un pasīvi.” Bet jau pēc gadiem pieciem autoritārā režīma propaganda atbalstīja viedokli, ko varētu ilustrēt ar publicista Jāņa Lapiņa prātojumu, ka “visos latviešos, bez izņēmuma, runā tēvu asins, kas radusies uz laukiem, kas saaugusi ar mūsu ziemas un vasaras lauku darbiem. Kad pilsētā sāk dziedāt strazdi, šī tēvu asins trako mūsos, un mūs visus sauc laukā no pilsētas atpakaļ pie mums iedzimtā.” Paņēmieni, kas pagājušā gadsimta 20.–30. gados tika izmantotas latvju lauku idealizēšanā, mainījās, sākot no pilsētas nomelnošanas līdz klajai lauku poetizēšanai.Īstenība: pelēcība

Vidiņa pieminētie lauku slavētāji aprobežojās ar mutvārdu daiļradi, jo reģionālajā presē latvju lauki netika idealizēti burtiski. Būtu bijis smieklīgi to darīt, ja komentētājiem kopš 20. gadu vidus regulāri nācās konstatēt, ka “bēgšana no laukiem, lauku dzīves un lauku darba ir sērga, no kuras vēl arvien nevar tikt Latvija vaļā”, jo lauksaimniecība ir neienesīga, bet tās modernizēšanai trūkst līdzekļu, turklāt laukos trūka strādnieku un kultūras darbinieku. “Pagaidām vēl tūkstoši lauku cilvēki sapņo par iespēju atrast darbu pilsētās un raksta uz Rīgu vēstules gan saviem radiem, gan arī savas partijas ministriem ar lūgumu izgādāt tiem vietu pilsētā, kaut to vismazāko un vismazāk atalgoto, lai tikai šī vieta būtu pilsētā,” atzina ekonomists Pēteris Starcs 1934. gadā.

Sapņotājus varēja saprast – pilsētā ierēdņu darbalaiks ilga vien sešas stundas (no 1937. gada – septiņas), bet fiziskā darba darītājiem – astoņas stundas. Laukos laukstrādnieku trūkuma dēļ nācās strādāt pat 16–18 darba stundas arī par tiem, “kas pilsētās dzīvo kā mūžīgi bezdarbnieki”. Daļa pilsētu strādnieku lauku dzīvi uztvēra kā vergošanu no tumsas līdz tumsai par zilu putru un siļķes asti, bet inteliģence – kā izsūtīšanu uz klusu, vientuļu vietu, kur nav plašās sabiedriskās dzīves, bet valda garlaicība. Latviešu zemnieku savienības biedrs Augusts Briedis apgalvoja, ka dominē priekšstats par “pelēko lauku dzīvi”. Viņš pat ieteica skolās ieaudzināt patikšanu uz lauku dzīvi. Bet idillisku priekšstatu par laukiem pašos lauciniekos (reģionālajā presē) veidot bija sarežģīti. Te vienu problēmu nomainīja cita – katastrofālais ceļu stāvoklis, lēnā pasta piegāde, jo dažviet vēstuli no 30 kilometrus tuvās pilsētas pasts piegādāja piecas sešas dienas pēc izsūtīšanas un tamlīdzīgi. Kāds J. Brics avīzē Latgolas Vōrds 1930. gadā rakstīja, ka Latgales laukos reti kur esot redzama labāka māja – tikai būdiņas vien, turklāt lielākā daļa apjumtas ar salmiem. Vidēji pārtikušo zemnieku mājās negribētu dzīvot pat nabadzīgākais rīdzinieks. Tur nav nekādu labierīcību. Laukos telpu apgaismo kvēpoša petrolejas lampa, kamēr pilsētā – spoža elektriskā spuldze, bet izmaksas ir teju vienādas. Trūcīgāko zemnieku mājās dažviet skalu uguns bija vienīgais apgaismojums. ““Biju Latgales džungļos”, mēdz lielīties pilsētnieks, izbraucis uz laukiem. Tur dzīvot nozīmē nekā laba neredzēt, nedzirdēt. Par zemi, liniem un guļbām viņi tikai runā, bet par ko nebūt “kulturālu” saprašanas nav. Radio, teātru, klubu tur nav, pat patafona neviena neredzēju,”” atstāstīja Brics iebraucēja iespaidus un piekrita, ka tajos esot liela patiesība. Tāda īstenība neglaimoja laukiem. Nudien bija vajadzīgi “smagāki” argumenti, lai laucinieks noticētu, ka idillei varētu būt kāds sakars ar vidi, kurā viņš dzīvoja.

Lai parlamentārās demokrātijas partiju konkurences apstākļos spētu nodrošināt lauku elektorātu, nacionālisti idealizēja latvju laukus netieši, nevis tos slavējot, bet demonizējot Rīgu. Ja runa bija par politiku, tad pilsēta bija “sarkana” (Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ietekmē), bet lauki “zaļi” (Latviešu zemnieku savienības uzraudzībā). Ja runa bija par jaunatni, tad pilsētā mītošie bija ietrunējuši stādi, kas uzskata par varonību pārdot sirds skaistākās jūtas, ziedot miesu un garu netiklības fūrijām, bet viņu pretstats bija “lauku un zaļo biržu ļaudis”. Ja runa bija par darbu, pilsētās bija “saplūduši visi vieglās dzīves meklētāji”, bet laukos visi smagi strādāja. Ja runa bija par izklaidi, tad nauda un bauda bija tās devīze, kas radusies “pilsētu neveselīgajā atmosfērā”, turpretim laukos mājoja veselīga atmosfēra, jo tur par priecāšanos nebija jāmaksā.Pārnese: bet Rīgā!

