Maliķi, brakoņi, dakšinieki un elektriķi

Cēsu rajona mežizstrādātāji, makšķernieki, zvejnieki un pie ūdeņiem esošo māju iedzīvotāji ir ievērojuši un pazīst neliela auguma vīru ar asiem sejas vaibstiem, zemessarga formas tērpā, kas sastopoties lūdz uzrādīt makšķerēšanas karti, atvērt automašīnas bagāžnieku vai taujā pēc apkārtnē redzētiem aizdomīgiem cilvēkiem. Ulda Lencberga oficiālais amata nosaukums ir Cēsu rajona Ūdens bioloģisko resursu aizsardzības inspektors. Tautā tā saka, un arī pats viņš sevi sauc par zivju inspektoru. Visvairāk darba viņam ir rudeņos un pavasaros, kad, izmantojot nārstojošo zivju bezspēcību, ap ūdeņiem pulcējas daudz to nelikumīgo kārotāju. Novembra sākumā, kādā svētdienas vakarā mājās pie Ulda lēni un nesteidzīgi ritēja saruna par zivīm, to ķeršanu un par maluzvejniekiem. Tad atskanēja tālruņa zvans ar ziņu, ka kāds uzņēmējs pasūtījis krietnu partiju lašu. Uldis cēlās augšā, ģērbās un ar savu daudz pieredzējušo ņivu devās pēc laivas. Pieaicināja arī sabiedriskos inspektorus, kas, būdami makšķernieki, labprāt, bez jebkādas atlīdzības, cīnās ar maluzvejniekiem. Ārā līņāja. Līdz Gaujai nokļuvām pa viņiem vien zināmiem meža ceļiem un neceļiem. Pie upes pieripinājām ar izslēgtu motoru un bez gaismām. Klusi ūdenī nolaidām laivu. Sakrāvuši tajā ķekšus un prožektorus, klusi aizslīdējām līdz līkumam, kur paslēpāmies aiz siekstas. Vienos naktī joprojām līņāja. Ik pa brīdim upē plunkšķināja bebri. Laši netālajā berzē brīžiem sacēla šļakatas, kas nakts tumsā atgādināja airu šļakstus. Stiprais vējš traucēja noturēt laivu pie krasta. Trīcošās gaidās nemanot bija pagājusi stunda. Joprojām nekas. Brīžiem nežēlīgi sala, tad uz minūti izdevās iemigt, nolūzis zars vai skaļāks šļaksts atsauca atpakaļ šajā rudens nakts realitātē, kur vienīgās izmantojamās maņas bija dzirde un tauste. Savā starpā sačukstoties, smēķējot azotē un cenšoties lieki nekustēties, pagāja viena gaidoša stunda pēc otras. Gaismai austot, pulksten septiņos no rīta Uldis domīgi noteica: “Šonakt nekā, apskatīsimies vismaz tīklus mazo upīšu ietekās.” Dodoties augšup pa upi, ievērojām, kā milzīgā ātrumā pa nomaļo ceļu gar upi lejup aiztraucās divas vieglās automašīnas. Latvijas likumdošanas īpatnības nosaka — elektrozvejnieku var sodīt tikai tad, ja tas noķerts uz ūdens ar pilnu aparatūras komplektu.

Kaspars Goba

Rīgas Laiks: Kā tu kļuvi par zivju inspektoru?

