Lielais sprādziens

Uz Evereta Dērksena ASV Federālās tiesas namu Čikāgas centrā daži nāk taisnības, citi – žēlastības meklējumos. Es turp devos, lai sastaptu kādu renegātu. Kad biju ticis garām apsardzei un ar liftu uzbraucis līdz 27. stāvam, mani ieveda pie tiesneša Ričarda Poznera – jurista, jurisprudences pasniedzēja, ražīga grāmatu autora un pēdējā laikā arī blogera, kurš nu jau vairākus gadus desmitus bijis viens no vadošajiem konservatīvās Čikāgas ekonomikas skolas pārstāvjiem. Iekārtojis savu kalsno augumu uz ādas dīvāna, no kura pavērās putna lidojuma skats uz Mičiganas ezeru, Pozners izklāstīja man savu viedokli par globālo ekonomisko krīzi, kas sākās 2007. gadā, un faktu, ka tik daudzi ekonomisti to neprata pareģot. Viņš sacīja savā klusajā balsī: „Domāju, ka tas ir akmens visas ekonomistu profesijas, bet sevišķi jau nu Čikāgas skolas dārziņā.”

Pēc izglītības jurists, Pozners vienlaikus ir arī viens no ietekmīgākajiem rakstošajiem ekonomistiem valstī. 1973. gadā izdotajā traktātā „Jurisprudences ekonomiskā analīze” viņš attiecināja brīvā tirgus ekonomikas principus uz tiesas zāli, apgalvojot, ka tiesneša galvenajam pienākumam jābūt rūpēm par ekonomikas efektivitāti. Pozners, tolaik jauns Čikāgas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs, bija viens no tiem, kuri lika pamatus likumdošanas ekonomiskās analīzes kustībai, kas laika gaitā palīdzējusi sasēdināt Amerikas tiesnešu krēslos juristus ar līdzīgiem uzskatiem. 1981. gadā Ronalds Reigans iecēla Pozneru par Septītā iecirkņa Apelāciju tiesas tiesnesi; kopš tā laika viņš sarakstījis vairāk nekā divus dučus grāmatu, ieskaitot darbu, kurā aizstāv Augstākās tiesas 2000. gada spriedumu, kas piešķīra Džordžam Bušam uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.

Pērn Pozners publicēja darbu „Kapitālisma krīze”; tajā viņš izsakās, ka pie pašreizējās depresijas vainīgas ir arī pielaidīga monetārā politika un deregulācija. „Lai neļautu mūsu kapitālisma ekonomikas modelim noskriet no sliedēm, nepieciešama aktīvāka un gudrāka valdība,” raksta Pozners. „Centieni atteikties no finanšu industrijas regulēšanas aizgāja pārāk tālu, pārspīlējot tā sauktā laissez-faire (no valsts iejaukšanās brīva) kapitālisma elastīgumu – pašatjaunošanās spējas.” Pozners apsūdz arī profesionāļus, tajā skaitā dažus ekonomistus no saviem Čikāgas kolēģiem, pārmetot viņiem „snauduļošanu pie stūres”. Septembrī viņš publiski atzinās, ka pievērsies keinsismam. Garā rakstā žurnālā The New Republic viņš cildināja darbu „Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija”, ko Džons Meinards Keinss publicēja 1936. gadā, Pozners nosauca to par šedevru un izteicās, ka, „neraugoties uz aizvēsturiskumu, tā ir mūsu labākā rokasgrāmata cīņā ar krīzi”.

Ja mēs gribētu novērtēt šīs nodevības mērogus, to varētu aptuveni pielīdzināt solim, ko savulaik spēra Džonijs Deimons, nodzenot bārdu un, novēršoties no Red Sox sekotāju pulka, pārejot Yankees rindās. Kopš 40. un 50. gadiem, kad Miltons Frīdmans, Džordžs Stiglers un citi lika Čikāgas skolas pamatus, viens no tās galvenajiem mērķiem bijis izskaust keinsismu, un lielā mērā tas čikāgiešiem arī izdevies. Trīs gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara ekonomikā dominēja Keinsa uzskati par to, kā valdībām vajadzētu izmantot monetāro un fiskālo politiku, lai novērstu ekonomikas krīzes. Tomēr kopš 1974. gada vairāk nekā desmit zinātnieku, kuri saistīti ar Čikāgas Universitāti, saņēmuši Nobela prēmiju ekonomikā; regulēšanas, tirdzniecības, pretmonopola likumu, nodokļu, procentu likmju un sociālās nodrošināšanas jomās Čikāgas skola būtiski ietekmējusi likumdošanu Savienotajās Valstīs un daudzās citās pasaules malās. Šķita, ka Keinsa mācībai vieta turpmāk būs vienīgi vēstures grāmatās.

Taču kopš lielā kraha tā vien šķiet, ka Keinsa vārds tiek piesaukts ik uz soļa. Par viņu publicētas vairākas grāmatas, un likumdevēji no jauna pievērsušies viņa idejām. Līdz lielajai banku krīzei Pozners Keinsa galvenajā darbā pat nebija papūlējies iedziļināties. Kad nu tiesnesis beidzot ķērās pie tā pārlasīšanas, šīs grāmatas dziļā ekonomikas procesu izpratne un tajā aplūkotās praktiskās detaļas atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu. „Kaut arī darbs ir diezgan nenobeigts – tajā ne tuvu nav salikti visi punkti uz i –, šķiet, ka Keinsa mācībai ir pamatīgāks priekšstats par to, kas īsti notiek ekonomikā,” teica Pozners. Turpretim liela daļa mūsdienu ekonomikas ir „no vienas puses, ļoti matemātiska, bet, no otras – ļoti [..] paļaujas uz tirgus pašregulēšanās spējām. Šāda kombinācija ir bīstama.”