Kurzemes un Zemgales avīzēs lasītāju iesūtītā korespondence, it īpaši līdz 1934. gadam, neglaimoja Rīgai ne komentāros, ne aprakstos. 20. gadu sākumā autors vēl bija lepns, ka, neskatoties uz pārdzīvoto kara postu, Rīga ir “latvju tautas greznuma un galvenais dzīvības orgāns”. 20. gadu vidū Rīga tika aprakstīta kā latvju skaistule, kas pirms valsts nodibināšanas bijusi svešzemnieku caurbraucamā vieta, tomēr paralēli jau tika nožēlots, ka Rīga ir tipiska internacionāla lielpilsēta un viņas āriene tikpat latviska, cik Liepājas – itāliska. “Mēs esam mantojuši Rīgu, šo citu kultūru bijušo citadeli un iedomājamies, ka ar savu skaitu vācisko un krievisko Rīgu mēs nedaudzos gados veidosam latvisku. Mēs aizmirstam, ka vecs raugs netik drīz izskaužams,” rakstīja lasītājs ar pseidonīmu Nacionālists 1924. gadā.

Arī Rīgas fizisko vidi tās nesakoptības dēļ 20. gadu vidū reģionālā prese vērtēja kā austrumniecisku. Avīzes Kurzemes Vārds redaktors Haralds Eldgasts, piesedzies ar pseidonīmu Sirotājs, 1926. gadā rakstīja: “Tiešām tādu, tik šausmīgi nolaistu trotuāru, laukumu, ielu, ar tādām bedrēm, putekļu kaudzēm sausā laikā, ūdens un dubļu pančkām lietum līstot, ar kādiem “lepojas” mūsu rezidence, Rīga, mēs neatradīsim ne Helsingforsā, ne Kopenhāgenā, ne Oslo, Stokholmā vaj pat daudz mazākās par mūsu Liepāju un Jelgavu Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Holandes, Vācijas pilsētiņās. Šajā ziņā Rīgas ārējais izskats ir uzkrītošs un atbaidošs, te viņa dod iemeslu runāt par īstu, austrumniecisku kolorītu un, ja visdrīzākā laikā te netiks sperti visradikālākie soļi, piespiedu kārtā vaj kā citādi, tad pavasaros un rudeņos gar tādām iestādēm kā mūsu Rīgas apgabala tiesa un krievu katedrāle pie Esplanādes iešana būs savienota nevien ar estētiski atgrūdošām emocijām, bet ar tiešām kāju un citu locekļu laušanas un bojāšanas briesmām, šo terminu burtiskā nozīmē. Rīgas laukumos un skvēros nav līdz šim pašam laikam vēl neviena nacionāla pieminekļa. Ķeizara dārza paviljons un bufetes ēka ir satrunējuši līdz ubagu skrandām. Jumtos, sienās caurumi, viss vecs, apsūbējis. Esplanāde iežogota satrūdējušām dzeloņdrātīm, kuras kā mūsu jaunzemnieku lopu aplokos piestiprinātas pie zemē iedzītiem, nomizotiem resniem mietiem.” Viņš apgalvoja, ka Rīgā esot vērojams amerikāniskā sajaukums ar to, kas nāk no Ņižņijnovgorodas. Proti, šiki automobiļi braukā pa slikti bruģētām ielām un cilindroti kungi un modernās “bubigalviņas” zīda zeķēs un elegantās lakādas kurpēs staigā pa bedrainiem, ārkārtīgi nolaistiem trotuāriem.

Austrumniecisko nacionālisti saskatīja arī Rīgas nakts dzīvē. Kabarejos un dejas lokālos mudžot ļaudis, kuriem prātā tikai rupjais, fiziskais prieks un bauda. Šo rafinēto baudu kāri Krievijas plašās uzdzīves stilā esot uzspieduši “žīdi un krievu emigranti”. Kārlis Merts rakstīja, ka izpriecas dievs, kas valdot Rīgā, neesot raksturīgs latvju kultūrai, jo tādas izpriecas rezultātā darbs tiekot uzskatīts par nastu, zūdot darba griba un darba prieks. “Senlatvis ļāva sevi izpriecai (pat vakhanaliskai, kaut tanī pašā laikā veselīgai) pēc grūta pūliņa. Darbs bija viņa izpriecas attaisnotājs,” skaidroja Merts. Tādu prātojumu ietekmē Eduards Rudzītis apgalvoja, ka izsmalcinātās dzīves, baudu, izpriecu dēļ pilsētas tapušas par liesmām, uz kurām tūkstoši traucas un iet bojā. Rīgu ar baudkāri sasaistīja arī reģionālajā presē publicētā dzeja, kurā 20. gadu vidū pilsētas tēls tika asociēts ar vilinošu sievieti (hetēru, prieka meitu, bakhanti). Vilis Lesiņš pilsētu uzrunāja kā burvi viltīgo, kā namu jūras nāru, kas kā Medūza ļaunā ir naudas, asins kāra, bet viņas melno nakšu mati tomēr skaisti. Vitolds Žībelis uzbūra vīziju par pilsētu kā hetēru jaunu, kas līksmo dejgrīdās kubiskās, kur skan džezbends un glāzes pret zobiem, kur kaildeja un miesas, ko auto pusnaktī aizrauj. Par tām miesām Rīgā pa dzelzceļu iebraucējam nav bijis iespējams palikt neziņā. Kāds jelgavnieks avīzē Zemgales Balss rakstīja, ka ielās pie stacijas neesot vietas “godīgam pilsonim, īpaši lauciniekiem”, jo tur “simtiem uzmācas dzīvās preces tirgotājas”, kas par trim četriem latiem aicinot doties viņām līdzi. Jau nākamajā avīzes numurā Eduards Paeglis lielpilsētu apdzejoja kā apreibušu prieka meitu, kā vampīru, kam miesa baudu salkst un kas asinis karstas upuriem no krūtīm dzer.