Uldis Lencbergs: Man nekad nav bijusi doma kļūt par zivju inspektoru. Mēs ar sievu dzīvojām Gulbenē, es strādāju par ģeodēzistu. Tad mani pierunāja strādāt komjaunatnes darbā. Nu, bija tā… Tagad neviens negrib par tādām lietām runāt. Visi saka — komjaunieši to un komjaunieši šito. Bet es neko nenožēloju. Es visu laiku esmu tāds šiverīgs bijis. Nu jā, un bija mums tāds zivju inspektors Dzintars Vējiņš. Bija reiz pasākums, brauca ciemiņi no Maskavas, un mēs izdomājām, ka cienastam vajadzētu dabūt vēžus. Tā, Dzintaram līdzi braukājot, es lēnā garā iepazinos ar zivju inspektora darba specifiku. 1989. gadā atnācu strādāt uz Vides pārvaldi. Pēc izglītības es esmu ģeogrāfs, daba man vienmēr bijusi tuva. Tajā laikā Cēsīs nebija, kas strādā; kad man piedāvāja, es īpaši ilgi nedomāju. Sākumā strādāju par sauszemes ekosistēmu inspektoru. Manā pārziņā bija grants un dolomīta karjeri, atkritumu izgāztuves, vārdu sakot, viss, kas sauszemē notiek. Tad izveidoja atsevišķu Cēsu nodaļu, un es kļuvu par tās vadītāju. Un tad mums bija tās lielās nepatikšanas. Puiši no Baltribvod sistēmas turpināja strādāt vecajās padomju zivju inspektoru tradīcijās. Zini, kā bija? Zivju inspektors gādāja visiem priekšniekiem zivis. Un tad, kad nevarēja savākt no maliķiem, sāka pats “ar pogu braukāt”. Toreiz Cēsīs visi runāja — nu, kā — beidzot būs taisnīga tiesa vai nē? Nevienam jau nebija noslēpums, ka tiem puikām bija liela aizmugure. Tiesa ilga divus gadus, un Mitrēvics ar savu milzīgo enerģiju panāca, ka vainīgie sodīti. Bet tā aizmugure arī bija ļoti enerģiska.

RL: Kas ir šī aizmugure?

Lencbergs: Domā, kā gribi un raksti, ko gribi. Ja es teikšu — policija, viņi teiks — Lencberg, tu melo; bet pēc būtības tā bija. Kaut gan tas cilvēks, ko notiesāja, nebija mūsu inspektors, bet gan Baltribvod darbinieks. Kādu brīdi bija divas paralēlas sistēmas. Baltribvod likvidēja un lēnām izveidoja Vides komiteju. Abu iestāžu zivju inspektori darbojās kopā, kamēr Gaujas nacionālā parka dabas inspektors Māris Mitrēvics viņus noķēra.

Toreiz man sāka braukāt līdzi bioloģijas students — tagadējais Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta vecākais referents Vilnis Bernards. Viņš toreiz rakstīja diplomdarbu par pērļgliemenēm, un viņam bija interese staigāt pa mazajām upītēm. Kādu laiku es pildīju divus pienākumus, biju gan sauszemes ekosistēmu inspektors, gan aiz entuziasma piestrādāju par zivju inspektoru. Bet ilgi jau tā nevar izturēt, pa nakti sēdi pie ūdens un ķer maliķus, pa dienu atkal kabinetā un pieņem cilvēkus, izskati iesniegumus. Tad es uzrakstīju direktoram iesniegumu, lai atbrīvo mani no daļas vadītāja pienākumiem un pārceļ par zivju aizsardzības inspektoru.

RL: Tas bija apzināts kāpiens lejup pa karjeras kāpnēm?

Lencbergs: Pēc būtības, jā. Sākumā man bija ļoti grūti pārdzīvot, ka cilvēki turpināja nākt un saskaņot dažādas lietas pie manis. Es teicu — paldies, es jums neko nevaru palīdzēt, tagad ar šīm lietām nodarbojas cits. Bija sajūta, ka tu nevienam neesi vajadzīgs. Redzi, darbu es meklēju pats. Nu, ir kādreiz — cilvēki piezvana un pasaka, tur tajā vietā veči ar elektrību ņemas. Tad vienmēr ir jādomā, vai tam cilvēkam var uzticēties vai nē. Ja tu viņu pats pazīsti, tad viss kārtībā, bet bieži ir tā — anonīmais zvana un saka — tur un tur maliķi. Tad tu aizbrauc, nekā nav, bet izrādās, ka pa to laiku veči rajona otrā stūrī jau visu nodarījuši. Bet lai kā arī būtu, man šitas darbiņš patīk, pie dabas ir prīmā.

RL: Kas ir tie iemesli, kas tevi dzen sēdēt aukstumā, lietū, triekties cauri tumšam mežam un ķert maluzvejniekus?

