Šahbokss
Erols Moriss, viens no interesantākajiem mūsdienu kino dokumentālistiem, pēc savas dokumentālās filmas “Nezināmais zināmais” (The Unknown Known) [p]ar Donaldu Ramsfeldu pirmizrādes Hārvarda Universitātē atzinās, ka, veidojot šo filmu, sapratis, cik pieticīgas līdz šim bijušas viņa ambīcijas – atšķirībā no Ramsfelda, viņam nekad pirmdienas rītā nav ienākusi prātā doma pamainīt Tuvo Austrumu vai jebkādu citu valstu robežas.
Ramsfelds acīmredzami nav vienīgais pasaulē, kuram šādas domas reizēm ienāk prātā. Turklāt pašlaik viņš nav galvenais “nezināmais zināmais” – pēdējo pāris mēnešu laikā neviena cilvēka prātā notiekošajam nav pievērsts vairāk uzmanības kā tam, kas notiek Krievijas prezidenta prātā (šajā RL numurā to mēģina darīt Zbigņevs Bžezinskis un Lilija Ševcova). Un iemesls šai neizdibināmībai nav tikai dabiska viena prāta nepieejamība un necaurspīdība citiem prātiem, bet arī virkne pretrunīgi tulkojamu signālu: varbūt robežu pārbīdīšana ir ārpolitisks risinājums iekšpolitiskām, tai skaitā ekonomiskām problēmām, varbūt ir vēlēšanās atjaunot impēriju tās 20. gadsimta vai 19. gadsimta robežās (kā anekdotē – Krievija ir tāda valsts, ar ko grib, ar to robežojas), bet varbūt no iekšpuses šīs divas vēlmes izskatās kā viena; varbūt viss notiek pēc rūpīgi pārdomāta,
ilgstoši perināta stratēģiska plāna, varbūt situācija tiek veidota spontāni, vadoties no piedāvātajām iespējām, bet varbūt šīs lietas nav tik atšķirīgas kā izskatās; varbūt Vladimiru Putinu pārņēmis viņa mīļotā autora Ivana Iļjina entuziasms (“Krievija ir lielums, kuru neviens nepārspēs”), varbūt visa ņemšanās ap Ukrainu nepieciešama kā starpsolis cīņā ar ASV par to, kurā pusē nostāsies Vācija (un līdz ar to Eiropa), bet varbūt šīs lietas ir atšķirīgas tikai no ārpuses; varbūt notiek personības un motivācijas dalīšanās, bet varbūt pretrunīgie signāli ir aukstasinīga kamuflāža.
Pieņemsim, ka vienam no šī žurnāla numura varoņiem, Kembridžas ekonomistam Hadžūnam Čangam, ir taisnība un sociālpolitiski ekonomiskas situācijas vislabāk var saprast, ņemot vērā trīs “i” – idejas, intereses un institūcijas. Skatoties uz pēdējā pusgada notikumiem Eiropas Austrumos vai Krievijas Rietumos, izskatās, ka institūcijas, piemēram, valsts vara ar savu leģitimitāti vai valstis ar savām robežām, var izrādīties strauji mainīgi lielumi; šajos procesos piedalās pusotra vai gandrīz divas, varbūt trīs idejas; lauvas tiesu procesu virzībā aizņem dažādu pušu un personāžu intereses (“tagad intereses dominē pār idejām”, kā šajā RL numurā maigi raksta Vladimirs Pastuhovs). Intereses te nav nekas cits kā ar racionālu aprēķinu pastiprinātas kaislības jeb tieksme gūt kādu labumu no pieejamās vai izveidotās situācijas.
Kaislību, interešu un ambīciju pasaulē dalībnieku, tai skaitā – mazu valstu, dzīvotspēju izšķir skaidra savu spēku, resursu un interešu apzināšanās un stratēģijas tālredzība telpā un laikā, turklāt šo faktoru svars nav atkarīgs no spēlētāja lieluma. Pirms pāris mēnešiem es pajautāju, vai lielā ģeopolitiskā spēle ir jāsaprot kā pokers, šahs vai bokss. “Tas taču ir šahbokss,” man viennozīmīgi atbildēja kāds Maskavas paziņa. Es nodomāju, ka viņš joko, līdz noskaidroju, ka pirms padsmit gadiem šādu spēli patiešām izdomjis kāds nīderlandietis – kopā vienpadsmit raundu, seši četras minūtes gari šaha raundi pamīšus ar pieciem trīs minūtes gariem boksa raundiem. Cīņa beidzas ar matu vai nokautu, kā nu kuro reizi. Skatoties uz spēlētāju asinīm, kas pa degunu pil uz šaha galdiņa, es iedomājos, ka galvenā šīs spēles atšķirība no lielās ģeopolitisko stratēģu spēles ir tā, ka viņu spēlēs arī parasti līst asinis, taču ne no spēlētājiem. Cik un kuras asinis līs, šobrīd šķiet atkarīgs no tā, kā attīstīsies spēle starp viena prāta necaurspīdību un vairākiem salīdzinoši daudz caurspīdīgākiem prātiem. Motīvu necaurspīdībai pagaidām ir acīmredzamas stratēģiskas priekšrocības.