„Kapitālisma krīzē” Pozners izceļ vairākus ekonomistus, ieskaitot Robertu Lūkasu, vienu no Frīdmana ievērojamākajiem sekotājiem, un Džonu Kokreinu, vēl vienu pazīstamu Čikāgas ekonomistu, norādot, ka šie zinātnieki nav pratuši pareizi novērtēt riskanto hipotekāro kredītu krīzes patiesos mērogus. Mūsu sarunā Pozners apšaubīja Lūkasa un viņa kolēģu izstrādāto metodoloģiju. Tās pamatā ir efektīvā tirgus hipotēze, kas apgalvo, ka akciju un citu finanšu aktīvu cenas precīzi atspoguļo visu pieejamo informāciju par ekonomikas pamatrādītājiem, kā arī racionālo paredzējumu teorija, kas pieņem, ka indivīdi un uzņēmumi ir ar augstāku saprātu apveltīti lēmēji, kuru prātos atrodams pareizs ekonomikas modelis. Racionālo paredzējumu teorijā ekonomika traktēta visai vienkāršotā un skopā veidā. Daudzos ekonomikas modeļos, ieskaitot dažus, uz kuriem paļaujas, piemēram, Federālās rezerves, bankas un citi finanšu starpnieki pat netiek ņemti vērā. Pozners uzskata, ka vecākas, ne tik dogmatiskas teorijas spēj labāk izskaidrot, kā finanšu sektora problēmas varēja ieraut krīzē arī visu pārējo ekonomiku. „Protams, tad diezgan daudz jāzina par bankām, un par ekonomistiem to nevar teikt,” viņš sacīja. „Savā ziņā tas ir dīvaini, jo makroekonomistus un finanšu teorētiķus banku lietas vienmēr interesējušas. Tomēr nedomāju, ka viņi īpaši daudz no tā visa sapratuši.”

Lai gan Pozners ne mirkli nezaudēja pieklājību, komentāros par ekonomistiem un viņu pievēršanos tik nepārprotami nereālistiskām teorijām es saklausīju arī dusmu noti. Pajautāju, ko, pēc viņa domām, ekonomisti mācījušies pēdējo divu gadu laikā. „Pastāv iespēja, ka viņi nav mācījušies pilnīgi neko,” Pozners lēni atbildēja. „Tas ir tāpēc, ka... Kā lai to pasaka? Tāpēc, ka tirgus korektīvas iedarbojas ļoti lēni, ja runa ir par akadēmisko tirgu. Profesora postenis tiek piešķirts uz neierobežotu laiku. Viņam ir daudz aspirantu, kuriem jātiek pie doktora grāda. Viņam ir sava labi zināma tehnika, ar kuru viņam ir ērti strādāt. Vajag ļoti daudz, lai [tādu profesoru] piedabūtu atteikties no pierastajām metodēm.”

No Poznera kabineta es devos uz Čikāgas Universitāti, kas jau vairāk nekā pusgadsimtu pazīstama kā plaukstošs konservatīvās domāšanas un diskusiju centrs, kas pulcējis zem sava spārna tik dažādus domātājus kā Leo Štrauss un viņa piebalsotājus politiskajā filozofijā, Albertu Volsteteru un viņa aukstā kara ieroču biedrus kodolstratēģijā, arī Pozneru, Ričardu Epsteinu un citus – ekonomikā. Arhetipiskais Čikāgas intelektuālis (viņu iemieso Ravelsteins, bez mitas smēķējošais politiskās filozofijas profesors Sola Belova romānā ar tādu pašu nosaukumu) interesi par lielām idejām apvieno ar dedzīgu iesaistīšanos aktuālajos notikumos. Pērnruden, kad finanšu krīze padziļinājās, daudzi Čikāgas ekonomisti nolika malā paši savus zinātniskos darbus, lai pievērstos šī brīža problēmām. „Notiekošā grandiozie mērogi visus pārsteidza nesagatavotus,” teica Džeimss Hekmans, kurš kopā ar līdzautoru 2000. gadā saņēmis Nobela prēmiju par darbaspēka ekonomikai un statistikai veltītu zinātnisku darbu. „Bet ne jau tikai pie mums. To šajā profesijā negaidīja neviens.” Konferences un semināri sekoja cits citam; mācību spēku kafejnīcās ik dienu raisījās dzīvas debates. Uz tirgus nākotnei veltītu diskusiju kādā Sheraton viesnīcā Čikāgas centrā sapulcējās vairāk nekā tūkstoš cilvēku. „Iesaistījās pilnīgi visi,” man teica Jūdžins Fama, pieredzējušais universitātes Būta Biznesa skolas finanšu eksperts. „Katram padomā kādas zāles. Es viņu receptēm neuzticos.”