Lencbergs: Uzreiz tā grūti pateikt. (Pauze.) Viens ir tas, ka tas darbiņš man ir jādara, un šobrīd citas iespējas man nav. Nu, es tāds vecītis esmu. Ja es daru, tad es daru, ja nē, tad nē. Un ja man tas pienākums ir, tad gribas, lai likums tiktu ievērots un izdarīt pašam tā, lai būtu sajūta, ka tu dari savu darbu, nevis vienkārši atsēdi noteiktās stundas. Pēc darba pienākumiem man būtu jāķer maliķi no astoņiem līdz pieciem, tad uz mājām, tāpat sestdienas svētdienas pienākas brīvas. Atvaino, ar tādu atieksmi es nevienu maluzvejnieku nenoķeršu.

RL: Cik tu saņem? Vai tā nauda, ko tu saņem no valsts, reāli kompensē tavu laiku?

Lencbergs: Šodien par naudu neviens nerunā. Tā nav goda lieta — runāt par naudu.137 lati uz papīra, ap 100 uz rokas. Administrācija jau cenšas kaut ko no budžeta dabūt, bet ja palasa avīzē, cik citas iestādes prēmijās saņem… Redzi, es savas katoļa dabas dēļ vienmēr esmu bijis tiešs un atklāts. Māte un tēvs man mācīja, ka aiz muguras visādas intrigas pīt un spēlēties nevajag. Varbūt brīžiem neesmu bijis tik diplomātisks kā citi un šad tad esmu dabūjis arī no priekšniecības, tādēļ, ka esmu pateicis to, ko citi būtu noklusējuši. Bieži vien mums ir bijušas sarunas par līdzekļu sadalījumu. No vienas puses, es labi saprotu, ka mēs esam budžeta iestāde, nauda ir tik, cik ir, kantorim vajadzīgas normālas mēbeles un tā, bet es joprojām uzskatu, ka zivju aizsardzībai līdzekļu tiek piešķirts pārāk maz. Ja nebūtu Zivju fonda, būtu absolūts vāks. Viss tehniskais nodrošinājums, automašīna, laiva, laivas motors mums nāk no Zivju fonda, no valsts budžeta ir tikai algas. Degviela? Nebūtu šomēnes WWF (Pasaules dabas fonds) piešķīris četrdesmit latus simt litriem benzīna, es varētu sēdēt mājās. Nārsta laikā valsts man piešķir divsimt litrus benzīna. Ja man ir jādomā, vai uz ziņojumu reaģēt vai nē, vai man mēneša beigām arī pietiks, tas nozīmē, ka degvielas ir par maz. Es nedomāju, ka šajā darbā nauda man ir galvenais. Man tas vienkārši patīk. Man patīk staigāt brīvā dabā. Kādreiz krievu laikā sēņojot biju sabildējis sēņu katalogu. Redzi, tepat Cēsīs esmu strādājis par ģeogrāfijas skolotāju. Bērniem stundās rādīju diapozitīvus, stāstīju par sēnēm, par piedzīvojumiem Sibīrijā un Vidusāzijā. Jā, toreiz man nācās par jaunu izstudēt visus universitātes pierakstus, mācību grāmatas un enciklopēdijas. Bērni jau ir dikti zinātkāri, visu laiku uzdod jautājumus, ir nepatīkami, ja nevari atbildēt. Tad es arī nolēmu, ka labāk sūdu vezumus kraut, nekā par skolotāju strādāt.

RL: Tev patīk ceļot?

Lencbergs: Kādreiz sanāca diezgan bieži. Mums Ģeogrāfijas fakultātē bija tālās prakses, pusgadu nodzīvoju Sibīrijā, tad Fanu kalnos, Vidusāzijā bijām, Rietumpamira traktā, Dušanbe. Vēlāk, kad ar sievu audzējām puķes, nopirkām mašīnu, izbraukājām Karpatus. Katru vasaru — kā bija atvaļinājums, tā kaut kur braucām. Pa Krieviju uz autokrosiem, uz motokrosiem. Pēdējā laikā gan tikai pa Latviju. Šovasar Kurzemi izbraukājām. Laika nav.

