Mani kopā ar sevi

Grigorijs Revzins tā vai citādi ir piedalījies visos svarīgākajos notikumos Krievijas arhitektūrā pēdējo gadu desmitu laikā. Turklāt viņa darbības virziena maiņu lielā mērā ir ietekmējusi arhitektūras dzīves vispārējā evolūcija. Un tā mainījās diezgan vētraini, līdz ar pašu valsti. 90. gadu sākumā Revzins bija pasniedzējs M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, mākslas zinātņu kandidāts, ietekmīgā Dmitrija Sarabjanova students, kurš par savas zinātniskās intereses objektu bija izvēlējies krievu 20. gadsimta sākuma neoklasicismu. Tuvāk gadsimtu robežai – galvenā redaktora vietnieks profesionālajā arhitektūras žurnālā Projekt Rossija, izdevniecības Kommersant, kā arī daudzu citu ievērojamu izdevumu uzraugs. Bet pēc tam viņš kļuva par žurnāla Projekt Klassika galveno redaktoru un Krievijas paviljona Venēcijas biennālē komisāru un kuratoru.

Beidzamajos gados viņš ir inovāciju pilsētas Skolkovas (Krievijas ambiciozākais projekts pēdējā desmitgadē) padomes loceklis, Nacionālās pētniecības universitātes Urbānistikas augstskolas profesors un partneris konsultāciju birojā Strelka – savdabīgā “ideju katlā”, mūsdienu arhitektūras domāšanas ģeneratorā. Un šis ir nepilns saraksts. Tam obligāti jāpievieno arī viņa konsekventi liberālā sociopolitiskā nostāja. Jo arhitektūra vienmēr ir politizēta.

Starp mūsdienu arhitektūras kritiķiem ir grūti atrast otru tikpat pretrunīgu un paradoksāli domājošu cilvēku, kura idejas vienlaikus būtu arī pilnīgi konsekventas un loģiskas. Patiešām, kurš gan vēl spētu propagandēt klasiku un tās iederību Krievijas reālijās un tajā pašā laikā veikt reveransus Hruščova laika piecstāvenēm, uzsverot šo celtņu radītās vides humānismu.

Meistarīgi izceļot detaļas un sniedzot precīzas un konkrētas definīcijas, Revzins savos tekstos vērpj jēdzienu, alūziju un negaidītu paralēļu vijumus, sajūsminot un iespaidojot lasītājus ar spilgtām idejām. Viņa tekstu dinamisms un savdabība visnotaļ atbilst mūsdienu ārprātīgās pasaules tempiem un dīvainībām, turpretī viņa spēja rūpīgi apdomāt jebkuru ideju ir šim laikmetam nepiedienīgi augstu attīstīta.

Šī iemesla dēļ tu paklausīgi seko viņa domas cimperlīgajai plūsmai, un uz brīdi rodas mānīga sajūta, ka tu vienmēr tā esi domājis, ka tās ir tavas ilgi lolotās personīgās zināšanas. Tikai vēlāk, kad es uzzināju, ka viņa vecāki Izaks un Olga Revzini bija vieni no Maskavas–Tartu semiotikas skolas dibinātājiem, viss nostājās savās vietās: arhitektūra vispirms izpaužas semiotikas līmenī.

Neviļus prātā nāk Gudvina Lielā un Šausmīgā tēls – it kā cinisks burvju mākslinieks, bet patiesībā sapņotājs un īsts burvis. Vieniem viņš sniedz drosmi, ar citiem dalās savās zināšanās, trešo apvelta ar jūtu smalkumu un precizitāti. Tikai Smaragda pilsētu nez kāpēc vēl nav uzcēlis. Bet nekas, mēs pagaidīsim.

Anna Starostina

Rīgas Laiks: Pēdējā laikā jūs rakstāt ne tikai par arhitektūras kritiku, bet arī par sabiedrību un politiku. Tādēļ es gribēju jums jautāt par Ņemcovu. Tajā naktī es iedomājos par Kirova slepkavību, pēc kuras Padomju Savienībā sākās terora eskalācija. Taču, pārnesot šo vēsturisko notikumu uz mūsdienām, mēs tajā, varētu teikt, iekļaujam kaut kādu cēloņsakarības dimensiju, kurā Ņemcova slepkavību varētu uztvert kā kaut ko, kas ir vērsts uz tālāko notikumu attīstību Krievijā. (Šī saruna notika 2015. gada pavasarī Maskavā.)