Dažu dienu laikā man izdevās parunāt ar dažādu ekonomikas nozaru pārstāvjiem. Vispārējā reakcija līdzinajās tai, kas notika ar kosmoloģiju, kad astronoms Edvīns Habls 1929. gadā atklāja, ka Visums izplešas un ir daudz lielāks, nekā zinātnieki līdz tam uzskatījuši. Viss sagriezās ar kājām gaisā. Daži fiziķi izmisīgi turējās pie jau pastāvošajām teorijām, kuras rēķinās ar stabilu izplatījumu. Citi, tajā skaitā Alberts Einšteins, mēģināja pielāgot vecos modeļus Habla datiem. Vēl citi pūlējās atrast pilnīgi jaunu skaidrojumu tam, kā veidojušās galaktikas, un tieši viņu pūliņi vainagojās ar Lielā sprādziena teoriju.

Fama, ar kuru es sarunājos viņa Būta Biznesa skolas kabinetā, bija stingri nostājies noliedzēju pusē. Ārēji viņš vairāk atgādināja atvaļinātu jūras kājnieku Maiamibīčā nekā vienu no mūsdienu finanšu zinātnes pamatlicējiem – aptuveni 70 gadus vecs stiegrains neliela auguma vīrs ar īsi apcirptiem matiem, ģērbies puķainā kreklā ar īsām piedurknēm. Fama jau kopš 60. gadiem atbalsta efektīvā tirgus hipotēzi, kas bija pamatā Alana Grīnspena un citu atbalstītajai banku sistēmas deregulācijai. Pavaicāju, kā šī teorija izturējusi neseno krīzi, ko daudzi, mani ieskaitot, nodēvējuši par grandiozas neefektivitātes paraugu. Famu mans jautājums nesatrauca. „Domāju, ka šajā epizodē tā sevi apliecinājusi gluži labi,” viņš atbildēja, un viņa runā vēl joprojām bija saklausāmas dzimtā Bostonas akcenta paliekas. „Pirms recesijas un recesijas laikā akciju cenas parasti krītas. Šī bija īpaši skarba recesija. Cenas sāka kristies vēl pirms cilvēki bija sapratuši, ka tā ir recesija, un turpināja kristies arī pēc tam. Tieši to jau arī varētu gaidīt no efektīva tirgus.”

Mani pārsteidza uzsvars, ko Fama liek uz akciju tirgu. Ieteicos, ka mēs taču neapšaubāmi esam piedzīvojuši milzu kredītu burbuli, kas pēc zināma laika arī pārplīsis. „Es pat nezinu, ko tas nozīmē – „kredītu burbulis”,” acīm iedzirkstoties, atbildēja Fama. „Es tiešām nezinu, ko tas nozīmē. Šie vārdi kļuvuši populāri. Nedomāju, ka tie kaut ko vispār nozīmē.” Viņš nejokoja. Famam savulaik tā apnika lasīt vārdu „burbulis” žurnāla Economist publikācijās, ka viņš nepagarināja abonementu. „Cilvēki kļuvuši tik pavirši,” viņš turpināja. „Tagad visi pasākuši visā vainot finanšu tirgus. Bet es tikpat viegli varētu izteikt versiju, kurā finanšu tirgus ir recesijas upuris, nevis tās cēlonis.”

Famas argumentu būtība ir tāda, ka ekonomiskā lejupslīde iestājusies vēl pirms finanšu tirgus sabrukuma, 2007. gadā. Palēninoties darba tirgus un ienākumu pieaugumam, viņš teica, daži mājokļu īpašnieki vairs nespēja nokārtot ikmēneša maksājumus, sevišķi, tie, kuri bija paņēmuši riskantākos hipotekāros kredītus. Pieaugot kavējumu un atsavinājumu skaitam, bankas un citas finanšu iestādes, kas riskantās hipotēku zīmēs bija ieguldījušas lielus līdzekļus, cieta lielus zaudējumus, un tas savukārt tās pamudināja samazināt aizdevumus citiem. „Iznākums tad arī bija tā saucamā kredītu krīze,” teica Fama. „Tikai patiesībā tā nebija kredītu krīze – tā bija ekonomikas krīze.”

Famas izklāsts likās visnotaļ loģisks, ja neskaita vienu lielu caurumu. Ja recesiju neizraisīja hipotēku burbuļa pārplīšana, kas tad tas bija? Kad es uzdevu šo jautājumu, Fama iesmējās. „Tas ir punkts, kurā sabrūk jebkura ekonomiska teorija,” viņš piekrita. „Mēs nezinām, kas izraisa recesijas. Redziet, es personīgi neesmu makroekonomists un es to nepārdzīvoju.” Viņš vēlreiz noķiķinājās. „To neviens nekad nav zinājis. Vēl šobaltdien turpinās debates par to, kāds bija Lielās depresijas cēlonis.”

