Mana oma, indētāja

Kad četru piecu gadu vecumā iegāju omas istabā, dažkārt sastapu viņu tur raudam. Viņa sēdēja uz gultas malas un tukšoja vienu papīra salvešu paciņu pēc otras. Nedomāju, ka tas bija kas tāds, ar ko viņa būtu vēlējusies dalīties ar citiem, lai gan viņai varēja būt iemesls uzskatīt, ka viņu ar mani vieno kāda īpaša kosmiska saikne: kā otrais vārds man ir ielikts viņas tēva vārds, un es esmu mantojis šo to no viņas pievilcīgā izskata. Viņa apraudāja savu meitu Martu, kas 28 gadu vecumā bija nomirusi no ādas vēža. Desmit gadus vēlāk, kad – arī 28 gadu vecumā – aizgāja viņas jaunākais bērns, mans onkulis Normans, viņa apraudāja viņu.

Omas tuvumā vienmēr kāds mira – viņas bērni, vīri, viņas dzīvesdraugs –, un tāpēc viņas sērošana visa mūža garumā bija labi saprotama. Bēniņu istabas pustumsā, redzot viņu iegrimušu augstajā un mīkstajā gultā un sajūtot veca cilvēka sausās ādas un krēpu smārdu, uzreiz bija skaidrs, ka mātēm nav lemts saņemt to, ko viņas būtu pelnījušas. Taču tagad, to visu atceroties, es vairs nelauzu galvu, vai oma saņēma, ko bija pelnījusi kā māte, jo man jādomā par to, vai viņa saņēma visu, ko bija pelnījusi kā slepkava.

Pirms dažiem mēnešiem es salādēju mašīnā sievu un bērnus, un mēs devāmies omu apciemot. Nebiju saticis viņu jau vairāk nekā pusotru gadu, un šajā laikā viņa bija paguvusi no savas mājas pārcelties uz vienu veco ļaužu aprūpes namu, bet pēc tam vēl uz citu. Manai nevērībai pret viņu nebija attaisnojuma – šķiet, es īsti nespēju samierināties ar to, kā mēs bijām pametuši viņas māju. Tā bija katastrofa. Māja bija pilna ar mantību. Mājas pircēji apgalvoja, ka par to parūpēsies. Un viņi parūpējās – vienkārši visu nojauca. Turpat kaimiņos Longailendā dzīvo kāds mana brāļa draugs, un viņš stāstīja, ka tas bijis gada lielākais apkaimes skandāls.

Nams, kurā, ciemojoties pie omas, es pavadīju tik daudz bērnības laika, bija atbaidošs. 90. gadu beigās mēs ar brāli veltījām trīs dienas tā sakopšanai. Bija nomiris vecāsmātes pēdējais dzīvesdraugs Džo, un mājā vēl glabājās viņa lietas. Viņš bija tikai viens no pieciem nelaiķiem, kuru mantas vēl arvien bija it visur mājā. Manas tantes lietas, tēvoča lietas, vectēva lietas, vecāsmātes otrā vīra lietas – tas viss, pēc maniem aprēķiniem, aizņēma aptuveni pusi no mājas kopapjoma. Autovadītāju apliecības un svarīgi dokumenti, iesākti projekti un piemiņas lietas – piemēram, sarūsējušas skrūves, ko mans tēvocis Normans bija izskrūvējis no nogrimušu kuģu vrakiem niršanas ekspedīcijās. Pagrabā mēs atradām pudelīti ar sarkanu viskozu šķidrumu. Pudelīte bija visai glīta – ar vasku vai plastmasu aizzīmogots roku darbs, ievietota rūpīgi nostrādātā cietkoksnes kārbiņā. Mums šķita, ka tā varētu būt kas vērtīgs. Par to gan nebija lielas pārliecības, taču tā varēja būt arī ļoti veca. Tā nu mēs mēģinājām to pārdot Īstvilidžas antikvariātam, kur saņēmām ieteikumu atbrīvoties no pudelītes, nododot to Toksisko vielu kontroles centram.

Pagraba galdniekdarbnīcā mēs atradām sauju pusizkusušu heroīna karošu (omai laiku pa laikam bija sakars arī ar pagalam apšaubāmiem personāžiem), bet aiz mājas uzgājām lielu melnu atkritumu maisu, pilnu ar beigtiem dzīvniekiem. To, ka tur iekšā ir dzīvnieki, varēja pateikt jau pēc maisa formas – bija iespējams saskatīt dažādu ķermeņu apveidus. Abi ielūkojāmies maisā, bet tikai uz tik īsu brīdi, lai pārliecinātos, ka tur patiesi ir mirušas radības, bet necenstos izdibināt – kādas. Brālis teica, ka esot saskatījis bruņrupučus, kas varētu būt ticami, jo mātei reiz bija kāds pusducis bruņrupuču, kas visi gāja bojā kaut kādā pēkšņā, neizskaidrojamā nelaimē. Es pamanīju pūci, kas ir mazāk ticami, tomēr arī iespējams, jo pūces Longailendā dzīvo. Mēs nospriedām, ka maiss, visticamāk, ir pilns ar jenotiem un kaķiem, jo tie allaž rakņājās pa omas atkritumiem. Viņa mēdza uz tiem klaigāt no pagalma lieveņa. Pēdējoreiz maisu redzēju tad, kad tas zālāja vidū gaidīja atkritumu vedēju ierašanos. Melnajā polietilēnā vēl arvien bija saskatāmi izspiedušies dzīvnieku pakaļkāju izliekumi.