(Amerikas piezīmes ir žanrs. Izvēlos smieklīgākās.)

13. marts.
Zabriski, izrādās, ir tāds cilvēks. Nekad nebūtu domājis.
Vakar bija tuksnesis. Un es ceru, ka būs arī šodien.
Savu mūžu neesmu redzējis tik daudz karogu; šķiet, ka ikvienā atsevišķi ņemtā skatā ir kāds Amerikas karogs kā līķis parkā, kuru ierauga, tikai pētot nofotografēto ainavu; vismaz tā ir Antonioni filmā, lai gan Haralds apgalvoja, ka tās esot blēņas — fotopalielinājumā neko nevarot ieraudzīt. Tomēr tā ir vienīgā sakarība, ko spēju izdomāt, atceroties vakarnakts sapni, kurā mēģināju apšaubīt valsts simbolu nozīmību. Tūlīt pēc šāda strīda satikos ar Vairu Vīķi-Freibergu, kuru nez kāpēc vedu uz restorānu Viļņā. Pa ceļam es galanti izņēmu viņai no rokām mūsu valsts karogu, kas bija piestiprināts pie tāda kā saliekama bambusa makšķerkāta. Tad nu es to kātu saliku, bet karogu turpināju nest uz priekšu. Tajā restorānā es nez kāpēc ievedu VVF nevis smalkajā galā, bet bufetē, taču tas jau vairs nav svarīgi. Šķiet, ka pēdējais karogs, kam pieskāros, bija tautas demonstrācijā Daugavmalā — ja nemaldos, tobrīd sarkanbaltsarkanais karogs jau glabājās izdevniecībā skapī. Un pie priekšpēdējā — tas bija sarkans, pionieru vienības — es stāvēju pionieru līnijā Cēsu astoņgadīgajā skolā, man ir aizdomas, ka bija smacīgs un es noģību, taču iespējams, ka tas tomēr bija pavisam cits zēns, bet es tikai gribēju noģībt. Jā, jā, tas bija pavisam cits zēns. Man tas arī ir vienalga; Losandželosā bijām ciemos pie Annas un Toma, kuru mazais, īpašais Tālis uz īsu brīdi bija ļoti sarūgtināts, jo bija pazaudējis savu ēnu. Kad ēna atradās, tai nebija sejas.

19./20. marts.

Rīt sāksies karš, es to gaidu kā akciju filmā, kurā, lai arī uztraucos, skaidri zinu, ka tikai skatos.
“Rīt” ir šodien, kad vairākas dienas esam ieputināti Denverā. Smags, slapjš sniegs ir padarījis nekustīgus visus zarus, vispār visu, kas normālā dzīvē kustas. Mašīnas — un to nav daudz — it kā tikai pārvieto ainavas fragmentus kā pužļa gabaliņus; tā izskatās vēl jo vairāk tādēļ, ka uz mašīnu jumtiem bieži ir sniega kupenas rokas biezumā. Ar vienu tādu fragmentu, kas izrauts no ainavas, mēs cenšamies Denveru atstāt. Ilgi gulšņājam kādā tālbraucēju stāvvietā, gaidot, kad atvērs ceļu ārā no slēgtās pilsētas. Beidzot ceļu atbrīvo, un mēs kolonnā kopā ar citiem bēgļiem lēnām sākam vilkties prom. Kad piespiež gāzes pedāli, masas un ātruma spēks spiež tevi atpakaļ, kājas ceļas uz augšu, bet kaut kas vēderā — uz leju, un tas ir tā kā Disnejlendā, kur amerikāņu vilcientiņi tumsā virzās lēni lēni, bet tad — ātri, ātri, ātri, un tu vairs nevari neko padarīt, tikai kliegt. Atrakciju sauc Materhorns, tas ir slavenākais un varbūt bīstamākais kalns Eiropā. Ir jau tumšs, un es ieslēdzu radio: ziņo, ka sācies karš.