Ekonomikas lejupslīdes teorija, kas pamatojas uz neizskaidrojamām ekonomiskām svārstībām, nelikās īpaši liels progress, taču Famu, šķiet, tā apmierināja. Viņš uzstāja, ka šajā hipotēku ķezā patiesībā vainojama federālā valdība, kas „Fanijai Mejai” un „Fredijam Makam” devusi rīkojumu iepirkt riskantos hipotekāros kredītus un hipotēku vērtspapīrus. „Tā bija valdības kļūda, tā nebija tirgus kļūda,” Fama teica. Saskaņā ar Washington Post piesauktajiem datiem, „Fanijas” un „Fredija” pirkumi nepārsniedza trešdaļu no riskanto hipotekāro kredītu tirgus pašā buma kulminācijas brīdī. Kad es aizrādīju, ka lielāko daļu no izlaistajām riskantajām hipotekārajām ķīlu zīmēm bija iegādājušies privātie investori, bet abas lielās valsts atbalstītās hipotekārās kompānijas – ievērojami mazāk, Fama tikai noteica: „Bet cik tad tur vajag?”

Fama valdībai pārmet ne tikai to, ka tā izraisījusi riskanto hipotekāro kredītu problēmu, bet izgāzusies arī savos mēģinājumos tikt galā ar 2008. gada finanšu krīzi. Viņš apgalvo, ka Finanšu departamentam un Federālajām rezervēm vajadzējis nevis izpestīt A.I.G., Citigroup un citas kompānijas, bet gan ļaut tām mierīgi bankrotēt. „Lai viņi iet postā,” Fama teica, vēlreiz nosmējies. „Mēs ļāvām bankrotēt Lehman Brothers. Mēs ļāvām bankrotēt Washington Mutual. Tās visas bija lielas finanšu iestādes. Bet dažām mēs neļāvām bankrotēt. Man izskatās, ka tajā visā nebija nekādas jēdzīgas domas.” Viņš piekrita, ka visa finanšu sistēma, iespējams, būtu uz laiku pārstājusi funkcionēt, taču izteica pārliecību, ka būtu iesaistījušies investori un veselīgās bankas, izpirkuši sabrukušo kompāniju labos aktīvus, un jau pēc kādas nedēļas vai divām sistēma būtu atgriezusies ierindā. „Tā jau uz kādām pāris nedēļām tik un tā bija gandrīz apstājusies,” viņš teica. „Un kredītu tirgus apstājās uz krietni ilgāku laiku.”

Tikpat nesatricināmā mierā mans sarunas biedrs izteicās par Pozneru. „Viņš jau nav ekonomists,” Fama aizrādīja. „Viņš ir likumdošanas un ekonomikas eksperts. Bet mēs te runājam par makroekonomikas un finanšu lietām.” Pat tad, kad es piesaucu Polu Krūgmanu, kurš nesen žurnālā Time kritizēja efektīvā tirgus teoriju, Fama nezaudēja savaldību. „Mana nostāja ir,” viņš atteica, „ja tev uzbrūk Krūgmans, tad tu laikam gan esi uz pareizā ceļa.”

Blakus kabinetā es sastapu vēl vienu „īstenu ticīgo”, Džonu Kokreinu. 2008. gada finanšu sajukuma laikā Kokreins, kurš, starp citu, ir Famas znots, palīdzēja noorganizēt petīciju pret Finanšu departamenta 700 miljardu vērto ekonomikas glābšanas programmu TARP; to parakstīja vairāk nekā četrdesmit Čikāgas ekonomistu. „Kas pēdējā laika notikumos liek jums sacīt, ka tirgus ir neefektīvs?” viņš jautāja. „Tirgus sabruka. Uz to es varu atbildēt tā – 2008. gada septembrī prezidents uzstājās televīzijā un paziņoja, ka finanšu tirgus ir tuvu sabrukumam. Uz kuras planētas tirgus pēc tā visa tiešām nesabruktu?” Pērn Kokreins publicēja vairākus rakstus, kuros apgalvoja, ka Obamas administrācijas stimulu paketei trūkstot teorētiskā pamata. Kad es pieminēju Pozneru un vispārējo keinsisma atdzimšanu, viņš palika pie sava – keinsistu ekonomika jau daudzus gadu desmitus cietusi no nekonsekventas loģikas; pēdējā laika notikumi šo problēmu nekādā veidā nav atrisinājuši. „Ne jau velti mēs no tās atteicāmies,” sacīja Kokreins. „Tā neņēma vērā reālos datus. Kad 70. gados sākās lielā inflācija, tā bija nopietna Keinsa ekonomikas sakāve.”

Parunājis ar Famu un Kokreinu, es sapratu, ko Pozners bija domājis, sakot, ka viņa pretinieki paliek pie sava. (Roberts Lūkass atteicās ar mani tikties, e-pastā atbildot: „Es to nevēlos.”) Tomēr citur es sastapos ar lielāku gatavību atzīt kļūdas un meklēt jaunus ceļus. „Cilvēki daudz kur kļūdījās – es kļūdījos, Čikāga kļūdījās,” izteicās kādā vēlā pēcpusdienā sastaptais 1992. gada Nobela prēmijas laureāts Garijs Bekers. „Jūs runājat par atvasinātajiem finanšu instrumentiem, bet īsti nesaprotat, kā darbojās atvasināto finanšu instrumentu kopējais risks. Sistēmiskais risks – baidos, ka arī to mēs neesam īsti sapratuši – ne Čikāgā, ne arī kur citur. Varbūt daži aicinājumi atteikties no finanšu sektora regulēšanas gāja pārāk tālu. Varbūt vajadzēja lielākas kapitāla pietiekamības prasības. Bet tā jau nebija tikai Čikāga. Arī Larijs Samerss” – Hārvardas ekonomists, kurš tagad ir prezidenta Obamas galvenais ekonomikas padomdevējs – „Finanšu departamenta laikos atbalstīja deregulāciju.”