Pat patērētāju sabiedrības īstenību – paradumu “tērēt vairāk kā pelna, rakstīt vekseļus, nemaksāt parādus, dzīvot pa krogiem, nēsāt greznas drēbes” publicisti 30. gadu sākumā saistīja ar pilsētas austrumnieciskumu. “Rīgas fizionomijā nav līniju, kuras varētu apzīmēt ar lietderību, taupību, čaklību, goda sirdi,” bija konstatējis Kārlis Merts jau 1926. gadā. Greznībai un izšķērdībai tika pretstatīti laukiem piedēvētie taupības, vienkāršības un sirsnības tikumi, ko “pierādīja” iedzīvotāju apģērbs. Žurnālistei Tusneldai Reinfelds cilvēki Valmierā šķita vienkārši un sirsnīgi, jo lielākā daļa 1922. gada vasarā staigāja basām kājām vai sandalēs bez zeķēm. Tusnelda kritizēja liepājnieču īsās vasaras lenču kleitas un augstpapēžu kurpes un ieteica latvietēm atgriezties pie tautas tērpiem un sandalēm, kas esot ne tikai glītāki, bet arī pieklājīgi, turklāt “izteic sevī tikdaudz sakausējošas latvju sirsnības, vienprātības, vienlīdzības, reizē pazemību un lepnumu”. “Kāpēc tērēt savu sūri grūti pelnīto naudiņu par niekiem? Kāpēc neizšūt sev daiļu linu krekliņu, priekšautiņu; nejauko modes cepuru vietā uzlikt vainadziņu? Vaj tāpēc, ka vainadziņa nozīme vienai otrai to nepielaiž? Ak, var jau arī bez vainadziņa!”

Tikumiskajiem pārmetumiem nacionālisti pievienoja arī politiskos, nicinot pilsētu internacionālismu kā politisko rūsu (sociāldemokrāti bija ietekmīgākā frakcija Rīgas domē). 30. gadu sākumā Eduards Rudzītis apgalvoja, ka zemnieks padarīts par pilsētu vergu, ka “pilsētas tapušas par cauriem maisiem, kurus lauki pūlas piebērt”. Vitolds Žībelis brīdināja, ka zemnieks ir cēlis Rīgu, tāpēc “vairs neatdos savu pilsētu sarkano varā”. Pēc autoritārā režīma izveides pilsētu kritika paspruka reti, tomēr ziņas par slaistu aizturēšanu Rīgas un Liepājas kafejnīcās 1938.–1940. gadā uzturēja priekšstatu, ka pilsētā atšķirībā no laukiem allaž ir “leģions cilvēku, kas vienmēr nīkst bezdarbā”, bet plakāts tautas veselības izstādē 1938. gadā pilsētas nosauca par kapu demogrāfiskajā ziņā.

Lasītājam bija jāsecina, ka latvju lauki, neskatoties uz savām problēmām, bet vērtējot pilsētā notiekošo, tomēr joprojām ir tautas tikumu šūpulis. Reģionālās preses publicisti apgalvoja, ka, ja nu laukos vērojami apšaubāmi skati, tad pie tiem ir vainojami pilsētnieki. Avīze Latgolas Vōrds apgalvoja, ka lauku jaunietes ķēmojas pakaļ pilsētu mamzelēm, kas staigā pusplikas, mālējas ar dažādiem ķīmiskiem atkritumiem un pat nogriež bizes. Arī Rīgas atspoguļojums dzejā, seksualizējot tās tēlu, novērsa uzmanību no laukiem, netieši uzturot priekšstatu, ka laukos “baudu kāre” ir sveša, vismaz ne jūsmīgas lirikas vērta. “Visi” gan zināja, ka tā nav, tomēr tēma nav ieguvusi vietu latviešu sociālajā atmiņā, jo laikabiedri par seksualitātes izpausmēm lauku vidē nav diskutējuši. Rezultātā tekstos dominē Rīga, aizsedzot divu trešdaļu valsts iedzīvotāju klātbūtni Latvijas seksualitātes vēsturē. Viens no tādas noklusēšanas (aizmiršanas) cēloņiem varēja būt fakts, ka pagātne nesakrita ar sabiedriskajā vidē kultivēto lauku šķīsto tēlu.Izslēgšana: “baudu kāre”

Liepājas ārsts Aleksandrs Kaire 1922. gadā apgalvoja, ka venerisko slimību mazākā izplatība laukos izskaidrojama nevis ar to, ka ļaudis tur dzīvotu tikumīgāk, bet ar “pašu lauku dzīvi un apstākļiem”. Iedzīvotāji, lai pasargātos no valodām, ārstējās lielākajās pilsētās. Pirkt prostitūcijas pakalpojumus arī viņi mēdza Rīgā. Tādējādi laucinieki veidoja ne tikai lauku, bet piedalījās arī pilsētas statistikas veidošanā. Starp citu, toreiz Rīgas viesnīcas pelnīja uz lauciniekiem, jo vismaz divas trešdaļas viesnīcu klientu bija laucinieki, nemaz nerunājot par iebraucamo sētu un mēbelēto istabu viesiem. 1938. gadā Rīgā bija 23 iebraucamās vietas ar staļļiem, kurās varēja novietot 622 zirgus. Daļa pilsētā nakšņojošo lauku iedzīvotāju uzvedās kā mūsdienu britu tūristi Rīgā rīkotajās vecpuišu ballītēs.

Vārdu sakot, pastāv pragmatiski iemesli, kāpēc ārpus Rīgas seksa tirdzniecībā legāli strādājošo sieviešu skaits bija mazāks nekā galvaspilsētā (no 1925. līdz 1937. gadam ārpus Rīgas dzīvoja 39, 7% līdz 20, 5% no reģistrētajām prostitūtām), tomēr tas nenozīmē, ka viņas nebūtu ietekmējušas vidi ārpus Rīgas. Un tie nebija Rīgas iedzīvotāji, kas turp izbrauca pirkt dzimumattiecības, bet mazpilsētās un laukos dzīvojošie vīrieši. Tomēr jāņem vērā, ka stāsts par prostitūciju ārpus Rīgas tikai formāli (fiziski ģeogrāfiskajā ziņā) ir stāsts par pilsētām un mazpilsētām, jo pēc būtības (sociāli) stāsts ir arī par laukiem, kurus tās apkalpoja.

