Markss kā mūsu pašu spogulis

“Markss bija modernā politiskā genocīda aizsācējs. 1841. gadā viņš rakstīja: kad Eiropā notiks sociālistiskā revolūcija, primitīvās tautas, kuras vēl nebūs pat kapitālisma stadijā –baski, bretoņi, skoti, serbi –, būs jāiznīcina, jo tās ir “rasu atbiras”.”

Latvijas Avīze, 2008. gada 14. aprīlī

Postkomunistiskajā telpā ierasta lieta ir maldīšanās starp grāvjiem. No slavināšanas pelšanā un no paļām un nievām celšana saulītē – tāds nu ir tas zigzagu ceļš, ko tik bieži ejam, kad spriežam par tiem, kurus agrāk slavināja vai noniecināja piespiedu kārtā. Šo ceļu ilustrē arī attieksme pret Marksu, kāda atjaunotās neatkarības gados ir plaši sastopama gan Latvijas politiskajās aprindās un medijos, gan pašā sabiedrībā, un tā ir raksturojama kā padomjlaika attieksmes spoguļattēls. Toreiz Markss kā sociālistiskās ideoloģijas dibinātājs (un, saprotams, Engelss un Ļeņins) tika nekritiski celts gluži vai debesīs, tagad viņu tikpat nekritiski minam dubļos. Demonizētais Markss tagad dabū par visu, viņam tiek uzkrauta atbildība par gandrīz visiem aizvadītā gadsimta grēkiem, it īpaši tiem, kurus pastrādāja padomju totalitārisms. Šādu pieeju publikācijā “Aplausi Padomju stāstam” pauž arī Latvijas Avīze. Viestura Sprūdes raksts ir veltīts latviešu dokumentālās filmas “The Soviet Story” nesenajai pirmizrādei Eiropas Parlamentā un arī vietējās publikas sagatavošanai filmas demonstrēšanai pašu mājās.

Nav šaubu par nepieciešamību daudz, izvērsti, vispusīgi un emocionāli stāstīt pasaulei par padomju totalitārisma noziegumiem, nosaukt un parādīt tos, kuri un cik lielā mērā ir tajos ir vainojami. Tas ir ļoti svarīgi ne tikai apsūdzības uzrādīšanā, bet arī nākotnes mācībai, lai bijušais neatkārtotos. Un te liela loma ir patiesīgumam it visās detaļās, ko nevajadzētu aizēnot nekādām sāpēm par tik plašajām un ilgi nedzīstošajām brūcēm. Laikraksta publikācijā apgalvots, ka filma “The Soviet Story” ir “arī īss kurss komunistisko ideju vēsturē, sākot ar klasiķi Kārli Marksu, kurš pirmais sācis spriedelēt par nepilnvērtīgām rasēm”. Tā kā šī filma Latvijā vēl nav rādīta un man nav bijusi iespēja to noskatīties, atliek meklēt šīs smagās apsūdzības pamatojumu publikācijā citētajos filmas kadros. Vienā no tiem Kembridžas Universitātes literatūrzinātnieks Džordžs Vatsons apgalvo, ka “Markss bija modernā politiskā genocīda aizsācējs. 1841. gadā viņš rakstīja: kad Eiropā notiks sociālistiskā revolūcija, primitīvās tautas, kuras vēl nebūs pat kapitālisma stadijā – baski, bretoņi, skoti, serbi –, būs jāiznīcina, jo tās ir “rasu atbiras””. Pieņemot, ka Latvijas Avīze ir korekti atreferējusi britu autora teikto, nākas konstatēt, ka šajās pāris rindiņās vairāki nepatiesi un puspatiesi apgalvojumi seko cits citam. Pirmkārt, kaut arī termins “genocīds” parādījās tikai Otrā pasaules kara laikā, modernā genocīda vēsture sākās ilgi pirms Marksa un ne jau vācieši vai padomju boļševiki bija tā aizsācēji. Lai minam, piemēram, Amerikas kontinenta pamatiedzīvotāju iznīcināšanu pēc eiropiešu ierašanās. Par genocīdu (populicīdu) sakarā ar franču karaspēka nežēlīgo izrēķināšanos ar Vandejas sacelšanās dalībniekiem un dumpīgo Francijas ziemeļrietumu iedzīvotājiem savā grāmatā “Eiropa. Vēsture” raksta arī Latvijas Avīzes publikācijā (un filmā) citētais britu vēsturnieks Normans Deiviss.