Bekers ir slavens ar to, ka ekonomisko analīzi mēdz pielietot arī tādām jomām kā izglītība, noziedzība un ģimenes attiecības; viņš pat izteicis pieņēmumu, ka cilvēku lēmumam laist pasaulē bērnus varētu būt arī finansiāli apsvērumi. Savos 79 gados viņš vēl joprojām lasa trīs lekciju kursus maģistrantūrā; uz viņa rakstāmgalda līdzās iMac datoram slējās augsta pierakstu kaudze. Pēc viņa domām, viens no būtiskiem krīzes cēloņiem bija tas, ka Volstrīta finanšu inženieri uzkonstruējuši veselu virkni finanšu instrumentu, kurus ne paši, ne cilvēki, kas tos tirgo, pilnībā neizprot. Mājokļu tirgū pircējiem bija nereālistiskas prognozes par cenu kāpumu nākotnē, un tā izveidojās burbulis. „Jā, tirgus tiešām nav pilnībā efektīvs,” atmetis ar roku, sacīja Bekers. „Taču pamatnostādne, proti, ka tirgus ir efektīvāks par jebkuru alternatīvu – nedomāju, ka tā mainīsies.” Viņš piemetināja: „Neredzu, ka Ķīna, Brazīlija vai daudzas citas jaunattīstības valstis ieviestu kādas radikālas izmaiņas savā virzībā uz tirgus ekonomiku, un tam, manuprāt, ir būtisks iemesls.”

Atšķirībā no dažiem kolēģiem, Bekers uzskata, ka federālā valdība uz finanšu krīzi reaģēja pareizi – gan caur Federālajām rezervēm piešķirot miljardiem dolāru sasalušajiem kredītu tirgiem, gan palīdzot lielajām bankām. „Es nepiekrītu uzskatam, ka šajā krīzē mums būtu vajadzējis ļaut, lai viss iet savu gaitu,” viņš sacīja. „Jā, ekonomika būtu atkopusies saviem spēkiem, taču recesija būtu bijusi krietni smagāka.”

Bekers kopā ar Pozneru raksta populāru ekonomikas blogu, kurā viņi apsprieduši arī Poznera vēlīno „ticības maiņu”. Kad es to pieminēju, Bekers atteica, ka Pozners jau neesot vienīgais renegāts; intervencionisma atdzīvošanās viņu esot uzvedinājusi uz domu, ka 90 procenti ekonomistu visu šo laiku bijuši slepeni keinsisti, tikai viņiem bijis bail to atzīt. Viņš tomēr piekrita, ka Pozners un citi izvirzījuši Čikāgas skolai taisnīgus pārmetumus: „Daži modeļi, kas tika ieviesti makroekonomikā, neizrādījās īpaši noderīgi, kad vajadzēja saprast, kā cīnīties ar liela mēroga recesiju.”

Tas jau izklausījās pēc pārmetuma, kas varētu būt adresēts Lūkasam, kura kabinets atradās tikai dažas durvis tālāk. Lūkasa racionālo paredzējumu teorijā ekonomika regulējas pati. Ja kādā periodā liels satricinājums – piemēram, straujš naftas cenu kāpums – izraisa ražošanas samazināšanos un bezdarba līmeņa pieaugumu, nākamajā periodā ekonomika automātiski no jauna pielāgojas pilnam nodarbinātības līmenim. Ilgstošu masu bezdarba posmu, teiksim, Lielās depresijas, izskaidrojums ir tāds, ka strādnieki atsakās samierināties ar zemāk apmaksātu darbu un izvēlas labāk palikt bez tā. Šādā pasaulē lielākā daļa no valsts iejaukšanās formām ir pašos pamatos pilnīgi veltīgas. Kad es Bekeram apvaicājos par Lūkasu, viņš atbildēja, ka kolēģis esot devis „būtisku ieguldījumu” ekonomikas teorijā (1995. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju), bet pieļāva, ka Lūkasa sekotāji varētu būt kļūdījušies. „Daži cilvēki tiešām pilnīgi neņēma vērā visu finanšu sektoru, uzskatot, ka nauda ir mazsvarīga,” viņš sacīja. „Domāju, ir pierādījies, ka tas ir nepareizi.” Džeimss Hekmens, viens no pieciem pašreizējiem Čikāgas Universitātes pasniedzējiem, kuri saņēmuši Nobela prēmiju, Lūkasa metodes kritizēja daudz atklātāk. Viņš stāstīja, ka Frīdmans, kurš miris 2006. gadā, arī uz tām raudzījies skeptiski. Hekmens atcerējās, kā 70. gados viņi ar Frīdmanu piedalījušies kāda aspiranta mutiskajā eksāmenā; šis kandidāts uz doktora grādu savā disertācijā izmantojis racionālo paredzējumu metodi, kas tolaik bijusi ļoti populāra. Eksāmena gaitā Frīdmans pagriezies pret Hekmenu un teicis: „Ziniet, vispār doma ir laba, bet šie cilvēki to visu noveduši stipri par tālu.”