Ja vien prostitūcijas stāstu uzrakstīšana tiktu izvirzīta par mērķi, pie tāda tiktu teju katra apdzīvota vieta Latvijā kā jebkur citur Eiropā. Dzīve mazpilsētā vai laukos nebūt nenozīmēja, ka cilvēks palika bez prostitūcijas piedāvātās iespējas. Starp citu, Kuldīga un Jelgava bija pēdējās pilsētas Latvijā, kurās no 1926. gada 31. decembra tika slēgti atklātie nami, turklāt ar iekšlietu ministra rīkojumu, kas paredzēja to aizliegšanu visā Latvijā, kamēr citur pašas pašvaldības jau līdz tam bija pieņēmušas attiecīgus lēmumus. Apriņķos prostitūciju piedāvāja pašnodarbinātās seksa strādnieces. Ar dzimumattiecību tirdzniecību saistītā mobilitāte ja ne gluži reģiona, tad apriņķa ietvaros bija visnotaļ aktīva. Prostitūtas mēdza doties darba izbraukumos uz pilsētām, kurās viņu pakalpojumiem nebija vietējās konkurences. 1926. gadā Cēsīs uzklīda vairākas “mīlas priesterienes”. Dažas praktizējušās uz laucinieku apcelšanu, citas izlikušās par meitenēm, kuras ātri iemīlas. Bauskā līdz 1927. gadam darbojās vairākas prostitūtas, bet kopš rudens – neviena. Pilsētas ārsts sprieda, ka Bausku no šī “pilsētu netikuma” pasargā neērtā satiksme ar Rīgu. Prostitūtas ne reizi vien mēģinājušas apmesties pilsētā, bet klientu nav bijis pietiekami, lai nopelnītu regulāru iztiku. Tomēr bešā Bauska nepalika, jo laiku pa laikam ieradās vairākas prostitūtas no Rīgas un Jelgavas, kas tirgus laukumā un pilsdārza apstādījumos vakaros “aiztikušas mierīgus gājējus” un vēlējās tapt aizvestas uz sētām arī dziļāk pagastos. Līdzīgi Valmieras prostitūtas Beātes un Garās ielas stūrī pie lielā grāvja gaidīja lauciniekus, kuri no tirgus ar pajūgu devās uz mājām, un lūdza viņas pavizināt.

Prostitūcijas dēļ tika traucēts miers un kārtība sabiedriskajā telpā. Ar vārdiem un žestiem lustīgus onkuļus 1925. gadā aicinājusi kāda blonda “mīlas priesteriene” Jelgavā Marijas ielā, kas pirms Pirmā pasaules kara saukta par mīlestības gatvi. Pie atvērtiem logiem viņa dziedājusi profesijai piemērotas ārijas, ka skanējusi visa iela. Puskailas prostitūtas kārstījās pa logiem un uzrunāja vīriešus Valmierā Rīgas ielā. Par Valmieras Pārgaujas rajonu tika apgalvots, ka “dienas laikā mīlas priesterienes gluži kailas nostājoties atvērtu logu priekšā, vaj arī parādoties tādā pat stāvoklī uz mājas jumta”, kad netālu pastaigājās skolnieki un “vispār zaļā jaunība”. Mieru traucēja arī dzimumattiecību pircēji, saukti par nakts staiguļiem, kas apsēda prostitūtu dzīvokļus. Kādā 1925. gada svētdienā Jelgavas Marijas ielā notika trīs sadursmes. “Vispirms saķildojās kādi piesviķojušies “prieku” meklētāji ar kareivjiem, tad sanāca matos “blondās jaunkundzes” dēļ vairāk privātpersonas un beidzot Nr. 46 sturmēja “leģions” ķieģelkrievu, kurus “blondā” pieņēma tikai pa diviem.” 1932. gadā apsēsts kļuvis Mazo vārtu rajons, reiz viens no klusākajiem Jelgavā. “Piedzēruši “kavalieri” trokšņo uz ielām, kliedz, trokšņo arī “nakts tauriņu” mitekļos, lai skan visa apkārtne. Blakus dzīvokļu iemītnieki spiesti klusēt un paciest to visu, jo neuzdrošinās pret dauzoņiem uzstāties, baidoties no atriebības. Sevišķi trokšņainas mēdz būt sestdienu un svētdienu naktis, kad “kavalieri” saņēmuši algu, un ierodas pie savām “dāmām” “lustēties”.”

Liepājniekiem nebija vienkārši panākt, ka mieru traucējošajām kaimiņienēm Klaipēdas ielā tiktu uzteikti dzīvokļi, jo prostitūtas maksājušas 3–4 reizes lielāku īres maksu. “Viens daudzu cietēju vārdā” 1924. gadā pat ieteica namus, kuros atrodas prostitūtu dzīvokļi, norādīt ar uzrakstiem, lai dzimumattiecību pircēji nedauzītos pie nepareizajām mājām. Liepājā pārkāpumi bieži notika ostas rajonā, kur daža prostitūta ālējās, kad muitnieks viņu nelaida uz kuģa pie matrožiem, vai saceļot traci, ja solītās naudas vietā jūrnieks bija iedevis tikai zīda zeķes. Piedzēries vīrietis Liepājā centās ar riteni uzbraukt pie prostitūtām, kas dzīvoja nama otrajā stāvā, bet, kad neizdevās, meta logos naudu un izdauzīja vairākus logu stiklus. Valmierā savukārt pārkāpumi pieredzēti Rīgas ielā, kur dažkārt agrā rītā skaļi bļaustījās un rupji lamājās piedzērušās prostitūtas, daža pat kaila.

