Literatūras teorijas 50 nokrāsas

Trešdienas vakarā es noskatījos filmu “Greja piecdesmit nokrāsas” – izklausās pēc grēksūdzes, bet īstenībā tā ir tikai fakta konstatācija. Tas likās visdabiskākais noslēgums visam, kas bija noticis pirms tam. Bija tā, it kā pēdējos četrus gadus es būtu gaidījusi savas “50 nokrāsu” pieredzes pēdējo nodaļu, lai gan es neteiktu, ka šo grāmatu būtu vispār jelkā pieredzējusi. Es biju par to lasījusi, rakstījusi, diskutējusi, un filmas noskatīšanās likās kā neizbēgams nobeigums, lai gan es nevarētu pateikt, kad kaut kas bija sācies, lai tagad varētu beigties. Kad ekrānā parādījās filmas klasifikācijas indekss un atskanēja popmūzika, es atcerējos, ka grāmatu nebiju pat lasījusi.

Pēc E. L. Džeimsas “50 nokrāsu” triloģijas iznākšanas kādu laiku likās, ka kultūras pasaule ir sa­­dalījusies divās: tajos, kas bija to lasījuši, un tajos, kas nebija. Īstenībā tas neatbilda patiesībai. Atšķirība starp abām nometnēm bija pavisam nenozīmīga. Jo angliski runājošā pasaule “50 no­­krāsas” uzsūca sevī visaptveroši un nenovēršami. Es nezinu daudz tādu grāmatu, par kurām droši varētu sacīt, ka šo tekstu jūs zināt (vai vismaz varat par to runāt godīgi un ar pārliecību), pat ja ne reizes to neesat atvēris.

Esejā “Tradīcija un individuālais talants” T. S. Eliots apraksta savu teoriju par jauna, nozīmīga kultūras darba parādīšanās iespaidu:

“.. kad ir radīts jauns mākslas darbs, notiek kaut kas tāds, kas vienlaicīgi notiek ar visiem mākslas darbiem, kas radīti pirms tam. Esošie kultūras pieminekļi savā starpā veido ideālu kārtību, ko jaunā (patiesi jaunā) mākslas darba ienākšana to vidū izmaina. .. lai kārtība saglabātos arī pēc jaunā ienākšanas, visai pastāvošajai kārtībai ir vismaz nedaudz jāmainās; un tā katra mākslas darba attiecības, proporcijas, vērtības pret kopumu tiek pieslīpētas no jauna; un tā ir vecā un jaunā savstarpējā salāgošanās.”

Eliots runāja par izciliem mākslas darbiem, un viņa teksts ir tik svarīgs tāpēc, ka Eliots tajā izvērš savas radikālās domas par kanona veidošanos; varam būt pārliecināti, ka fan fiction pat ne tuvu viņam nebija prātā. Taču “50 nokrāsas” neapšaubāmi ir izmainījušas pastāvošo kārtību un vērtības: dažiem šis darbs izgaismojis to, kas lasošajai publikai šobrīd ir pieņemams, citus tas rosinājis pievērst uzmanību tām erotiskā žanra grāmatām, kurām tiešām ir kāda literāra vērtība. “Kopums” ir mainījies – līdzīgi man, arī citi var pieredzēt “50 nokrāsas”, tiešā veidā ar to pat nesaskaroties: šīs grāmatas pastāvēšana vienkārši ir mainījusi citas lietas gan tās tuvākajā apkārtnē, gan ārpusē, tā izmainījusi samērus, tā likusi pagātnes un nākotnes darbiem pieslīpēties, reaģēt, uzbrukt. Un “50 nokrāsas” noteikti ir kas jauns.

Diskutējot par “50 nokrāsām”, mēģinājumos saprast šo fenomenu mums nav jāapstājas tikai pie Eliota literatūras teorijas.

Skatoties filmu, es atskārtu ne tikai to, ka literatūras teorija mums var palīdzēt saprast “50 nokrāsu” sensacionālos panākumus, bet arī to, ka filma (un tādēļ arī rakstītais teksts) satur pilnīgu literatūras teorijas īso vēsturi. Filmas skatīšanās izraisīja mulsumu, atsvešinātību un vilšanos. Taču skatoties es sapratu, ka filmā nekā nav, izņemot teoriju. Freids, Barts, Vulfa, Blūms: “Greja piecdesmit nokrāsās” ir visa tekstu lasīšanas vēsture.