[caption id="attachment_6502" align="alignnone" width="1140"] (Foto - Jānis Nīgals)[/caption] 14. februāris. Kāpēc mēs bijām sapulcējušies? – Ā, kādam bija dzimšanas diena vai vārda diena, ziemas vidū, kad jau pārlaists jaungads un pamazām sākas puteņi. Un nebija neviena lieka, bija tik līksmi, it kā nebūtu šo mūžīgo atšķirību, šo kaitinošo sīkumu, šo uzskatu, it kā draudzībai patiešām būtu tikai forma un saturu mēs tajā varētu ieliet paši, un saskandināt. Kā var tik skaļi smieties – tas sākas kā lipīga slimība, vai tieši otrādi, it kā mēs veselām saujām rītu ķiplokus pret savu “jūtu astēniju”, vai arī mums būtu izdevies tas, ko gribēja Muratovas varonis – nogurumā apgulties kaut kur trolejbusā uz grīdas un aizmigt, un pamosties tad, kad viss būs beidzies – un mēs tagad kaut kādā līksmā sapnī smejamies, skatoties lejup uz savas esības nogurušo ķermeni. Pastāsti vēlreiz to pašu, ko visi jau ir dzirdējuši! – es saucu. – Nē, pagaidi, es pati pastāstīšu, bija tā. Un man patīk pašai savs stāsts par to, kas notika nepavisam ne ar mani vietā, kur es nekādi nevarēju būt klāt, laikā, kuru es gandrīz vairs nepazīstu. Bet tad draugs visu sāk no gala, viss ir bijis pavisam citādi, lai gan es tik lieliski, tik precīzi un izteiksmīgi atceros, kā bija, respektīvi – kā viņš to stāstīja kādās citās viesībās pie šā paša vai cita galda, es tik nekļūdīgi atceros, kā es to dzirdēju un sapratu, es ideāli atceros tieši to, ko es atceros! Viņš stāsta visu atkal no gala: aukstumā zaldātu mazmājiņā veidojas stalaktīti (vai stalagmīti, nu nav taču iespējams iegaumēt), visi tup rindā un siksnas visiem ap kaklu; es ustavu zināju no galvas; mani ielika karcerī, bet nākamajā dienā izlaida ārā, jo es virsniekam konspektus rakstīju, bet vienu puisi bija karcerī aizmirsuši uz pusgadu... Protams, tas atkal nav tas, es visu esmu saputrojusi, jo kā lai atrod robežu starp diviem stāstiem, ja cits ir savs un tas, ko esi uzskatījis par savu, izrādās cits? Ķermenis tur lejā ir pazaudēts, un es tur neko nevaru darīt; pat ja Dievs ir nopietnība un bailes, no šīs stundas es esmu nobastojusi. 15. februāris. Psiholoģiskais detektīvs Zanderes izpratnē: ja kāds vispārina savas rīcības motīvus, tas nozīmē, ka viņš pats sevi tur aizdomās par savu konkrēto izvēli. Viņš baidās, ka tā ir izdarīta, un mēģina pierādīt sev, ka citas izvēles viņam nemaz nav bijis. 16. februāris. Ja man būtu tāda klade, kurā es rakstu dienasgrāmatu, tad tagad varētu, aizšķirot sarkanu vai zilu vāku, paziņot, ka tā ir pilna. Beidzamās lappuses ar saviem vārdiem aizpilda Latvijas upes, gari stabiņi, visgarākais sanāca Kurzemei; pēc izskata šīs lappuses atgādina skolas burtnīcu ar uzdevumiem: izrakstiet stabiņā visus vārdus, kuros ir... Šajos vārdos ir pilnīgi viss, kā dēļ man ir interesanti – kas spēj saviļņot, kas rada piepešu uzplūdu, kas aizskalo nebūtībā, kam ir nepārtraukts tecējums un pāri plūstošs miers, un mirguļojoša virsma, kas atstaro gaismu arī naktī. Skolotāja saka: tagad izlokiet šos vārdus, bet tie jau paši lokās, un es nekad skaidri nezinu, kas būs aiz līkuma, vienmēr tomēr drusku bail – bet ja nu būs garlaicība, ja nu izrādīsies, ka viņiem taisnība. Pieaugušā izdzīvotāja baiļu taka. Upe līdz kapa malai. Es velku ar pirkstu līdzi: kā? – Sudarbes, kam? – Ramatai, ko? – Audili, ar ko? - ar Lonasti, kur? – Ēnavā. Lokatīvs kā plunkšķis: Platone! Sieviešu dzimtē.