Dzimumattiecību pircēji ārpus Rīgas bieži pārvietojās četru piecu vīriešu grupās un bija lietojuši alkoholu, viņi lamājās, ar akmeņiem vai bomjiem dauzīja logus, izgāza durvis, kāvās paši savā starpā un dažkārt piekāva arī prostitūtas ne tikai Liepājā un Jelgavā, bet arī Valmierā, Strenčos, Bauskā, Cēsīs un citur. Ja priekšā esošu konkurentu dēļ netika ielaisti, tad ielauzās ar varu, demolējot nekustamo īpašumu un izrēķinoties ar konkurentiem. Strenčos Rīgas ielā kādā agrā rītā darbā laisti naži, dzelzs sitamie, spieķi un pat akmeņi. Dzīvokļa iekārta tikusi pilnīgi sadragāta, viens gulēja bezsamaņā, cits bijis vārīgi ievainots galvā.

Rīgā tādas demolēšanas beidzās 20. gadu sākumā, kad Latvijas armija pamazām tika demobilizēta un kareivji atgriezās dzimtajos pagastos, bet laukos agresija seksuālajā kultūrā turpinājās ne tikai divdesmitajos, bet arī trīsdesmitajos gados. Tas sakāms arī par citu tradīciju, kas sacēla tikpat kņadas, ja ne pat vairāk. To pašu, ko 19. gadsimtā centās ierobežot, bet kas tik un tā 20.–30. gados bija krietnā cieņā. Runa ir par meitās iešanu – lauku fenomenu, ko Rīgā nepraktizēja, bet ko pilsētnieki iepazina vasaras atpūtā laukos.Pats par sevi saprotamais: nakts dzīve

Aleksandrs Grīns uz meitās iešanas tradīciju norādījis pat kā uz lauku analogu atklāto namu apmeklēšanai pilsētās, tomēr tās nozīme bija cita – dzimumattiecības neprecētu cilvēku starpā bez naudas iesaistes. Teiksim tā, laukos nakts dzīve un “baudu kāre” arī bija cieņā, tiesa, to intensitāti ietekmēja gadalaiks. Citādi atšķirība bija vien tā, ka Rīgas naktslokālos apmeklētāji iegāja pa durvīm, bet lauku mājās iekāpa pa logu, turklāt iekāpt varēja teju jebkurš. 21 gadu veca sieviete 1926. gadā iesūdzēja Jelgavas apriņķa miertiesā vīrieti par goda aizskaršanu, jo tas, iekāpis guļamistabā, viņu apkampa un centās skūpstīt, bet advokāts Kriņģelis brīnījās, ka sūdzētāja, “būdama pilnīgi pieaugusi jaunava, nezin, ka meitās iešana nav nekāds apvainojums”, ka tā ir “mūsu vecvecā tautiskā ieraža no senču laikiem, tā sakot, kultūras tradīcija”, un ka Pēteris N. darījis tikai “to, ko citi visi dara”, tāpēc lūdza viņam piespriest vismazāko sodu. Izrādījās, ka reiz Pēteris bijis sūdzētājas mājās būvstrādnieks un abi pa naktīm ciemojušies. Rudenī puisis strādāja kaimiņos un nolēma atkal paviesoties. “Nakti atvēru logu, iekāpu istabā un tā tālāk,” liecināja Pēteris. “Jaunkundze mani tumsā uzrunāja: “Kādēļ tu, Jāni, tik vēlu nāci?” – Es, lai nu gan zināju, ka neesmu nekāds Jānis, bet Pēteris, neatbildēju ne vārda, lai viņa mani nepazītu. Tad viņa sāka aptaustīt manu seju un no ataugušās bārzdas tā mani pazina.” Tiesa Pēterim piesprieda 10 latu naudas soda, bet “viņa neuzticīgā draudzene” esot atstājusi tiesas zāli sarkana kā vēzis.

Nozīmīgs meitās iešanas vēstures avots ir mazpilsētu prese, kam vietējo tenku publiskošana bija pastāvēšanas garants. Avīze Valmierietis ironizēja par dēkainu dāmu Rubenē, Karlienas “karalieni”, karstiem mīlētājiem (precētu vīrieti un neprecētu sievieti). Piemēram, 1929. gadā stāstīja, ka kādu Vaidavas māju 16 gadus vecās ganu meitas istabas loga paloda pa vasaru esot “vairāk nodeldēta, nekā mājas slieksnis visā gadā, jo ik naktis pie šīs meičas nāk vairāki ciemiņi un tikai caur logu”. Vīrieši pie viņas braukuši pat no tālā Liepas pagasta ar velosipēdiem.

Tā sauktie meitinieki nereti uzvedās agresīvi, par ko 20. gados tika sodīti administratīvi par sabiedriskā miera un kārtības pārkāpšanu, bet 30. gados – par huligānismu, kas paredzēja bargāku sodu. Kad kāda Valmieras beķerzeļļa Valmiermuižā noskatītā jauniete viņa uzmanību atraidīja vietēju simpātiju dēļ, valmierietis kādā 1929. gada vakarā ieradās 13 draugu kompānijā apgriezt sprandu muižas puišiem, kuru savācies ap desmit. Kāvušies ar sētas mietiem, malkas pagalēm un puķu dārza soliem. Meitās gājēji veidoja vietējo un svešo grupas, kur vietējie greizsirdīgi uzskatīja, ka svešie lien viņu teritorijā. Divi tādi Dikļu pagastā 1931. gadā atriebās kādu māju kalponei, kurai “bijuši savi izlasīti pielūdzēji, jo tā ar visiem nav ielaidusies”. Naktī viņi ielavījās istabā, norāva gultas segu un aplēja sievieti ar darvu. Parasti gan atriebās sāncenšiem, viņus piekaujot, bet dažkārt laimīgo meitās gājēju miesa tika bojāta nopietnāk, piemēram, kādam tukumniekam kautiņā tika nošņāpta auss, citi dabūja durtas brūces (Dunikā un Mazbrenguļos), kāds tika nejauši nošauts (Pocienas pagastā) vai psiholoģiski sagrauts.