Grigorijs Revzins: Salīdzinājums ar Kirova slepkavību paredz tādu organizācijas līmeni, uz kuru, manuprāt, ne Putins, ne citas grupas nav spējīgas. Šobrīd ir izveidojušās, teiksim tā, trīs grupas: specdienestu darbinieki no FSB un Iekšlietu ministrijas, cilvēki no, tā teikt, koloniālās grupas, tādi kā “kadirovieši” un, iespējams, ar tiem saistītais Federālais drošības dienests…

RL: Kādēļ jūs viņus saucat par “koloniālo grupu”?

Revzins: Tādēļ, ka nesen Etkindam iznāca laba grāmatiņa ar nosaukumu “Iekšējā kolonizācija”. Tur ir runa par to, ka Krievijai ir ļoti sliktas kolonizācijas iemaņas. Tā jebkuru koloniju uzreiz cenšas padarīt par valsts sastāvdaļu, un režīmi, kuri tajās tiek ieviesti, ir ļoti vardarbīgi. Un pēc tam šie koloniālie režīmi pārvietojas atpakaļ uz centru. Šobrīd tā notiek ar Čečeniju. Nu lūk, nevienai no šīm grupām, manuprāt, nepiemīt tik plašs skatījums, lai to varētu salīdzināt ar Kirova slepkavību.

RL: Atvainojiet, jūs nosaucāt tikai divas grupas: drošībnieki, koloniālie…

Revzins: Nu, un pats Putins.

RL: Ak tā… (Smejas.)

Revzins: Ap Putinu, protams, pulcējas arī tā daļa, kura nav tiešā veidā saistīta ar drošības iestādēm. Tur ir diezgan plašs spektrs: piemēram, kaut kādi neoliberāļu pārpalikumi, tādi kā Siluanovs un ekonomiskais bloks, Nabiuļļina. Ir arī vienkārši tehnokrāti, kuri iekļuvuši valdībā. Proti, cilvēki, kas nav noskaņoti uz militāriem risinājumiem.

Kirova gadījumā sakrita divi dažādi uzdevumi. Viens bija saistīts ar Staļina ieturēto kursu, kas paredzēja Krievijas pārvēršanu par pasaules revolūcijas placdarmu, – tas bija saglabājies vēl no Trocka laikiem. Tieši tāpēc 20. gadu beigās sākās elites “tīrīšana”. Bet otra lieta – “Uzvarētāju kongresā” balsojumā par ģenerālsekretāra amatu Kirovs savāca vairāk balsu nekā Staļins. Tas jau ir tīri situatīvs stāsts: Staļinam bija jānovāc pretinieks, piedevām vēl atrodot iemeslu izrēķināties ar eliti. Situatīvs stāsts ir arī tagad: ieņemt pēc iespējas augstāku amatu, lai varētu izsaimniekot resursus. Tā ir elišu konkurence: tas varētu būt Kadirova mēģinājums pabīdīt malā Iekšlietu ministriju un FSB. Turpretī tālejošāka stāsta – kādai būtu jākļūst Krievijai utt. – šobrīd nav. Ir tikai tāds, varētu teikt, pārmantots stāsts par to, kā mums jāatjauno Krievijas impērija un jāsakauj ienaidnieki, kuri mūs ir, tā teikt, pazemojuši. Mums šādi ienaidnieki bija trīs. PSRS sastāvā bija trīs spēcīgas nacionālistiskas kustības – Baltijas valstis, Gruzija un Ukraina. Nu lūk, divi kari mums jau ir, un es domāju, ka viņu plānos ir arī karš par Baltijas valstīm. Bet nav teikts, ka tas notiks; Baltijas valstis drosmīgi iestājās NATO un ir ieguvušas kaut kādas drošības garantijas. Bet tas nav tāds plāns kā Staļinam, tas nav gigantisks plāns ar zinātnisku vai pseidozinātnisku, pat reliģisku pamatojumu. Šobrīd tie drīzāk ir kaut kādi imperiālisma instinkti, turklāt ne pārāk attīstīti. Šie instinkti vienkārši ir sakrituši ar nepieciešamību sadalīt pilnvaras starp, piemēram, Kadirovu un Bortņikovu; un, lūk, tā nu tas viss saplūst vienā punktā. Tāpēc es neteiktu, ka Ņemcova slepkavība būtu salīdzināma ar Kirova novākšanu.