RL: Ja nauda nav tas, kas tevi dzen ķert maluzvejniekus, kas tad, pie dabas vari būt arī sēņojot vai makšķerējot?

Lencbergs: Man liekas, ka tas nav pareizi, ka cilvēki iemācās nerespektēt likumu. Ja tas ir aizliegts, tad būtu labi, ka to arī nedarītu. Pats par sevi es nevaru teikt, ka es vienmēr esmu ievērojis likumu, šad tad esmu pārsniedzis braukšanas ātrumu, vēl varbūt kādas lietas, ko uzreiz nevaru atcerēties, bet es skaidri zinu to, ka dabai nekad apzināti neesmu pāri darījis. Bet šai lietai atkal ir otra puse. Piemēram, tie vīri, ko vakar aizturēju, sākumā bija pārāk agresīvi un tā aizturēšana tāda drusku pasmaga sanāca. Jā, un vēlāk, kad mēs mierīgi parunājāmies, viņi man tā arī teica, ja viņiem būtu nauda pārtikšanai, viņi uz upi nekad nenāktu. Cits variants atkal ir tie, kas saka — es to upi pazīstu, zinu īstās vietas un baigi gribas to lasi ieraudzīt un paņemt.

RL: Analizējot maluzvejnieku paskaidrojumus, vidējais statistiskais maluzvejnieks ir bezdarbnieks, kuram nekas nepieder. Uz ezermalu viņš atbraucis ar sievasmātei piederošo Pajero vai Patrol, ezera malā ieraudzījis laivu, nolēmis pabraukāties. Ezera vidū atklājis, ka laivā atrodas elektrozvejas aparāts un zivis, viņš devies krastā, lai nodotu nelikumīgos instrumentus policijai. Lūk, šajā brīdī viņu arī noķērusi zivju inspekcija. Kā tu iedali maluzvejniekus?

Lencbergs: Jāsaka, ka bezdarbnieki viņi ir gandrīz visi, taču naudu, lai samaksātu sodu, viņi atrod vienmēr. Vienīgais, kas šogad savu sodu nav samaksājis, ir tāds Simsons Jānis. Viņš ir kā sērga. Gudrs pēc velna, labi pārzina ezerus, rudeņos un pavasaros liek ūdas, ka nemetas. Sodus vari likt, cik gribi, jo tiesu izpildītāju kantoris no viņa neko nevar piedzīt. Saķer viņš tās līdakas, izstaigā Cēsu veikalus, kafejnīcas, aiziet uz tirgu, iegūto naudu žigli nodzer un atkal sāk no jauna. Tie atkal, kas iet ar žebērkļiem, nav galīgi dzērāji un invalīdi. Bieži vien daudzi no viņiem ir baigie azartisti. No rīta pirms iešanas uz darbu viņš noskrien gar upīti, noskata vietas un tad visu dienu trīc, gaidot dienas beigas, kad varēs doties ar to žebērkli kaut ko uzspraust. Dakšinieki ir tā sakarīgākā maluzvejnieku daļa. Pēc aizturēšanām viņi bieži vien mums izstāsta visādus knifus, informē par vietām, kur darbojas elektriķi. Redzi, viņi savā starpā ir konkurenti. Dakšinieki pārsvarā ņem sev. Nu, cik viņi paņem — divas trīs zivis un nedēļai pietiek, savukārt elektrozvejnieki ir alkatīgi, un dakšinieki labi apzinās, ja elektriķu saviesīsies par daudz, tad pašiem nekas nepaliks.

Elektriķi ir viskretīniskākie maluzvejnieki. Viņi labi apzinās, ka ar strāvu nogandē visu dzīvo upē un ka paies divi trīs gadi, kamēr tajā vietā, kur viņi gājuši pāri, kaut kas atjaunosies, bet tik un tā turpina to darīt. Man pret viņiem ir pilnīgi cita attieksme, un viņi to labi apzinās. Tāpēc arī elektriķu aizturēšanas ir vissmagākās.

Tīklinieki pārsvarā arī ir trūcīgi cilvēki, invalīdi, pensionāri vai alkoholiķi. Dakšinieki vai elektriķI kaut kur brauc, bet tīklinieki parasti paši dzīvo ūdeņu krastos un viņiem vien zināmās vietās liek tīklus. Īpaša vieta, kur maluzvejniecība ar tīkliem ir gandrīz nacionālais sports, ir Līgatne. Neko tur nevar darīt. Viņiem ir visi priekšnoteikumi, lai maluzvejotu — gandrīz katrā līkumā ir lašu nārsta vietas, un paaudžu paaudzēs viņi to veiksmīgi dara. Tur ir vesela šlaka cilvēku, kam maluzvejniecība ir darbs. Zivis no viņiem uzpērk un, ja viņus noķer, tad, atvainojiet, viņiem nekā nav. Līgatnē ir ļoti interesanti. Kad man kādreiz teica, ka upe ir sadalīta pa gabaliem, un, ka svešā vietā tu nemaz nedrīksti iet, tas man likās pilnīgs murgs. Bet izrādās, ka tā ir — paši savā starpā vienojušies un liek tīklus tikai stingri norunātos posmos. Līgatnes maluzvejnieki neaiztiek svešu inventāru. Pāris reizes ir bijis tā, ka es viņiem pa kluso noņēmu tīklus, pēc tam Līgatnē izcēlās baigā klope. Pirms pāris gadiem pie manis atnāca viena līgatnieša dēls un teica: “Klau, Uldi, beidz to manu veco čakarēt. Viņam vairs nav neviena murda, tu esi visus izņēmis. Viņš, nabags, tagad cauriem vakariem pin jaunus.” Bet tam vecim tobrīd bija daudz gadu, jau krietni virs astoņdesmit.

Cits gadījums — vecais ir kļuvis tik vecs, ka vairs nevar zvejot, bet atvase ar to neaizraujas, un, vārdu sakot, tas upes posms paliek neapzvejots. Ko tas vecais vīrs dara? Viņš ņem un pārdod savu upes gabalu kaimiņam, lai tas kļūst par maliķi. Par 30 latiem. Nu, kaimiņš tagad sāk maliķot, bet mēs kā braucam, tā izlasām viņam tos tīklus laukā. Vecis baigi neapmierināts, kas par lietu, es šito posmu esmu nopircis, bet kaut kāds Lencbergs man te visu iztīra.

RL: Kā tev šķiet, cik procentus no maluzvejniekiem tev izdodas noķert?

Lencbergs: Grūti pateikt. Domāju, ka neviens zivju inspektors nevarēs sniegt šādu prognozi. Te uzreiz rodas jautājums, ko katrs no mums uzskata par maluzvejnieku. Pēc likuma maluzvejnieks ir katrs makšķerēšanas un rūpnieciskās nozvejas noteikumu pārkāpējs. Bet, ja cilvēks dzīvo pie ezera un divreiz gadā uz Jāņiem, Pēteriem vai Ulžiem iemet to tīklu, lai būtu ciemiņus ko pacienāt, es viņu tāpat varu saukt par brakoni, bet pēc būtības viņš tāds nav. Viņu var ļoti labi saprast, tā ir liela ķēpa — ņemt licences, braukt uz Cēsīm, tad rakstīt zvejas žurnālu — tikai tādēļ, lai pa visu vasaru paņemtu pāris zivju. Bieži vien šiem cilvēkiem tāda laika un naudas nav, bet ezers ir tepat pie mājas. Cilvēki parasti pārkāpj noteikumus vasarā, kad makšķerēšana un zveja ir atļauta. Es nedomāju, ka viņi nodara tik milzīgu skādi, kā tie, kas ķer nārsta laikā. Bet tādas reizes gan nav bijis, ka mēs ar večiem, uzejot tīklu un pat zinot situāciju, nebūtu to savākuši. Nārsta laikā ir ļoti viegli noķert, tu skaidri zini — līdakas nārsto tur, līņi nārsto tur, un izmantot to ir klaja bezkaunība un alkatība. Bet parasti tie cilvēki, kas dzīvo ezeru vai upju krastos, saprot, ja viņi izķers nārsta laikā, tad vēlāk zivju vienkārši nebūs. Lielākās nelietības dara tie, kuriem tā ne paša cūka, ne paša druva.