Pēc Čikāgas standartiem Hekmens ir centrists; viņa pētījumi par pirmskolas izglītību un citiem jautājumiem ietekmējuši tiklab demokrātus, kā republikāņus, un 2008. gada vēlēšanu laikā Obamas nometne lūdza viņu novērtēt demokrātu priekšlikumus izglītības jomā. Tomēr, tāpat kā vairums kolēģu, Hekmens lielu nozīmi piešķir stimulēšanai un ir izteicis šaubas par daudzām valdības programmām. „Domāju, ka Čikāgas skolas pamatprincipi vēl joprojām ir ļoti spēcīgi,” viņš teica. „[Daudzpakāpju] raķetes pamats vēl joprojām ir savā vietā. Nepatikšanās nonākusi tā daļa, ko es uzskatu par nesējposmu – racionālo paredzējumu hipotēze un vulgārākās efektīvā tirgus hipotēzes versijas. Acīmredzot noticis tā, ka cilvēki pārāk attālinājušies no reāliem datiem un nepieciešamības salīdzināt ar tiem teoriju. Šis Čikāgas skolas aspekts pamests novārtā.”

Ja tik tiešām gaidāms, ka parādīsies kāds Lielā sprādziena teorijas ekvivalents ekonomikas sfērā, tā autori gandrīz noteikti būs zinātnieki, kas vecajām doktrīnām pieķērušies daudz mazāk nekā Fama un Lūkass. Ambiciozi Čikāgas profesori, tāpat kā viņu sāncenši no citām ekonomikas skolām, metušies iestrādāt savās teorijās līdz šim novārtā atstātas realitātes šķautnes, tādas kā banku un kredītu krīze vai finanšu tirgus burbulis. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Būtisks iemesls, kāpēc racionālo paredzējumu modeļi ekonomistiem likušies tik vilinoši, ir fakts, ka tie ir tik viegli apstrādājami. Vajag tikai mazliet atjautīgas matemātikas un datoru, un tos iespējams likt lietā, aprēķinot svarīgus ekonomiskos mainīgos lielumus, tādus kā bezdarbs un inflācija. Iekļaujot aprēķinos realitātē sakņotas detaļas, tāpat arī ņemot vērā psiholoģiskus faktorus, piemēram, pārspīlētu pašpaļāvību, process kļūst ievērojami sarežģītāks. „Mēdz teikt, ka ekonomikai vajadzētu rēķināties arī ar psiholoģijas atziņām,” man teica Kokreins. „Brīnišķīgi, liels paldies! No Boba Šillera” – pazīstama Jēlas ekonomista, kurš 2000. gadā publicēja darbu ar nosaukumu „Iracionāls entuziasms” – es to dzirdu jau 30 gadus. Vajag, vajag! Vajag izmērīt tirgus psiholoģisko stāvokli. Tikai to ir grūti izdarīt.”

60. un 70. gados Čikāgas ekonomika lielā mērā bija nonākusi izolācijā. Citas vadošās skolas, piemēram, Hārvarda un Bērklija, reti pieņēma darbā Čikāgas Universitātes beidzējus, un Čikāga uz to atbildēja ar tādu pašu laipnību. Tagad plaisa ir daudz šaurāka, daļēji tāpēc, ka daudzas no čikāgiešu idejām jau iekļāvušās pamatstraumes domāšanā, daļēji – tāpēc, ka Čikāgas Universitāte sākusi vervēt mācību spēkus no plašākām aprindām. Patlaban pats slavenākais Čikāgas ekonomists ir Stīvens Levits, kurš savu doktora grādu saņēmis Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā un ir pazīstams ar novatoriskajiem empīriskajiem pētījumiem par noziedzību, abortiem un skolotāju darba kvalitāti. Pirms 15 gadiem uz Čikāgu pārcēlās Ričards Tālers, viens no biheiviorālās ekonomikas pamatlicējiem, kurš ekonomikas stingros rāmjus cenšas apvienot ar psihologu atziņām; viņa darbistaba atrodas turpat ap stūri no Famas kabineta. Fama atcerējās, ka vecajos laikos „Čikāgas ekonomikai uzbruka visā pasaulē. Pie mums valdīja tāda kā blindāžas sajūta. Bet tagad mēs esam kļuvuši pārliecinātāki par sevi.”

Fama un Tālers uztur draudzīgas attiecības – abi reizēm kopā uzspēlē golfu –, taču viņu secinājumi par finanšu krīzi un tās sekām ir radikāli atšķirīgi. Fama turpina turēties pie efektīvā tirgus idejas, bet Tālers uzskata, ka pēdējo desmit gadu laikā ASV ekonomika piedzīvojusi veselus divus postošus spekulāciju burbuļus un likumdevējiem vajadzētu pievērst galveno uzmanību tam, kā mazināt to sekas. „Domāju, ka mēs zinām gan, kas ir burbulis,” viņš sacīja. „Nevar teikt, ka mēs prastu tos paredzēt – ja tā būtu, mēs būtu ļoti bagāti. Taču ir pilnīgi iespējams izstrādāt vismaz burbuļu trauksmes sistēmu.” Šāda sistēma galvenokārt nodarbotos ar standarta vērtēšanas pasākumiem, teiksim, sekojot akciju cenu un peļņas vai mājokļu cenu un īres attiecībām. Ja iedegtos brīdinājuma spuldzītes,” Tālers turpināja, „valdībai vajadzētu iegrožot spekulatīvās aktivitātes, piemēram, paaugstinot kreditēšanas kritērijus pārkarsētos nekustamā īpašuma tirgos. Tas Kungs taču nav teicis: „Un tu varēsi aizņemties simt procentus no mājas cenas”,” viņš piemetināja.