Vīrieši kāvās ne tikai savā starpā, bet uzbruka noskatīto meitu mājiniekiem, ja nedabūja, ko gribējuši. Rucavas pagastā 1928. gada rītā ap plkst. 2 kādās mājās saimniece uz klauvējienu atvēra durvis. “Dzīvoklī ienāca 5 vīrieši, sāka trokšņot, uzmācās tai ar neķītriem priekšlikumiem, pārsita lūpu, vaigu un saplēsa kreklu. Meitas Margriete un Anna izbēga mežā. Kad vīrieši pusotras stundas bija trokšņojuši un veltīgi izmeklējās meitas, tie aizgāja.” Savukārt, ja viņus neielaida, tad lamājās un mēģināja ielauzties ar varu, izdauzot logus (piemēram, Grobiņas mācītājmuižā 1933. gadā) un uzlaužot durvis. Apciemojot meitas Jaunvāles pagasta Židavu mājās 1934. gadā, latgaliešu, lietuviešu, poļu un igauņu laukstrādnieki nav varējuši saprasties, tāpēc kautiņā salauzti galdi, krēsli, sasistas lampas un logi izdauzīti ne tikai dzīvojamai ēkai, bet arī kūtij, turklāt tajā pašā naktī izdauzīti logi arī divās kaimiņu mājās un nolauzts ceļa rādītājs.

Tāda seksuālā kultūra ir raksturīga lauku kopienām arī citur Eiropā. Savulaik 1927. gadā Kārlis Dziļleja ironizēja par laikabiedru apgalvojumiem, ka tagad viss ir slikts, bet senčiem (ar ko parasti tika asociēti lauki) viss bijis labs, un ieteica neaizmirst, ka “šī senatne nebūt nav saule bez plankumiem”. Kā uz pierādījumu viņš norādīja uz nerātnajām tautasdziesmām, sakot, ka tās “runā pietiekoši gaišu un pārliecinošu valodu par to, ka senlatviešu zeksuālā un erotiskā dzīve ir bijusi stipri izlaidīga”. Lai paliek neiztirzāts šis Dziļlejas viedoklis, kas nepasaka ne to “salīdzinājumā ar ko” ir izdarīts tāds secinājums, ne to, kas viņaprāt būtu uzskatāms par normu. Toties varētu piekrist Dziļlejas gala atzinumam, ka trafaretā atsaukšanās uz senču garu un senču tikumu ir naiva vai liekulīga, katrā ziņā tai trūkst vēsturiskas objektivitātes. Savukārt teoloģijas profesora Kārļa Kundziņa ieteikums 1929. gadā neaizmirst, ka seno latviešu skaidros tikumus “mūsu paaudze” (domāti 19. gadsimta 80. gados dzimušie) “vairs nav redzējusi dzīvē iemiesotus”, ir attiecināms nu jau uz visu 20. gadsimtu.Poetizēšana: mājas gars

Man ir izdevies pamanīt vienu gadījumu 1926. gada sākumā, kad kāds V. S. apgalvoja, ka tikai Latvijas lauki līdz 20. gadu vidum bijuši tas neizsīkstošais spēka avots, kas devis visus zināmākos latviešu valsts un kultūras darbiniekus. “Atskaitot Arv.[edu] Bergu, es nevaru atcerēties neviena cita kaut cik spilgtāka censoņa, kura šūpulis nebūtu karājies latvieša-zemtura istabā,” viņš rakstīja. Ierastais “fakts” izsakāms atziņā “lauki ir un paliks mums mīļi” (Kārlis Ulmanis 1923. gadā). Citādi vienīgo argumentu par labu laukiem publicisti spēja atrast dabā. Kāds Latgolas Vōrda korespondents, aicinot latgaliešus nemeklēt laimi pilsētās, 1924. gadā jautāja, vai patiešām “labāk ir pilsētā smakt putekļos, nekā laukos elpot ar tīru puķu smaržu pildītu gaisu?” Lauki parasti tika slavēti par klusumu un jaukiem dabas skatiem, tīrais gaiss tika salīdzināts ar mīļas rokas glāstu, bet paši lauki saistīti ar saulainās bērnības atmiņām un jaunības sapņiem. Turklāt “pierādījumi” tika iejaukti problēmu rakstos un varēja palikt pat nepamanīti, līdz 20. gadu otrajā pusē reģionālajā presē retu reizi, bet talantīgi laukus sāka idealizēt dzejnieks, Latviešu zemnieku savienības biedrs Edvarts Virza ar lauku noskaņu aprakstiem. 1926. gada vasarā avīzē Kurzemes Vārds viņš rakstīja: “Pavasaris ir beidzies un vasara pa mūsu ceļiem nāk šurp visās savās parādes drēbēs: koku tumšo zaļumu, pļavu zāli un labību, kura jau sāk viļņoties. Pār laukiem un mājām nodimd pirmie pērkoņi, vējš uzdzen ātri augšup melnos negaisa mākoņus, bet nevar aizdzīt karstumu, kas ir vasaras skaistākā daļa. Latviešu zeme ir skaista, bet viņā ir vairāk dažādu krāsu un noskaņu nekā noteiktu līniju zemē. Viņa ir smagi zaļa un viņas ļaudis to smagi mīlē.” Savukārt, iezīmējot ekonomiskās grūtības laukos, Virza 1929. gada pavasarī rakstīja, ka uz dienu te iebraukušam pilsētniekam lauki pazūd kā aizplīvurota dāma aiz laipnās saņemšanas miglas, bet savējiem atsedz vīrišķīgu izmisumu. Vīrišķīgu tāpēc, ka, neskatoties uz sētsvidū ienākušo postu, laucinieki dūšīgi strādā, lai nākamība pavisam neizslīdētu no rokām.