RL: Ko tu esi iemācījies, ķerot maluzvejniekus?

Lencbergs: Es pa šiem gadiem no literatūras un no preses tik daudz neesmu uzzinājis, kā no pašiem maliķiem. Reizēm jau viņi tāpat izstāsta, kur kāds zariņš pār taku nolikts. Viņi to ievēro, un man tas arī ir jāievēro. Es skaidri zinu, ka manu zābaku protektorus viņi perfekti pazīst. Nesen satikām uz upes vienu vīru, par kuru es zinu, ka viņš ķer. Un viņš man saka: “Es jau zināju, ka tu esi uz upes, bet tikai nevarēju izskaitļot, kurš ir tas otrs.”

RL: Kā tu jūties, ikdienā uz ielas vai mežā satiekot cilvēkus, par kuriem tu skaidri zini, ka šoruden viņi maliķo, bet nevari noķert?

Lencbergs: Man nav naida pret cilvēkiem, izņemot pret pāris, par kuriem es zinu, ka viņi darbojas ar elektrību. Bet tās lietas ir jākontrolē un aizturēšanas brīdī ir vienkārši bez emocijām profesionāli jāizpilda savs darbs. Par spīti tam, ka tas cilvēks varbūt gadiem ilgi ir staigājis ar elektrību un ņirgājies, ka Lencbergs viņam neko nevar piešūt. Aizturēšanas brīdī visas šīs emocijas ir jāaizmirst. Jā, man ir cilvēki, kas ir tik klaji bezkaunīgi, ka es skaidri zinu, ja man būs informācija, ka viņi tajā vai citā vietā to atkal dara, es kaut trijos naktī celšos augšā un braukšu, lai viņus noķertu.

RL: Kura tev liekas pati kuriozākā aizturēšana?

Lencbergs: Kuriozākās ir tās, kurām nav rezultāta. Reiz man zvana no Līgatnes un saka, ka pie Ķūķu klintīm veči ar elektrību ņemas. Nu ko, sazvanāmies ar parka inspektoriem un dodamies turp. Sēžam, gaidām, visapkārt tumsa, kaut kur tālumā gaismiņa šurpu turpu, šurpu turpu. Baigi jocīgi, elektriķI tā nekad nedara. Ejam tuvāk, skatāmies — viens vecītis galīgi piedzēries atnācis pie upes, sakūris ugunskuru un sēž. Bija viņam arī tīkls līdzi, taču to viņš nebija spējīgs ielikt. Kad jautājām, ko viņš te dara, šis atbildēja, ka Robinsonu spēlējot.

Vai piezvana man viens dakšinieks, baigi aizvainots, un saka, ka divi veči pumpē laivu un tūlīt ies ar elektrību. Es tajā brīdī stāvu ar sievu veikalā, iepērkos. Nu ko, jāskrien. Dodamies ar vienu inspektoru gar abiem krastiem uz augšu, skatāmies — divi studenti, sadzērušies, vēl trīs 0,7 šņabji laivā, taisās braukt pa Amatu. Es viņiem saku: “Veči, kurš tādā laikā to dara, pilnīgs bezcers, ūdens ir tik zems, ka jūs to laivu viens divi saplēsīsiet.” Šie man atbild: “Mums te skarbais brauciens paredzēts, un mēs brauksim.” Un tā reizēm gadās, liekas — pilnīgi viss ir, tūlīt paņemsim ciet elektriķus, visu izplānojam, saorganizējam cilvēkus, taču beigās izrādās velti. Tajās aizturēšanās, kurās ir rezultāts, nekā kurioza vairs nav. Tur viss jau ir krietni drūmāk.

RL: Vai ir kādas likumsakarības, kad maluzvejnieki labāk ķeras?

Lencbergs: Bieži vien viņi, domādami, ka likumsargi izklaidējas, izmanto valsts svētkus, piemēram, 18. novembri, kad gandrīz visi zemessargi un policisti ir parādēs. Bieži iznāk noķert naktīs no svētdienas uz pirmdienu. Agrāk maliķi zināja, ka Gaujas nacionālajā parkā pirmdienās ir sapulces, un ka inspektori svētdienas vakaros gatavo atskaites. Taču tas, ka tu noķer maliķi ar visiem pierādījumiem, nebūt nenozīmē, ka viņu par to sodīs, bieži vien nepatikšanas var sanākt pašam. Daudziem maliķiem ir stipras aizmugures, un ir spēki, kas cenšas sarežģīt man darbu.

RL: Kas ir šie spēki?

Lencbergs: Tā kā es esmu arī zemessargs, manu dzīvi cenšas sarežģīt arī pa zemessardzes līniju. Vienā ļoti smagā aizturēšanā es pielietoju ieroci — iešāvu laivā, citādi nevarēja. Kaut arī atzina, ka es ieroča lietošanas reglamentu neesmu pārkāpis, man izteica rājienu un uz laiku noņēma ieroci. Bet tagad tā cilvēka vairs zemessardzē nav, tāpat kā daudzu citu, kas sākumā te salīda, lai meklētu pašlabumu. Otri ir policisti. Es nevaru teikt, ka Cēsu rajona policijas priekšnieks un visi policisti, tas nebūs godīgi, bet viens otrs no viņiem arī pārkāpj likumu. Es uzskatu, ka tādiem cilvēkiem iekšlietu struktūrās nav vietas. Tāpēc arī es cenšos pilnīgi visu ievērot, lai nebūtu nevienas vājās vietas, kur man piekasīties vai mani šantažēt. Es neeju uz kafejnīcām, uz ballēm, neapmeklēju pilsētas pasākumus, alkoholu sabiedriskās vietās nelietoju, dzēris nebraucu. Man vienkārši ir bail, es labi zinu, ka mani vaktē stingrāk nekā citus, un gandrīz droši zinu, ka pēc kāda pārkāpuma es šo darbu zaudēšu. Man būtu grūti to pārdzīvot.

RL: Ir dzirdēti apgalvojumi, ka maluzvejniecība ir sabiedrībai maz bīstams noziegums.

Lencbergs: Es, tāpat kā Mareks Segliņš, uzskatu, ka nav sabiedrībai mazāk vai vairāk bīstamu noziegumu. Ja valsts ir noteikusi likumus, tad tie ir jāievēro. Ja tu sāc ar sīku makšķerēšanas un zvejas noteikumu neievērošanu, kur ir garantija, ka pēc diviem vai pieciem gadiem tu nesāksi darīt kaut ko sabiedrībai reāli bīstamu. Pati apziņa, ka ir iespējams nesodīti pārkāpt likumu, ir ārkārtīgi bīstama, un tai ir tendence pieaugt. Nav tā, ka tu pēkšņi kļūsti par laupītāju vai izvarotāju. Parasti sāk ar sīkumu, kaut vai tādu šķietamu sīkumu kā maluzvejniecība.

RL: Vai tevi bieži mēģina piekukuļot?

Lencbergs: Parastā saruna ir tāda: “Ei, beidz čakarēties, nevajag man to kvīti, ņem naudu un šķiramies kā draugi”. Bet es to nevaru darīt. Pilnīgi pietiek vienu reizi neizrakstīt kvīti, un tu esi viņiem kabatā. Nākamajā reizē viņi tevi šantažēs. Atceros, reiz Sāruma ezerā uz mazās saliņas aizturējām Salacgrīvas policistus. Šie ņēmās solīt man mašīnu, vasarnīcu, sievietes, naudu. Kad es nepiekritu, viņi sacīja: “Nu labi, tava cena?” Kad es atbildēju, ka man vajag miljonu, viņi sāka bolīt acis un taisnoties, ka viņi taču ir policisti nevis miljonāri. Tad es teicu, ka man vajag miljons sārtu rožu, mans kolēģis laivā no smiekliem gandrīz pārplīsa.

RL: Kas ir slavenākie cilvēki, ko tu esi aizturējis?

Lencbergs: Negribas jau nevienam negodu celt, bet nesen bija gadījums ar mākslinieku Ameļkoviču. Es nesaprotu, viņš tomēr tāds pazīstams makšķernieks, reklamējas visādos copes žurnālos, bet vienā dienā mēs viņu ar draugiem trīs reizes aizturējām. Man bija kauns.

Pirmajā reizē godīgi izrunājamies, nu labi,izskatās, ka puikas visu ir sapratuši, uz kreņķiem ieņems kādu čarku un brauks mājās, bet nepaiet ne pāris stundas, un mēs viņus noķeram atkal. Lielāku cūcību grūti iedomāties. Pie aizturēšanas viņi sāka saukt visādus uzvārdus, tostarp arī Māri Olti. Vārdu sakot, uzvesties tādā padomju laiku garā. Pie otrās aizturēšanas Olte bija klāt, viņam nebija vairs ko teikt. Vēl pēc stundas Mitrēvics viņus noķer Gaujas nacionālajā parkā. Cik saprotu, tur bija tāda asāka vārdu pārmaiņa, un Mitrēvics uzreiz piezvanījis Egīlam Zirnim uz Dienu, lai šito cūcību publicē.

RL: Atceros kādu gadījumu Magadanas apgabalā, kad zivju inspektori kopā ar OMON ķēra maluzvejniekus. Nekāda ceremonēšanās nenotika. Vienam reizes trīs no visa spēka ar steku pa galvu, otram, kurš mēģināja grābstīties pa azoti, ar kāju ielauza žokli, trešajam ar kāju pa dzimumorgāniem un kalašņikovu pie galvas. Vēlāk izrādījās, ka otrajam azotē bijis paslēpts “obrezs” un aizturēšanas iznākums varēja būt citāds.

Lencbergs: Lai noķertu lodi, nav jābrauc maliķus uz ziemeļiem ķert, tepat Latvijā gadījumu diezgan. Maluzvejnieki ir pietiekoši atrofēti ļaudis, no viņiem var visu ko sagaidīt. Nekad nevar prognozēt viņu bīstamības un bruņojuma pakāpi. Pie aizturēšanas vienmēr jārēķinās ar to, ka tās pašas dakšas vai nazi, kas kā likums visiem viņiem ir līdzi, vari dabūt ribās.

P.S. Žurnāla numura sagatavošanas laikā uzzinājām, ka 8. novembrī ap 15.30 Uldis Lencbergs Gaujas pietekā Strīķupē aizturējis divus nelikumīgus spiningotājus. Abi aizturētie bijuši iereibuši un agresīvi. Kad Uldis lūdzis viņiem uzrādīt dokumentus, viens ar vārdiem: “Bļaģ, suka, zarežu” no kabatas izvilcis aiz kakliņa saņemtu šņabja pudeli.

Uz lūgumu nomest potenciālo ieroci un stāvēt uz vietas uzrunātais nav reaģējis un uzbrūkošā pozā tuvojies Lencbergam. Pēc diviem brīdinājuma šāvieniem gaisā trešo Uldis raidījis viņam kājā, tad izsaucis zemessargus, policiju un ātro palīdzību. Otrs aizturētais sācis neganti lamāties un draudēt ar kriminālajām autoritātēm, atsaucoties uz jau tā ne pārāk gludajām attiecībām ar tiesībsargājošajām struktūrām. Tiesa, otram aizturētajam izdevās aizmukt un šobrīd viņš lietā figurē vairs tikai kā liecinieks. Pašlaik pret Uldi Lencbergu ir ierosināta krimināllieta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, ar aktu atsavināts dienesta ierocis, aizturēta zemessardzes apliecība un ieroča nēsāšanas atļauja. Lietas izmeklētāja Guna Krieviņa apgalvo, ka izmeklešanas process būs ļoti sarežģīts, būs nepieciešama nopietna nopratināšana, konfrontācija un detalizēta lietas materiālu analīze.