Tālera izpratnē galvenie finanšu krīzes cēloņi bija augsts sviru koeficients un cilvēciskas vājības. Viņš apgalvo, ka daudzi nekustamā īpašuma pircēji, kuri ņēma augsta riska hipotekāros kredītus, paši nezināja, ko dara, bet Volstrīta šefi nesaprata, ar ko nodarbojas viņu mākleri. „Apskatiet sarakstu – A.I.G., Citigroup, Bear Stearns, Lehman. Visas šīs kompānijas iznīcināja vai izpostīja kāda pavisam maza daļa no lielā uzņēmuma, kas neapturami rāvusies uz priekšu, apdraudot visu firmu. Cilvēki, kas sēdēja atbildīgos krēslos, bija vai nu alkatīgi vai stulbi – bet varbūt gan viens, gan otrs.”

Gan Čikāgā, gan citur biheiviorālie ekonomisti identificējuši dažādas aktivitātes, kas šķiet pilnīgā pretrunā ar racionālās izvēles teorijām. Tomēr pagaidām viņi savas atziņas vēl nav iestrādājuši kādā praktiskā ekonomikas modelī. Jaunajai lietderīgajai ekonomikai vajadzēs apvienot priekšstatus par cilvēka dabu, plašas praktiskas zināšanas un augstāko matemātiku. Vienu stāvu virs Famas kabineta es iepazinos ar Raghuramu Radžanu, četrdesmit sešus gadus vecu indiešu izcelsmes zinātnieku – vienu no nedaudzajiem, kuri savulaik brīdināja par finanšu kraha draudiem. 2005. gadā kādā Federālo rezervju sarīkotā konferencē viņš izteicās, ka deregulācija, sarežģītu finanšu produktu tirgošana biržā un plaši izplatītā mākleru prēmēšanas sistēma nopietni palielinājusi risku, ka burbulis varētu pārsprāgt. Atbildīgi Federālo rezervju pārstāvji un citi ietekmīgi ekonomisti viņa bažas noraidīja. Lorenss Samerss norādīja, ka Radžana kritiskais tonis tikai atbalstot „plašu kļūdainas stratēģijas impulsu klāstu”.

Radžans ar saviem kolēģiem Duglasu Daimondu un Anilu Kašjapu jau gadiem pēta banku sektora potenciālās problēmas. Šīs darba grupas secinājumi nepiesaistīja plašu sabiedrības ievērību, toties izrādījās ļoti noderīgi likumdevējiem un citiem ekonomistiem, analizējot kredītu krīzi un izstrādājot valdības stratēģiju, ko Radžans atbalstīja. „Pētījumi stimulē domāšanu, un šobrīd norit ļoti daudzveidīgs zinātniskais darbs. Cilvēki, kas ķeras pie galējībām, piesaista plašu mediju uzmanību – cilvēki, kuri saka: „Neko nedarīsim, likvidēsim...” Arī Čikāgā ir cilvēki, kas pieturas pie šādiem uzskatiem. Un ir citi, kuri saprot, ka banku sistēma ir daudz svarīgāka – un savādāka – nekā vairums kompāniju. Jā, var bez kādām problēmām slēgt vairākas bankas; taču ir bankas, kas savā starpā tā sapinušās, ka citas iespējas vienkārši nav.”

Radžanam, kurš no 2003. līdz 2006. gadam bija Starptautiskā Valūtas fonda galvenais ekonomists, ir pieredze ar finanšu krīzēm jaunattīstības valstīs, kur bezatbildīga makroekonomiskā politika, pavirša kontrole un „blata kapitālisms” – bankas izsniedz pārdrošus kredītus ietekmīgiem cilvēkiem – bieži izkropļo ekonomisko uzvedību. „Attīstības būtība jau ir tieši tāda, ka vismaz ar daļu no šīm problēmām jātiek galā,” sacīja Radžans. „Nevar pa labi, pa kreisi izsniegt populistiskus kredītus. Nevar pieļaut, ka bankas iziet no ierindas.” Daudzējādā ziņā riskanto hipotekāro kredītu krīze atgādināja krahu, kas jau piedzīvots Dienvidaustrumāzijā un Latīņamerikā, Radžans turpināja. „Visu jau nevar novelt uz Grīnspenu,” – bet daudzi tā dara. „Šī ir sistēmiska krīze. Lai saprastu, kāpēc tā noticis, jāskatās plašāk.”