Otrkārt, 1841. gadā divdesmit trīs gadu jaunais Markss vēl nemaz nerakstīja par sociālistisko revolūciju kā savas politiskās darbības mērķi.

Treškārt, pretēji Latvijas Avīzē apgalvotajam, Markss nav bijis rasisma ideju sludinātājs, ja ar to saprotam priekšstatu par vienas rases iedzimtu pārākumu pār citām rasēm.

Ceturtkārt, pārspriedumi par Eiropas tautu likteņiem, kurus piemin britu pētnieks, nepieder Kārlim Marksam. Par baskiem, bretoņiem, skotiem un serbiem rakstīja Frīdrihs Engelss. Runa acīmredzot ir par viņā rakstu “Ungāru cīņa”, kas 1849. gada janvārī tika publicēts Marksa rediģētajā Jaunajā Reinas Avīzē. Neviens gan šo rakstu nav pieskaitījis nedz pie dziļākajiem, nedz arī pie veiksmīgākajiem Engelsa sacerējumiem, viņa noraidošā attieksme pret Eiropas mazo tautu attīstības un pastāvēšanas perspektīvām sociāli ekonomiskā progresa priekšā nedara godu nedz pašam Engelsam, nedz Jaunajai Reinas Avīzei. Tomēr saskatīt šajā rakstā ne tikai politiskās cīņas nežēlīguma konstatāciju, bet arī aicinājumu uz genocīdu, manuprāt, nozīmē izraut Engelsa vārdus no konteksta, un tas nedara godu nevienam pētniekam. Runa drīzāk ir par pārspīlētu revolucionāro entuziasmu un Engelsa – aktīvā revolucionāro cīņu dalībnieka – rūgtumu par 1848. gada revolūcijas neveiksmēm Austrijā un Ungārijā, kur būtiska loma piekrita tam, ka Austrijas impērijas dienvidslāvu tautas nostājās kontrrevolucionāro spēku pusē. Tā ir arī vēršanās pret carisko Krieviju, kas toreiz savas izteikti reakcionārās Eiropas politikas interesēs aktīvi izmantoja panslāvisma ideoloģiju. Tieši šajā kontekstā Engelss raksta: “Līdz ar pirmo veiksmīgo franču proletariāta sacelšanos, ko visiem spēkiem cenšas izraisīt Luijs Napoleons, Austrijas vācieši un ungāri apvienosies un asiņaini atriebsies slāvu barbariem.” Būtu arī aplami pierakstīt Engelsam kādu patoloģisku naidu pret slāviem, jo šajā pašā rakstā viņš izceļ poļus kā revolūcijas sabiedrotos, “kam brīvība ir svarīgāka par slāviskumu” (turpat). Šādu nepatiesību un puspatiesību uzskaitījumu no Latvijas Avīzes cildinošā raksta par filmu varētu turpināt. Marksa un Engelsa sakarā šīs replikas mērķis nebūt nav iztēlot abus kā paraugzēnus, kuri uzskati bija nevainojami un politkorekti. Problēmas būtība slēpjas daudz dziļāk. Mēģinājums iztēlot bijušos elkus kā noziedzīgo prātu, nacistu trieciennieku un boļševistisko slepkavu idejiskos dubultniekus neko nepaskaidro. Objektīvs un līdzsvarots skats uz sociālistiskās ideoloģijas pamatlicējiem (tāpat kā uz jebkuru ideoloģisku parādību) liek, no vienas puses, novērtēt viņu aizstāvēto sociālā taisnīguma ideju nozīmi, bet, no otrās puses, saskatīt šo domātāju principiālās kļūdas ideju īstenošanas ceļu izpratnē, kas, protams, padara viņus līdzatbildīgus par “reālā sociālisma” eksperimentiem, kas gan ir cita veida atbildība, nekā tas pausts Latvijas Avīzes rakstā.