Virzas pieejai 1930. gadā sekoja avīzes Kurzemes Vārds redaktors Eduards Rudzītis, nosaucot pelēko lauku sētu par to, kas ir “balts un tīrs, kā priekšā nāktos godbijībā galvu noliekt”, par svētnīcu, kur “mūžam deg patiesas mīlestības uguns”. “Cik mīļa un dārga arājam viņa vaga, viņa druva, to zin tikai tas, kas viņā iearis sevi, pats savu sirdi, savu dvēseli, tur dēstījis savas nākotnes cerības. Viņa vaga ir viņa māte, kas viņu baro un uztur, tā ir arī viņa līgava, kurai tas ziedo visu. Un viņa bērītis, viņa darba biedrs un draugs šī vārda labākā nozīmē. Arājs pazīst viņu, viņš savu arāju. Cik daudz mīlestības ir sastrādātās, cietās rokas glāstā, kad tā vakarā pēc darba cēliena noglāsta arkla vilcēja sasvīdušo kaklu, muguru! Tad laidarā Raibaļas, Brūnaļas. Vaj tās nepazīst savu kopēju un viņa tās? Tā ir visa arāja dzimtas pasaule, ar ko saistās viņas prieki un bēdas, še visas viņas cerības un nākotnes sapņi un ilgas. Šai pasaulē arājs un viņa dzīves biedrene, viņu bērni ieliek visu sevi, viņi saauguši ar to, dzīvo kopēju dzīvi, jo pelēkajā lauku sētā viss dzīvo, – dzīvo melnā vaga tīrumā, dzīvo ziedu pilnā pļava, dzīvo ganāmais pulks, dzīvo bērītis – visi viņu kopēju klusās mīlestības apgaroti,” rakstīja Rudzītis.

Lauku dzīves idealizēšanas nopelnu ziņā literatūrzinātnieks Jānis Alberts Jansons līdzās Virzam ir nostādījis rakstnieku Jēkabu Janševski, jo abi ar savu daiļdarbu idejisko saturu ceļot godā seno latvisko tikumu. “Runājot par latviešu senatni, abi – ir Janševskis, ir Virza – atmet veco vaidēšanu un žēlošanos par seno laiku verdzību un par latviešu tautu kā sērdienīti. Nē! Ne verdzība, ne vaidēšana ir latviešu dzīves raksturīgās iezīmes! Abi rāda, ka latviešiem bijusi sava nesalauzta dzīves griba, sava vara, savs lepnums un zemniekaristokratisms. Latviešu tikumiskā dzīve Janševska “Dzimtenes” [1921-1925], “Bandavas” [1928], “Mežvidus ļaužu” [1929] un Virzas “Straumēnu” tēlojumā gan vienā otrā vietā sedzas ar kristīgo, visumā tomēr pirmā ņem virsroku par pēdējo. Saskaņā ar to – kā Janševska, tā arī Virzas cilvēki uzskata par svarīgāko dzīvē ne kristīgās debesis, bet gan latviešu zemi. Kā Janševskis, tā Virza domā, ka Latvijas nākotnei ir vajadzīga ticība savas zemes garam!” (Jansons, Jānis Alberts. Ed. Virza un viņa “Straumēni”. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 29)

Reģionālajā presē retais vēl mēģinājis laukus idealizēt, jo autoritārajā režīmā šo funkciju veica Virzas “Straumēni”, kas jau 1936. gadā bija iekļauta ģimnāziju un citu vidusskolu programmās. Laikā no 1933. līdz 1942. gadam, tātad desmit gados, “Straumēni” tika izdoti 12 reizes (pēc LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas kataloga datiem), uzburot lasītājos latvju lauku idilli, ko radījis, Virzas vārdiem izsakoties, Latviju izveidojušais nekronētais karalis – vecās latviešu lauku mājas gars.Lietišķība: pasākumi

Laukus idealizēja arī 30. gadu otrās puses gleznotāju (Anša Cīruļa, Jēkaba Bīnes, Kārļa Miesnieka) darbi, bet ietekmes ziņā tie nespēja sacensties ar Otto Skulmes lauku dzīves idilles milzīgajiem gleznojumiem (“Slaucējas”, “Ganāmpulks” un “Azaidā”) viņa veidotajā interjerā īpaši jaunatnes vidū populārajā Mazajā piena restorānā (Lielā Vērmanes parka Mazajā paviljonā). Ideja tika aizgūta no Parīzes, kur kādā restorānā 1935. gadā viesi varēja vērot, kā aiz stikla sienas slauc pienu no govs. Dzīvu mājlopu stikla vitrīnā rīdzinieki neieraudzīja, tomēr trīs Piena paviljonu (kafejnīcu) un divu (Piena un Mazā piena) restorānu Anša Cīruļa un Otto Skulmes tautiskie interjeri un atmosfēra varēja radīt apmeklētājos idillisku noskaņu. Prese reklamēja piena paradīzi un romantiku “zemes auglības un saules spēka paviljonos”, kur valdīja viesmīles tautastērpos un piena šampanietis (putojošais piens). Paviljonus un restorānus atklāja pats Ministru un Valsts prezidents Ulmanis, ietekmīgas valsts darbinieku svītas pavadīts, bet popularitāti nodrošināja ēdienkarte. Žurnālists Kārlis Krūmājs rakstīja, ka vēl nesen piens Rīgā bija bērnu un slimnieku dzēriens, bet, lūk, vienā baltā dienā vitamīns ielauzies dzīvē un cēlis godā pienu. “Drusku vēlāk mēs sākām apjaust, ka mums ir bijuši godājami senči un tad mēs sapratām, ka nevien tautas tērpi ir skaisti, bet skaisti ir arī senie tikumi, senie godi, un vēl tagad lieliski garžo senie tautas ēdieni.”