Savā topošajā grāmatā ar nosaukumu „Lūzuma līnijas” Radžans apgalvo, ka kraha cēloņi bija stagnējošās algas un pieaugošā nevienlīdzība. Daudzu vidusšķiras mājsaimniecību pirktspēja atpalika no dzīves izmaksām, tāpēc pieprasījums pēc kredītiem arvien auga. Finanšu industrija, valdības iedrošināta, uz to reaģēja, brīvi piegādājot hipotekāros aizdevumus un auto līzingu. (Čikāgas skola, neņemot vērā valdības iejaukšanos, to skaidro ar savu tradicionālo argumentu: reaģējot uz izmaiņām ekonomiskajā situācijā, brīvais tirgus vienkārši piedāvāja finanšu produktus, ko cilvēki vēlējās saņemt.) Šāda neierobežota kredītu apjoma pieauguma blakus efekti izrādījās graujoši – bet šādu iespēju vairums ekonomistu pat nebija aplūkojuši. „Ekonomistu vājā vieta bija ne tik daudz racionālie paredzējumi – ārkārtīgi ērts un noderīgs instruments,” teica Radžans. „Kļūda bija tā, ka viņi nepievērsa uzmanību, tā sakot, santehnikai. Tik ilgi piekopt šādu attieksmi ekonomisti varēja atļauties tāpēc, ka caurules neaizsērēja. Tagad, kad tās beidzot ir aizdambējušās, kļūst redzams, ka šī kreditēšana jau tomēr nenorisinās nevainojami tīrā, dzidrā tirgū. Viss var iziet no ierindas.”

Pirms gada šķita, ka vēsture nostājusies pret laissez-faire ekonomiku. Pat Čikāgas skolas uzticamo sekotāju vidū bija vērojama samierināšanās ar domu, ka, ja reiz politiķi nevēlas pieļaut lielo banku sabrukumu, nepieciešama stingrāka finanšu regulēšana, lai novērstu nepieciešamību pēc jaunām palīdzības paketēm no nodokļu maksātāju kabatas. Fama un Bekers atbalstīja priekšlikumu ierobežot banku sviru koeficientu, lai baņķieri turpmāk vairāk spēlētu par pašu kompānijas naudu. Kokreins aicināja sadalīt lielās finanšu firmas, tādas kā Citigroup un Goldman Sachs, nošķirot biržas aktivitātes no bankas pakalpojumiem, ko tās piedāvā klientiem. Savukārt Radžans un Kašjaps pieprasīja izmaiņas Volstrīta mākleru un kompāniju šefu kompensāciju paketēs.

Taču nu politiskā un finansiālā vide jau ir mazliet citāda. Pateicoties valdības vērienīgajai rīcībai, banku sistēmu izdevies stabilizēt un ASV ekonomikā atkal sākusies izaugsme – tiesa gan, ļoti pieticīgos tempos. Ironiskā kārtā valdības glābšanas programma zināmā mērā pieklusinājusi karstās ekonomiskās debates. Čikāgā, tāpat kā visur citur, daudzi ekonomisti atgriezušies pie saviem zinātniskajiem darbiem. „Ja recesija būtu vērsusies plašumā, mēs būtu pieredzējuši divas būtiskas lietas,” man teica Bekers, „valdība ekonomikā turpmāk iejauktos krietni vairāk, un ekonomisti daudz vairāk uzmanības veltītu mēģinājumiem saprast, kas īsti nogājis greizi.” Taču, pieņemot, ka ekonomikas veseļošanās turpināsies, „nekādas revolūcijas nebūs – nekas būtiski nemainīsies ne valdības lomā, ne uzskatos, kas ekonomistu vidū dominējuši kopš Lielās depresijas laikiem.”

Iespējams, ka Bekeram ir taisnība, taču finanšu krīzes atstātās pēdas nevajadzētu novērtēt pārāk zemu – īpaši attiecībā uz Čikāgas stila ekonomiku. „Racionālo paredzējumu un efektīvā tirgus teorijas saņēmušas smagu triecienu,” aizrādīja Pozners. „Keinss ir atgriezies, un biheiviorālā ekonomika uzņem ātrumu.” Ja neskaita Famu un viņa sekotājus, pat Čikāgā grūti atrast kādu cilvēku, kurš uzskatītu, ka spekulāciju burbuļi nav nopietna problēma, vai ka ASV ekonomika automātiski pielāgotos pilnas nodarbinātības apstākļiem. Un pat iesīkstējušākie no konservatīvajiem tagad atbalsta centienus efektīvāk regulēt procesus Volstrītā.

Pozners sācis rakstīt grāmatu „Kapitālistiskās demokrātijas krīze”. Tajā viņš atkārto savu aicinājumu pievērsties dažām no Keinsa pamatidejām un apšauba ASV valdības spēju samaksāt savus milzīgos parādus, neķeroties pie inflācijas. Uz atvadām Pozners man vēl nolasīja īsu vēstures lekciju. Viņš atcerējās, kā 80. gados, laikā, kad sākās komunisma sabrukums, Čikāgas skolas pamatatziņas par deregulāciju un stimuliem tika lielā mērā atzītas visā pasaulē; sīvais ienaids čikāgiešu un konkurējošo ekonomikas fakultāšu starpā bija norimis. Daudzi no Čikāgas skolas pamatlicējiem aizgāja viņsaulē, un viņu vietā nāca daudz mērenākas figūras, piemēram, Tālers un Levits. Un tagad, lielākoties pateicoties kļūdainiem mēģinājumiem attiecināt deregulāciju arī uz finanšu industriju, mēs esam piedzīvojuši pašu lielāko ekonomisko satricinājumu kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem. Pozners, kurš, šķiet izbauda savu jauniegūto ķecera lomu, uz brīdi apklusa, tad piebilda: „Tad jau laikam pašam terminam „Čikāgas skola” laiks iet pensijā.”

The New Yorker, 2010. gada 11. janvārī

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola