8. aprīlis

Kad lidoju, vienmēr prātā izspēlēju iespēju, ka kaut kas notiks. Kopš izlasīju — bija interesanti — grāmatiņu Ekstremālo situāciju enciklopēdija, mēdzu izpētīt, kur lidmašīnā atrodas rezerves durvis un uz kurām būtu ērtāk skriet no manas vietas un necenšos novilkt kurpes, lai pa kūstošo grīdu nebūtu jāskrien zeķēs. Neteiksim, ka mana fantāzija īpaši trauktos tālāk: katrā ziņā tā apsīkst, ja vien lidmašīna neiekrīt jūrā un netiek izmesti piepūšamie trapi, pa kuriem brauc lejup sievietes, pirms tam novilkušas augstpapēžu kurpītes… Stjuarte demonstrē, kā uzlikt skābekļa masku (vienmēr atceries, vispirms uzliec masku sev un tikai tad palīdzi citam!) un kā uzvilkt glābšanas vesti; viņa to dara tādām kustībām, kā kādā filmā redzētā striptīzā, ar jautājošu rokas kustību pievēršoties te vienai, te citai sava ķermeņa vietai. Apbrīnojama profesija tomēr, kā māsiņas slimnīcā, un tu jau tā atrodies lidmašīnas vēderā, ļaujot ar sevi auklēties jaunām vingrām sievietēm. Bet reizēm gadās arī stjuarti vīrieši, kā šis kantainais čehs bez kakla; pēc reisa viņš noteikti dosies uz savu lokālo alus dzertuvi, pēc dažiem kausiem cenšoties pārbļaut savu krogabrāļu klaigas. Stjuartēm noteikti ir kādas “attiecības” ar pilotiem — patiešām nabadzīga ir lidojoša vīrieša fantāzija. Lidojums ir bailīgs notikums; par to liecina paļāvība, ar kādu pasažieri nodod sevi stjuaršu rokās.

“…sievietes sirds, kā dzinums piepotēta vīrieša ķermenim,” lasu kādu Morānu, par Venēciju. Grāmatā ieliktas 120 mārciņu banknotes — lai nesaburzās. (Kurš teica, ka domu zīmes, šīs nepareizā virzienā gulošās anarhistes, ir iznīcināmas?)

Iepretim sēdošā vīrieša avīzē izlasu virsrakstu: Auns uzkritis no tilta sievietei.

9. aprīlis

Pilnīgi nesaprotami, kā šeit jau nav bijis Gints Grūbe. Putnu vērotāji cenšas ieraudzīt iespējami daudz putnu, mēs, tā vien šķiet, savākt iespējami daudz slavenību, kuras pēc tam nav kur likt.

Krievu magnāts un oligarhs runā klusā balsī bez apstājas. Visu dienu nomētājies pa Londonu, baidos, ka iemigšu. 3 miljardi dolāru sēž man pretī, un nekas. It kā runātu kāds pavisam atšķirīgs cilvēks no tā, kurš bijis viena no ietekmīgākajām personām Kremļa “ģimenē”, viens no galvenajiem Krievijas privatizētājiem, cilvēks, kurš izvēlējās un panāca Jeļcina un pēc tam — Putina kļūšanu par prezidentu. It kā ne tas, kurš bijis matemātiķis un programmētājs, un ne tas, kurš žiguļu tirgotājs. Ne tas, kuru gandrīz uzspridzināja 1994. gadā, un ne tas, ar kuru saista Vlada Ļistjeva slepkavību. Nav ilgi jāgaida, lai viņu salīdzinātu ar “mūsdienu politikas manīgo Volandu”, un tad jau vairs tikai mazs solītis līdz “tā spēka daļai, kas vienmēr grib ļaunu un vienmēr dara labu.” Un viņš arī pabalsta — gan krievu māksliniekus, gan krievu zinātniekus.

Nē, lūk, runājošajam ir pavisam maz personas īpašību, viņš pat nevēlas pārliecināt mani, bet vienkārši audzē klāt gaļu kādam par Krieviju un liberālo ideju atbildīgam tēlam, cilvēkam uzvalkā.

Kad intervija beidzas, durvis paver liela auguma jauns cilvēks un ar vieglu, savējiem jūtamu ironisku noti jautā: “Boris Abramovič, vai jums vajag naudu?” — “Jā,” nopietni atbild Berezovskis. “Ienāciet, es jums iedošu,” saka jaunais cilvēks.