Lidojošais makaronu monstrs Latvijas tiesā

Rīgas Pastafariānisma draudze ir iesniegusi prasību Administratīvajā rajona tiesā pret Uzņēmumu reģistru (UR) un Tieslietu ministriju (TM), jo saņēmusi atteikumu reģistrēt draudzi reliģisko organizāciju reģistrā, trešdien vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

[..] Laikraksts atzīmē, ka ministrija ir ieguldījusi pamatīgu darbu, lai sagatavotu apjomīgu atzinumu par šo anti- jeb parodijreliģiju, ko valsts notāre Aija Zundure ir izmantojusi par pamatu atteikuma lēmumam. [..] TM atzinumā atgādinājusi, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Savukārt pastafariānisma mācība un idejas tendētas uz kristīgās mācības un vērtību noniecināšanu, parodēšanu un nozākāšanu. Draudzes reģistrācija varētu radīt naida celšanu ar noniecinošo attieksmi pret Latvijā jau reģistrētajām dominējošajām reliģijām.

Delfi.lv, 19. oktobrī

1979. gadā uz kinoekrāniem nonāca kolektīva Monty Python filma “Braiana dzīve”, pēc būtības – parodija par Kristus dzīvi. Vairākos reģionos un pat valstīs (piemēram, Norvēģijā) filmu uztvēra kā reliģijas zaimošanu un pat reliģiskā naida kurināšanu, tāpēc tās rādīšanu kinoteātros aizliedza. Taču tas neliedz šobrīd filmu uzskatīt par vienu no visu laiku labākajām komēdijām.

Vai līdzīgs liktenis gaida pastafariānismu? Šī kustība radās 2005. gadā ASV kā protests pret kreacionisma mācīšanu valsts skolās un drīz vien izplatījās visā pasaulē, pastāvīgi pilnveidojot savu mācību un pieprasot atzīšanu no valsts puses. Vairākās valstīs – piemēram, Nīderlandē un Jaunzēlandē – pastafariānismam ir reliģiskas organizācijas tiesības. Citās – piemēram, Austrijā un Čehijā – daži cilvēki saņēmuši atļauju fotografēties autovadītāja apliecības saņemšanai ar caurduri galvā, pamatojot to tādējādi, ka pastafariānisms pieprasot šādas galvassegas valkāšanu. Arī Latvijā nesen kļuva aktuāls jautājums par pastafariānisma atzīšanu: 2014. gada oktobrī Uzņēmumu reģistrs atteicās reģistrēt Rīgas Pastafariānisma draudzi kā reliģisku organizāciju, un līdz šā gada beigām tiesai būs jālemj par šā atteikuma tiesiskumu.

Gan Satversme, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencija aizsargā tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Šīs tiesības, kā izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, pienākas gan dažādu reliģiju piederīgajiem, gan ateistiem, agnostiķiem un neticīgajiem. Ja kāds pasaules redzējums sasniedz noteiktu iekšējās saskaņas, nopietnības un svarīguma līmeni, tad šis redzējums tiek aizsargāts, un valstij nav jāizvērtē, cik šis redzējums ir leģitīms. Šajos gadījumos jebkādai valsts rīcībai, kas ierobežotu tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, jābūt noteiktai ar likumu, jāatbilst kādam leģitīmam mērķim un jābūt samērīgai ar šo mērķi, un nav pieļaujama diskriminācija.

Latvijas gadījumā atteikums ir saistīts ar vēlmi reģistrēties tieši reliģiskas organizācijas statusā. Bet kā valsts var nodalīt reliģiju no “nereliģijas”? Jautājums ir samērā vienkāršs, kad runa ir par senu reliģiju vai kustību, kura izmanto senai reliģijai raksturīgas metodes. Taču arī citos gadījumos var runāt tieši par reliģiju: piemēram, kādā lietā pret Nīderlandi Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija gatava atzīt, ka kustība, kura izmanto psihotropo ajavaskas dzērienu, būtu atzīstama par reliģisku, jo tai ir savi rituāli.