Lauku dzīve tika romantizēta arī tādos masu pasākumos kā meža dienās, pļaujas svētkos, zemnieku dienās, kuros piedalījās gan lauku, gan pilsētu iedzīvotāji. Toties paši ministri par laukiem runāja konkrēti un lietišķi, bez poētiskuma. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Pļaujas svētkos Koknesē 1935. gada rudenī, kur pulcējās ap 100 tūkstošiem dalībnieku, pat uzsvēra: “Es nesākšu te tēlot saules rietu, strautiņa burbuļošanu un zālītes līgošanos vējā, lai jūs sajūsminātu par lauku dzīvi, jo es pats esmu no tās aizgājis prom. Ja es pats nebūtu no tās aizgājis, tad varētu jūs mācīt. Man atliek tikai pateikt, ka valdība darīs visu iespējamo, lai lauku darbu padarītu vieglāku, pievilcīgāku, lai zemturu darbs labāk atalgotos.” Tiesa, pragmatiskās runas avīzēs vai runu krājumos ievadīja kā propagandas saukļi formulētie rakstu nosaukumi, un pat ja raksts palika neizlasīts, acs uztvēra tādus virsrakstus kā “godā celts lai tautas tikumu šūpulis – lauku sēta”, “senču labie tikumi aug lauku sētās”, “bērni – uz laukiem!”, “lauki pirmā vietā”, “latvju sētas daiļotājas, tikumiņa sargātājas” un tamlīdzīgi. Arturs Kroders prātoja, ka “lauki ir bijuši un būs tā ķēde, kas saista zemes pagātni un tagadni ar nākotni, kas uzglabā un nodod nākošām paaudzēm nacionālās īpatnības” un ka “lauki ir mūsu spēka rezerve, lauki ir mūsu barotāji, lauki ir mūsu kultūras un miera sargātāji”. Tāds strupums neuzbūra idilli, tāpēc “autoritāšu” izteikumu apkopojumi reģionālā presē izskatījās neveikli: “Tauta ir bijusi stipra savos vecajos, cildenos tikumos. Latviešu zemnieku sēta bijusi šo tikumu kopēja un audzētāja. Mēs esam stipri tādēļ, ka esam viena zemnieku cilts. Ja arī tagad viena daļa ir tādu, kuru šūpulis pilsētā karājies, tad tomēr arī pie viņu šūpuļa skanējusi zemnieku sētā dzimusi dziesma, dēstīdama jaunajam pilsonim zemnieka garu.” Tomēr pilsētnieki uz dzīvi laukos pārcēlās reti un pat ministri nemēģināja apgalvot pretējo. 1936. gada pavasarī Ulmanis aicināja: “Atpakaļ pie zemes – pie mūsu tautas pirmatnējā avota, pie mūsu neizsīkstošā daiļuma un labklājības radītājas – zemes!” Tomēr 1937. gada rudenī sākotnējo saukli viņam nācās nomainīt uz pieticīgāko “palieciet pie zemes!” Bet 1938. gadā jau tika skandēts “pašu zemei – pašu arājs!” ar mērķi izvairīties no ārzemju laukstrādnieku līgšanas. 30. gadu otrajā pusē laukstrādnieki bija uz izķeršanu kā celtnieki 21. gadsimta “treknajos” gados. Daudzi pat vairākas reizes sezonā uzteica darbu, lai tūdaļ nolīgtu jaunu par lielāku samaksu, tāpēc Jānis Lapiņš 1939. gadā pat apgalvoja, ka “latviešu lauku sēta ir tikusi pasaules iebraucamā vieta tiem, ko dzimtenē neņem darbā”, un tikumības paraugs tā esot vairs tikai tur, kur nav svešo. Tādējādi propagandai varbūt izdevās idealizēt laukus cilvēku sapņos, bet tā neietekmēja viņu rīcību.

Šķiet, lauku idilliskais tēls latviešu vēsturiskajā apziņā veidojies vismaz divos veidos. Vienu uzturējis “Straumēnu” iespaids. Grāmatas divpadsmit līdz 1942. gadam izdotās tirāžas pēc Otrā pasaules kara palika tepat latviešu mājās. Padomju aizliegti, “Straumēni” kolhozu īstenības kontekstā varēja raisīt nostalģiju, kas “izdzēsa” atmiņas par reālo dzīvi. Virzas izpildījumā latvju lauku idille kļuvusi par “ticības dziesmu”, kas ietekmējusi kādas statistiski nenoskaidrotas latviešu daļas sociālo atmiņu. Otrs veids paredz “Straumēnu” neizlasīšanu vai izlasīšanu, bet nesajūsmināšanos, tomēr vienalga tā adepti deklarē, ka, ja vien vēl kaut kur “pastaigājas darbīgi, šķīsti un nesamaitāti radījumi”, tad tikai laukos. Mūsdienās abus minētos ticības veidus balsta pagājušā gadsimta 20.–30. gadu nacionālistu politiskās reklāmas saukļi (kas atspoguļoja vēlamo), kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika ievilkti mūsdienās. Savulaik tie uzturēja latvju lauku ideālo tēlu, vajadzības gadījumā nogrūžot sociālās atmiņas “malienā” pagātni, kas ar to nesaskanēja, vai novēršot no tās uzmanību ar citām tēmām. Tagad tie nereti tiek uztverti kā īstenība, kamēr “aizmirstā” (bet piedzīvotā) pagātne latvju lauku idillisko tēlu norauj no debesu augstumiem un rāda stāvam ar abām kājām uz zemes. Šajā ziņā idilles izrakumi latvju laukos ir iekļāvušies to izstāstīšanas ierastajā matricā – par laukiem tikai labu vai neko. Izrakumi vēstī labu, jo atbrīvo starpkaru lauku ļaudis no pārcilvēku dīvaiņu oreola, vēstot, ka lauciniekiem bija tikpat cilvēciskas intereses kā laikabiedriem pilsētās.

Starp citu, šobrīd ticībai laukiem kā nācijas mūžīgam rekreācijas avotam zudis vienīgais faktos balstītais (demogrāfiskais) pamats – statistika liecina, ka lauki izmirst. 21. gadsimtā nacionālisti ir izaicinājuma priekšā – kur tagad meklēt latvju paradīzi? Varbūt turpat laukos, jo pēdējā latviešu vecmāmiņa vēl nav atdevusi savu pēdējo govi. Galu galā jautājums jau nav par faktiem, bet ir par fantāzijām.