Kopumā tomēr Eiropas Cilvēktiesību konvencijā īpaša atšķirība starp reliģiju un “nereliģiju” nav definēta. Līdz ar to valstīm ir zināma rīcības brīvība, kā veidot savas attiecības ar dažādām organizācijām; jārūpējas vien par to, ka tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību jābūt aizsargātām. Tajos gadījumos, kad valsts piedāvā organizācijai pieņemt būtiski citādu, nevis reliģiskas organizācijas statusu, bieži var konstatēt pārkāpumu: piemēram, Francijas Ateistu savienības pārliecībā netika konstatēts nekas tāds, kas attaisnotu valsts lēmumu reģistrēt šo savienību kā parastu biedrību, nevis kā reliģisku organizāciju.

Jāpiemin, ka Rīgas Pastafariānisma draudzes lietā šādu pieeju – organizāciju reģistrēt kā biedrību – piedāvā tiesībsargs. Šeit gan jāņem vērā pašas draudzes viedoklis, vai šāds statuss neapgrūtinās tās plānoto darbību. Protams, lieta diez vai nonāktu līdz tiesai, ja Latvijā visas reliģiskās organizācijas tiktu reģistrētas kā biedrības, kurām nepieciešamības gadījumā tiek piešķirta īpaša atļauja veikt kādas darbības (piemēram, pasniegt ticības mācību skolā vai tikties ar ieslodzītajiem). Taču šobrīd organizācija noteiktas tiesības drīkst iegūt tikai tad, ja tā ir iekļauta reliģisko organizāciju reģistrā.

Valsts un baznīcas šķirtības princips dažādās valstīs tiek interpretēts dažādi. Piemēram, Francijā aizdomīga būtu Latvijā pastāvošā iespēja garīdzniekam reģistrēt laulību valsts vārdā. Bet Islandes konstitūcija paredz, ka Evaņģēliski luteriskā baznīca ir valsts baznīca, un valsts to atbalsta un aizsargā. Ievērojot tik dažādas tradīcijas, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir gatava valstīm pieļaut plašāku rīcības brīvību reliģijas jautājumos, ja indivīda tiesības netiek acīmredzami pārkāptas. Dažreiz situācija tiešām ir neviennozīmīga: piemēram, tiesa atzina, ka krucifiksu izvietošana Itālijas valsts skolās šo plašo rīcības brīvību nepārkāpj, jo krucifikss esot pasīvs simbols. Ja Rīgas Pastafariānisma draudzes lietā Latvijas valsts būs gatava reģistrēt organizāciju kā biedrību, bet draudze sūdzēsies Strasbūrā, būs interesanti vērot, kā starptautiskā tiesa vērtēs valsts rīcības brīvību.

Arī Uzņēmumu reģistra lēmumā lasāmo atsaukšanos uz Satversmes ievadā minētajām kristīgajām vērtībām varētu uztvert kā atgādinājumu par latvisku tradīciju. Taču mulsina, ka no Satversmes preambulas tiek izsecināts aizliegums parodēt vai apšaubīt citu reliģisko organizāciju mācību un vērtības. Valstij būtu jāpaliek neitrālai; tā nedrīkst konfliktu novēršanas vārdā iznīcināt plurālismu. Jāatceras arī par aizlieguma motivācijas iespējamo ietekmi citās jomās: ja uz preambulas pamata var nereģistrēt reliģisko organizāciju, citreiz runa jau var būt par parodiju ierobežošanu kinoteātros vai karikatūrās. Cerams, tiesa spēs norādīt, ka Satversmes ievads neietekmē Satversmē minēto pamattiesību tvērumu un pamattiesību ierobežošana, balstoties uz preambulu, nav iespējama.

Līdzīgi kā gadījumā ar “Braiana dzīvi”, Rīgas Pastafariānisma draudzes oponenti ar savu rīcību veicinājuši parodijas panākumus. Vai ir kāds cits gadījums, kurā Uzņēmumu reģistrs būtu meklējis “makaronu” definīciju latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija būtu spriedusi par pirātisma godināšanu pastafariānisma rituālos un tā ietekmi uz bērniem? Bez šaubām, spriedumam šajā lietā ir lemts kļūt par vienu no visjautrākajiem Latvijas tiesību vēsturē, un laikam jau drīz Latvijas tiesa nāks klajā ar pārliecinošu analīzi par tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un to ierobežošanu tikai tajos gadījumos, kad tas tiešām ir nepieciešams. Taču pavisam nopietni žēl, ka tas notiks tikai divus gadus pēc atteikuma reģistrēt organizāciju. Spriežot pēc pastafariānisma mācības, Lidojošais makaronu monstrs pasauli radījis īsākā laikā.

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju