Maša&Daša

Dzemdību sāpes nebeidzās un nebeidzās. Citas mātes savus bērnus jau bija laidušas pasaulē un ieradušās jaunas, tikai viens bērns negribēja un negribēja dzimt. Ap sievieti pulcējās arvien vairāk ārstu, līdz beidzot pie dzemdētājas bija sanācis viss slimnīcas personāls. Šķiet, ka ķeizargriezienam jau bija par vēlu. Neviens nezināja, ko iesākt. Ārstus un māsiņas pārņēma panika, visi skraidīja iekšā un ārā, daži sauca pēc palīdzības, topošā māte bija šausmās. Kad beidzot viss bija noticis, viens no ārstiem aplūkoja bērnus un neticīgi nošūpoja galvu: neko tādu viņš savā dzīvē nebija redzējis. 1950. gada 3. februārī Maskavā pasaulē bija nākuši Siāmas dvīņi, divas viduklī kopā saaugušas tumšmatainas meitenītes.

Mātei tika pateikts, ka viņa laidusi pasaulē izdzimteņus. Vēl pēc nedēļas viņai paziņots, ka bērni ir miruši. Tikmēr dvīnītes kļuva par vienreizēju un slepenu pētījumu objektu padomju zinātnei. Dvīnēm bija divas ķermeņa augšdaļas, trīs kājas, no kurām viena vēlāk amputēta. Viņām bija divas atsevišķas smadzenes, nervu sistēmas, sirdis, gremošanas sistēmas, bet kopīga asinsrite, vienas aknas, viens urīnpūslis.

Neraugoties uz intensīvajiem eksperimentiem, dvīnītes izdzīvoja un dzīvo vēl joprojām alkohola atkarībā vienā no Maskavas veco ļaužu pansionātiem. Nesen iznākusi Mašas un Dašas autobiogrāfija: tā ir vēl viena nežēlīga liecība par necilvēcīgo padomju sistēmu, kurā nevesels cilvēks tiek uzskatīts par pārpratumu, kam nav tiesību dzīvot.

Maša&Daša un suņi[1]

“Jā, Pjotram Anohinam mēs bijām dāvana. Kad mēs piedzimām, viņam bija piecdesmit divi gadi, un viņš bija korifejs tieši fizioloģijas un smadzeņu pētniecībā. Viņš bija studējis pie pasaulslavenā Pavlova, un tieši tāpat kā Pavlovam bija nepie­ciešami suņi, tā arī Anohinam bija nepieciešami dzīvnieki eksperimentiem. Gadiem ilgi viņu bija saistījusi teorija, ka asinīs ir kāda ķīmiska viela, kas ietekmē smadzenes un līdz ar to arī uzvedību, taču viņš nespēja savu teoriju ne pierādīt, ne atspēkot.

Tad uzradāmies mēs — Mašeņka un Dašeņka, divas mazas meitenītes ar kopēju asinsriti, tomēr atsevišķu nervu sistēmu un smadzenēm. Ja ar smalku flomasteru starp mums uzvilktu, teiksim tā, tievu robežlīniju, Maša (kas, no mūsu puses raugoties, atrodas pa labi) sajūt visu savā pusē, un es — savējā. Mazāk par milimetru aiz šīs iedomātās līnijas es nejūtu neko. Tajā pusē viss attiecas uz Mašu — ieskaitot viņas un mūsu kopējo trešo kāju — un manā pusē viss attiecas uz mani. (Mums pat vajag katrai savā laikā uz tualeti.) Un Anohinam bija viens vienīgs jautājums: vai mēs izturēsimies vienādi vai attīstīsimies par dažādām personībām?

Tolaik Anohina pētījuma uzstādījums bija pat bīstams, jo, saskaņā ar marksistiski ļeņinisko doktrīnu, cilvēkā personība veidojas vienīgi apstākļu ietekmē un to nekādi neietekmē gēni. Trīsdesmitajos gados Gēnu inženierija kā zinātne bija aizliegta, vadošie gēnu pētnieki bija apcietināti un ieslodzīti nometnēs. Vēl piecdesmitajos gados nevarēja pat ieminēties, ka Siāmas dvīņi, neraugoties uz identiskajiem apstākļiem, varētu attīstīties dažādi.

Markss bija likums, taču Anohins bija zinātnieks nevis politiķis, un mēs viņam bijām neticami laimīgs gadījums, iespēja, kuru viņš nevarēja palaist garām neizmantotu. Varbūt viņu pat vajadzētu cienīt, jo viņš zinātnes vārdā riskēja ar galvu. Taču savos pretīgajos eksperimentos viņš riskēja arī ar mūsu galvu. Tā kā Anohina vadītajā Normālās un patoloģiskās fizioloģijas institūtā eksperimentēja tikai ar dzīvniekiem, viņš vienojās ar savu draugu un kolēģi Dr. Speranski, ka ievietos mūs Speranska vadītajā Padomju mātes un bērna aizsardzības institūtā Maskavā (“pediatrijā”, kā to sauca), kur ar mums nodarbosies Anohina fiziologi.

Nesen bija beidzies Otrais pasaules karš, un institūts — astoņpadsmitā gadsimta celtne ar baltu kolonnu fasādi tieši pret Maskavas upi — bija pilns ar bērniem no visas Krievijas, kuri slimoja ar diloni vai, piemēram, dizentēriju. Mēs bijām veselas, taču uz sešiem gadiem tikām ievietotas mazā gultiņā stikla kabīnē. Visas mūsu pirmās atmiņas ir no šīs kabīnes — no “boksa”, kā to dēvēja.

Ik dienu ar mums notika kaut kādi zinātniski eksperimenti. Padomju medicīnas akadēmijas melnbaltā filma, piemēram, rāda mūs kailas divu mēnešu vecumā. Mēs guļam. Tad parādās ārsts baltā halātā, saņem mani aiz pēdas un ar kādu asu metāla instrumentu skrāpē pa to, tā ka es kliegdama pamostos. Tad ārsts iebaksta Mašai izspīlētajā vēderelī un panāk to pašu reakciju.

Taču tas bija tikai sākums. Padomju mātes un bērna aizsardzības institūtā sāpes jau kļuva par rutīnu — zinātnes labā un bieži vien pilnīgi bezjēdzīgi. Savam ļaunākajam ienaidniekam es nenovēlētu to, ko mēs izcietām. Vienai no mums iešļircināja glukozi, jo zinātnieki vēlējās pārliecināties, cik ātri substance izplatīsies otras asinsritē. Vienai ievadīja radioaktīvo jodu,

jo gribēja uzzināt, kāda būs tā iedarbība uz otras vairogdziedzeri. Mani piespieda ilgstoši badoties, lai redzētu, vai es raudāšu, kamēr Maša tiks barota, bet es joprojām būšu badā. Mums pastāvīgi bija ievadītas kuņģa šļaukas, lai varētu salīdzināt mūsu kuņģu sulu sastāvu. Potēja tikai vienu no mums, lai novērotu, vai arī otra iegūs imunitāti. Mums bija jārij bārijs, pirms jau kuro reizi rentgenā tika aplūkoti mūsu iekšējie orgāni.

Īpaši intensīvi ar mums nodarbojās viena no Anohina zinātniecēm, Dr. Tatjana Aleksejeva.

Viņa rakstīja četrsimt lappušu biezu disertāciju par mūsu organismu, un tas darbs darītu godu arī nacistu zinātnei. Disertācijā medicīniskos terminos bija aprakstīta mūsu dienišķā spīdzināšana: darīt mums sāpes — tā bija eksperimenta būtiska sastāvdaļa. Dr. Aleksejeva raksta, ka pirmajos mēnešos mēs esot gulējušas pa deviņpadsmit stundām dienā un tikušas modinātas tikai barošanai un tā saucamajiem “medicīniskajiem eksperimentiem”.

“Bērni ātri iemācās pazīt cilvēkus, kurus viņi asociē ar sāpēm. Piemēram, viņiem jau drīz vien izstrādājās kondicionālais reflekss pret šī darba autori, kas pastāvīgi veic mēģinājumus ar sāpju sajūtām.” Pirmā šī “kondicionālā refleksa” pazīme bija tā, ka mēs sākām kliegt, tikko ieraudzījām adatu. Vēlāk mēs jau kliedzām, tikko telpā ienāca Dr. Aleksejeva. Šo dabisko baiļu dēļ “visi sāpju testi tika uzsākti, kamēr bērni gulēja, kad tie bija atslābinājušies vai novērsušies.”

Dr. Aleksejeva pieslēdza mūs elektrokar­diogram­mas aparātam un durstīja ar adatu jūtīgās ķermeņa vietās, vēderā vai gūžā, lai redzētu, kā, reaģējot uz sāpēm, paātrinās mūsu sirdsdarbība. Vai arī palēnināja sirdsdarbību, ar īkšķi spiežot uz acīm. “Lai samazinātu sirds frekvenci, mēs iedarbinājām acs-sirds refleksu. Spiediens uz acs ābolu palēnina sirdsdarbību vai pat gandrīz apstādina to.”

Viņa vēlējās uzzināt, cik ilgā laikā mēs sastingtu no aukstuma. Mūsu ķermeņa temperatūras izmaiņas tika fiksētas tādējādi, ka ar ledu pildīts cilindrs tika turēts pie dažādām mūsu mazā ķermenīša vietām, piemēram, vēdera, gūžām, deniņiem, pēdām. “Pēc divarpus minūtēm ķermeņa temperatūra noslīdēja līdz divdesmit sešiem grādiem. Piecpadsmit minūtes bija nepieciešamas, lai tā atkal sasniegtu normālos trīsdesmit sešus grādus.” Tika mēģināts arī ar karstumu, iespiežot mums rokā pudelītes ar vārošu pienu. Maša kliedza un bāza apdedzinātās rokas zem spilvena, bet es vienmēr grūdu pudelītes prom un dusmās brēcu. Disertācijā Dr. Aleksejeva, starp citu, raksta par ļoti “interesanto” novērojumu: kad tiek barota tikai viena no mums, otra paliek izsalkusi. Nu, to jums pateiktu ikviena māte, par to piecus gadus neperinot zinātnisku darbu. Bet Aleksejeva balstījās uz primitīvo teoriju, ka asinīm, kas, kā zināms, plūda uz otru dvīni, ir “jābagātinās” un tādējādi jāapmierina abu izsalkums.

Pediatrijas institūta medicīniskais personāls ignorēja mūsu kliegšanu un akceptēja eksperimentus kā zinātnisku nepieciešamību. Anohins bija ievērojams vīrs. Kas uzdrīkstētos viņam ko teikt? Iespējams, ka gadījās arī sirdsapziņas mokas, taču neviens neko neuzsāka. Mēs bijām atdotas zinātnei. Anna Jefimirova, jauna ārste, kas toreiz strādāja institūtā (tagad viņa ir Epidemioloģiskās laboratorijas vadītāja un profesore), līdz pat šai dienai pastāv uz to, ka izmēģinājumi mums nav kaitējuši. “Mums bija jūs jāizolē, jo mēs nedrīkstējām pieļaut, ka uzzin par jūsu eksistenci. Jūs bijāt noslēpums. Filatova slimnīcā tika pieņemts slēdziens, ka jūs nevarat tikt atdalītas, un mūsu uzdevums bija tikai izpētīt, kā funkcionē jūsu organisms, un jānosaka, cik ilgi tas vēl jūs varētu uzturēt pie dzīvības.”

Pie mums nāca tikai drošības pasākumos speciāli mācīts personāls, visiem bija speciālas apliecības un mutes aizsegi kā ķirurgiem operācijās. Mēs vienmēr redzējām tikai acis. Bet kādēļ gan vajadzēja tā pūlēties, lai izsargātos no infekcijas, ja tai pašā laikā mūs saldēja, cepināja, durstīja ar adatām, pastāvīgi apstaroja un ik dienas ņēma asinis? Ja tas nebūtu tik briesmīgi, tas varētu šķist gandrīz vai smieklīgi.

Taču mums smiekli nenāca. Mūsu “boksa” stikla sienas sākās apmēram jostas augstumā, tādējādi māsas varēja ielūkoties pie mums, bet mēs nevarējām paskatīties ārā. Kad mēs paaugāmies, mēs, pieķeroties pie gultas redelēm, iemanījāmies apsēsties un mums izdevās paskatīties pa logu. Tad mēs stundām ilgi vērojām automašīnas un autobusus uz ielas.

Lai ko par šo tēmu domātu Markss un Ļeņins, mēs tomēr nebijām identiskas, un tas nebūt nepadarīja mūsu dzīvi vieglāku. Es biju pasīvāka nekā Maša. Kad mums bija kādi divi vai trīs gadi, viņa mēģināja mani aizstumt prom, kļuva arvien neapmierinātāka, kad es nepazudu, un beigu beigās sāka mani sist. Ārsti nebūt nemēģināja iejaukties un mūs nomierināt, nē, viņi ar lielu interesi mūs novēroja. Protams, būtu grūti iestāstīt kliedzošai mazai meitenei, ka viņas māsa nevar tikt prom, gluži tāpat, kā viņa pati nevar tikt prom. Reizēm arī es kļuvu tik nikna, ka sāku aizstāvēties, un tad mēs skrāpējāmies, kodām un kāvāmies, līdz abas bijām asinīs un zilumos.

Protams, Anohins bija sajūsmā par to, ka mēs attīstījāmies dažādi. Agrīnajās fotogrāfijās jau var saskatīt atšķirību starp mums. Es attīstījos ātrāk gan garīgi, gan motoriski. Es pirmā mēģināju ierīkoties gultā, pirmā sāku runāt. Kad es no klucīšiem būvēju torni, Maša to izjauca. Kad mums bija divi gadi, viņas agresivitāte pret mani kļuva acīmredzama. Šajā laikā viņa knaibīja mani, līdz es sāku raudāt, vienmēr atņēma manas mīļākās rotaļlietas. Es biju pasīva un labvēlīga, Maša — mežonīga un spītīga. Kad kāds atnāca mūs apciemot, viņa slēpa seju rokās, negribēdama, lai viņu redz. Es turpretī priecājos par ikvienu jaunu pazīšanos.

Dažas no medmāsām, kas mūs mazgāja un baroja, spēlējās ar mums un reizēm ņēma arī mūs uz rokām. Taču viena no viņām bija īsti rupja. Maša rādīja viņai mēli un teica, lai es neliekoties par viņu ne zinis, bet es raudāju un raudāju. Maša mani sauca par dumiķi, bet arī viņai sāpēja, kad es bēdājos. Kādu dienu viņa vairs nespēja izturēt un iegāza medmāsai šķīvi ar ēdienu sejā.

Mēs nekad nebijām redzējuši nevienu no bērniem, kas tika nogādāti blakus “boksos”, taču cauri stikla sienām bieži dzirdējām tos raudam. Es atceros, kā reiz viņi tur ievietoja kādu puiku, šķiet, ka viņam bija smagi apdegumi. Visu nakti viņš nežēlīgi kliedza, un mēs tā pārbijāmies, ka lūdzām, lai mums atstāj gaismu. Mēs gulējām cieši saspiedušās un trīcējām. Līdz pat šai dienai man skan ausīs viņa kliedzieni. Kaut kad tie apklusa, un viņu aiznesa. Visdrīzāk viņš bija miris.

Spriežot pēc visa, nevienam neienāca prātā, ka vajadzētu mums palīdzēt pārvarēt psihisko traumu no tā, ka esam saaugušas kopā. Neviens mums nepaskaidroja, kas mūsos ir tik neparasts vai kāpēc. Trīs gadu vecumā es pirmo reizi aptvēru, ka mēs esam citādas. Ik rītu nāca medmāsa, lai ņemtu asinis (tā bija eksperimenta daļa — lai noskaidrotu, kā mūsu miegs ietekmē asinsriti), un kādu dienu es izstiepu roku caur gultiņas redelēm un pavilku uz augšu māsiņas svārkus, lai labāk varētu aplūkot viņas kājas. “Kādēļ tev ir divas kājas vienai pašai?” es jautāju. Viņa tā arī nepapūlējās atbildēt.

Sešu gadu vecumā mēs bijām katastrofāli atpalikušas — gan fiziski, gan garīgi, taču zinātnieki beidzot arī bija galā ar saviem eksperimentiem, arī disertācijas bija uzrakstītas. Radās jautājums: ko ar mums darīt tālāk?

Tā kā mēs ar grūtībām varējām sēdēt — nerunājot par staigāšanu, Anohins nolēma, ka mūs vajadzētu pārvietot uz Maskavas Centrālo zinātniskās protētikas institūtu, lai lūkotu, vai tur nevar kaut ko ar mums darīt. Viņš uzaicināja institūta direktoru, profesoru Popovu, kurš ieradās kopā ar Lidiju Mihailovnu, vienu no institūta ārstēm. Viņi bija bez valodas, kad ieraudzīja, kādā stāvoklī mēs atrodamies.

“Bija acīmredzams, ka neviens nav jūs uzskatījis par cilvēciskām būtnēm. Jums bija jau seši gadi, un visu savu dzīvi jūs bijāt pavadījušas guļot gultā, deviņdesmit grādu leņķī viena pret otru. Neviens nebija rūpējies par to, lai jūs prastu sevi apkopt. Jūs nepratāt pat sēdēt. Jūsu vārdu krājums bija pavisam ierobežots — lai gan jūs pratāt runāt visai rupji un lamājāties kā kučieri.”

Toties Dr. Jekaterina Golubeva, kas toreiz strādāja par Anohina asistenti, apgalvo, ka Anohins ļoti jutis mums līdzi — viņa domā, ka savā veidā viņš patiešām ļoti labi pret mums izturējies.

“Anohins jūsu dēļ ļoti cieta. Viņš mīlēja bērnus. Viņš prata ar tiem apieties, un bērni viņu mīlēja. Viņš nesa jums rotaļlietas. Protams, ir taisnība, ka jūs viņam bijāt svarīgs pētījumu objekts. Viņš bija ļoti slavens, ļoti aizņemts cilvēks, bet viņš sēdēja pie jums, nodarbojās ar jums vai vienkārši jūs vēro­ja. Viņu viss fascinēja: tas, ka jūsu sirds ritms nomodā ir atšķirīgs, bet dziļā miegā — pilnīgi vienāds. Vai arī — ja vienai bija drudzis, otra svīda, lai gan bez drudža, jo to kontrolēja termo­regulācijas sistēma jūsu smadzenēs. Visvairāk viņu interesēja jūsu psihiskā konstitūcija, un kad jūs kļuvāt vecākas, viņš pie jums sūtīja speciālistus, kam bija jūs jāizmeklē. Taču tas nebija iespējams! Jūs negribējāt nekādus psihologus, ne par kādu cenu! Pavisam agresīva bija Maša. Iespējams, ka nebija arī brīnums — ar jums patiešām bija šausmīgi daudz eksperimentēts. Un es domāju, ka jūs beigu beigās nolēmāt: tagad pietiek!

Jūs nevarēja pārvest uz Fizioloģijas institūtu, mums nebija struktūru pacientiem — mūsu pētījumu objekti bija tikai suņi, truši, putni un vardes. Es personīgi nekad nebiju spējīga strādāt ar suņiem, es tos pārāk mīlēju.”

Arī mēs mīlam suņus, taču suņi mūs necieš. Ja tā padomā, tad nav arī daudz cilvēku, kas mūs paciestu. Apmēram sešu gadu vecumā arī es sāku domāt, vai es pati spēju mūs paciest.

Maša&Daša un peles

“Divdesmitajā[2] bija peles. Man bija vienalga,

bet, kad kādu ieraudzīja Daša, bija bezmaz vai jāsauc ātrā palīdzība. Viņa lēca uz mēbelēm un kliedza kā cepināta. Mēs pasaucām saimniecības pārzini, un viņš to peli novāca, tas ir, nosita ar dēli. Es turēju lāpstiņu un slotu, un tad Daša paģība. Un prusaki! Varētu domāt, ka mana māsiņa laika gaitā pie tiem varētu būt pieradusi, taču ik reizi, kad viņa kādu ierauga, viņa kliedz un metas to spiest nost. Reiz mēs gulējām ar plaušu karsoni 7. slimnīcā. Dašai bija drudzis, bet tur bija daudz prusaku. Viņi tekalēja pa sienām augšup un lejup, krita uz gultas no griestiem, un beigu beigās

Daša vairs to nevarēja izturēt. Viņa pielēca kājās, paķēra vienu čību un sāka radījumus sist nost.

Mēs bijām augšā līdz četriem no rīta, un es riņķoju kopā ar viņu pa istabu. Prusakiem viņa krietni sadeva, bet es nezinu, ko domāja slimnieki tuvējās istabās.

Es viņai vienmēr saku: “Daša, tu esi pieaugusi sieviete, saņemies!” Bet viņa nav izmācāma.

Un viņai arī, šķiet, pret prusakiem ir kāda sestā sajūta. Atceros, kā reiz mēs naktī gulējām

div­des­mi­tajā. Gaisma bija izslēgta, un bija pilnīgi tumšs, kad pēkšņi Daša pietrūkās sēdus gultā taisna kā svece un iesaucās: “Tur pa naktsgaldiņu augšā lien viens tarakāns.” Un atkal ķēra pēc čības. Tas varēja padarīt traku… Bet viņai bija taisnība! Tur patiešām bija viens prusaks.

Daša ir kā sievietes klišeja: romantiska, raudulīga, ar ārprātīgām bailēm no pelēm. Es esmu citāda. Bieži es vēlos, kaut es būtu saaugusi kopā ar brāli. Es noteikti esmu mūsu abu vīrišķā daļa. Bet es neciešu nevienu vīrieti Dašas tuvumā, jo negribu vēlreiz piedzīvot tādu katastrofu kā toreiz ar Slavu.

Piemēram, tas zēns divdesmitajā, kas mums vienmēr palīdzēja mazgāt grīdu un izgriezt izmazgāto veļu. Viņu sauca Andrjuša, un viņam bija kaislība uz Dašu. Reiz mēs sēdējām ārā uz soliņa, kad viņš aizelsies ieradās, atsēdās viņai blakus un centās viņu pa kluso noskūpstīt. Viņš droši vien domāja, ka es neko neievērošu. Es viņam iešķēlu tādu pļauku, ka viņš novēlās no sola un sasita galvu. Viņš iebrēcās, ka es esot izdzimtenis, un tas mani saniknoja vēl vairāk. Es viņam to nekad nepiedevu. Daša gan, bet, nu, viņa jau ir mīksta kā sviests. Viņa bija šausmīgi saskaitusies un teica, ka es esot vienkārši greizsirdīga. Un es teicu: “Nerunā blēņas, protams, ka es neesmu greizsirdīga. Visi vīrieši ir sūdabrāļi, vari man ticēt.” Viņa nerunāja ar mani veselu nedēļu.

Maša&Daša Vācijā

“Vācijā viss bija savādāk jau kopš paša sākuma — pēc piezemēšanās mēs atstājām lidmašīnu caur tuneli, kas veda tieši uz lidostu, nevis — kā tas pierasts Krievijā — jāklumburē lejā pa trepēm un tad jāšķērso skrejceļš. Mums ierādīja istabu viesnīcā normāliem cilvēkiem Ķelnē. Mūs veda uz normāliem restorāniem un veikaliem. Krievijā mums visur bija ierobežojumi, bet šeit…”

“Mēs jutāmies tik labi. Mēs jutāmies kā cilvēki, kā normāli, inteliģenti cilvēki. Tas varētu būt brīnišķīgi… un tas arī bija brīnišķīgi, ja vien man nelūztu sirds, domājot par to, ka mēs 40 gadus esam pavadījušas Padomju Savienībā, bet mēs taču varējām arī piedzimt Vācijā.”

“Mēs ar saviem ratiņiem braukājām ap viesnīcu, bet ne tālu. Es gribēju mazliet izpētīt apkārtni, bet Dašai bija bail, ka mums varētu beigties destilētais ūdens un mēs varētu palikt sēžam kādā no šķērsielām. Mēs abas nepratām ne vārda vāciski! Iedomājieties, ja arī kādam nabaga vācietim ienāktu prātā par mums painteresēties, bet mēs tikai stulbi sēdētu ielas vidū un krieviski kaut ko stostītos! Tā nu mēs palikām istabā un skatījāmies televizoru. Istabene bija ļoti mīļa — ik pārdienas viņa mainīja gultasveļu, un tas mani ļoti pārsteidza. Es teicu: “Jums par to nevajag uztraukties, mēs esam ļoti tīras — mēs vannojamies katru dienu, dažreiz pat divas reizes!” Bet viņa atteica, ka viņi mainot veļu katru otro dienu, tā te esot pieņemts.”

“Mēs bijām Vācijā desmito dienu, kad Krievijā notika pučs. Tā kā Adriano bija savas televīzijas speciālkorespondents Maskavā, viņam bija jābrauc atpakaļ. No rīta viņš ienāca istabā un pavēstīja, ka mums jāatgriežas. Mēs bijām ļoti sarūgtinātas, ka ceļojumam jābeidzas jau pēc tik īsa laika. Daša bija pilnīgi satriekta.”

“Es negribēju mājās! Naktī es teicu Mašai: “Nāc, ļauj mums lēkt, Mašeņka. Lūdzu. Mēs esam vienpadsmitajā stāvā, mēs pavisam droši neizdzīvosim.”

“Bet es teicu: “Nāc nost no loga un liecies gultā!” Taču visu atpakaļceļu lidmašīnā viņa raudāja, tas bija šausmīgi sāpīgi.”

“Kad mēs pametām Vāciju, man uznāca apātija. Tad es arī sāku dzert. Tas bija īss skats uz to, kā varētu būt bijis, sapnis bija īstenojies desmit brīnišķīgās dienās un tad iznīcināts uz visiem laikiem. Es atkal biju Krievijā. Pansionātā, kur neatlika nekas cits, kā vien būt bēdīgai un vēlēties, kaut dzīve būtu beigusies. Šīs mokas piespieda mani dzert.”

“Nemēģini sevi tādējādi attaisnot!”

“Tomēr es varu attaisnoties. Tu šo briesmīgo sajūtu nepazīsti.”

“Ir diezgan šausmīgi dzīvot kopā ar žūpu. Es sev esmu jautājusi, kurā brīdī es tevi pazaudēju. Vai tas sākās institūtā, kad mums bija divpadsmit gadu? Toreiz mēs pirmo reizi izmēģinājām iedzert. Vienai meitenei, Idai, bija pudele lēta vīna. Viņa mums pavēstīja, ka viņai esot saldumi un aicināja pie sevis uz istabu, bet tad viņa izvilka to pudeli. Mēs izdzērām pa glāzei un aizstreipuļojām atpakaļ uz istabu. Tad man bija jāvemj. Bet toreiz dzeršana sagādāja prieku. Novočerkaskā es tikos ar puikām un iedevu Dašai portvīnu. Skolotāji nezināja, ka mēs dzeram, pie tam daudzi bija atvaļinājumā. Kad mēs bijām atpakaļ Maskavā, Daša turpināja dzert, lai būtu labā garastāvoklī. Iespējams, ka tā jau bija pirmā nopietnā situācija, taču ne tik traki — pa kādai alus pudelei, kad sagribējās. Bet kad viņa atgriezās no Vācijas, viņa bija pavisam beigta, un tad viņa pamēģināja šņabi.”

“Es dzeru, lai varētu gulēt.”

“Vai tad naktī tu pietiekoši neizgulies?”

“Tas miegs ir savādāks. Tad es esmu pavisam prom, es pat nesapņoju.”

“Daša savus sapņus nevar izturēt. Viņa man

par tiem nestāsta, vienīgi to, ka tur bieži esot

par nāvi. Mani sapņi gan ir pilnīgā kārtībā.

Bet viņa tādēļ dzer vienu glāzi pēc otras, līdz zaudē sajēgu un, kad viņa atkal mostas, viņa ir mīksta kā sviests un saka: “Nemēģini mani regulēt, Maša, jo gan jau es atradīšu iespēju padarīt sev galu, un tad es tevi ņemšu līdzi.” Ja godīgi, tad man nekas nav pretī, ka viņa dzer, jo tad viņa ir tik maiga. Nevis tā, kā daudzi žūpas, kas dzērumā kļūst pretīgi un lamājas! Daša kļūst pavisam maiga un mīksta, viņa smejas un iemieg, un atkal ceļas augšā kā saulstariņš. Viņa nepavisam arī nav vienīgā, kas šeit dzer. Pansionātā tiek izdzerts nejēdzīgi daudz, dzer gan personāls, gan iemītnieki. Nevar iedomāties, kas šeit notiek tajos rītos, kad tiek izmaksātas pensijas. Visur apgāzušies cilvēki, gan ar, gan bez ratiņiem. Reizēm nav iespējams tikt ārā no lifta, jo gaitenis ir pilns ar kritušajiem.”

“Un neraugoties uz to, cilvēki dusmojas uz mums… tas ir, uz mani… jo es dzeru. Kāpēc? Tas ir nomācoši, briesmīgi, vai ne, Maša? Bieži vien es vairs vienkārši nevaru izturēt. Jā, mums ir televizors, ir video un grāmatas, bet bieži gribas uzvilkt deķi pār galvu. Caurām dienām vienas un tās pašas četras sienas. Un es dzeru. Kad Maša kļūst nikna un sāk mani lamāt, es saku: “Maša, lūdzu, nekliedz uz mani, tu esi mana māsa, ja mani nesapratīsi tu, kurš tad mani sapratīs?”

Maša&Daša un Vaņa

“Lielākā daļa cilvēku kaut ko no mums grib. Viņi ar mums iepazīstas un pēc tam stāsta visiem saviem draugiem, ka ir sastapušies ar slavenajām dvīnēm Mašu un Dašu, viņi mūs fotografē un pēc tam visur rāda, lai gan mēs, protams, viņus esam lūgušas tieši to nedarīt. Citi nespēj noslēpt līdzjūtību, un ir grūti pateikt, kas ir sliktāk. Jau kā bērns es iemācījos saprast, kas cilvēkā notiek, kad viņš mūs satiek. Man ir instinkts pret citiem cilvēkiem — ja es kādu nevaru ciest, tad es to jūtu ar visu ķermeni. Gadās arī, ka Daša kādu var paciest, bet es — ne.”

“Kā Vaņu, gadījuma darbu strādnieku, kas šeit strādāja pāris mēnešus. Mēs bijām uz viena viļņa. Ārēji viņš izskatījās mazliet parupjš, taču iekšēji bija draudzīgs un izpalīdzīgs. Viņš ir jauks vīrietis, un mēs patiešām labprāt bijām ar viņu kopā.”

“Ar viņu viss ir kārtībā, es viņu apcēlu, un viņš saprata, bet man nepatīk, kā viņš tevi izmantoja.”

“Tikai, kad bija piedzēries. Maša… Kaut kādā ziņā viņš ir man mīļš. Nevis tā, kā sievai ir vīrs, bet drīzāk kā draugs. Viņa sieva tika notriekta pie autobusu pieturas un ar galvu atsitās tik nelaimīgi, ka nomira. Viņa dēls un vedekla viņu izmeta uz ielas, droši vien tādēļ, ka viņš dzer. Viņš atnāca šurp strādāt, jo viņam šeit piedāvāja istabiņu. Viņš audzēja baložus, taču neļāva tiem lidot, jo baidījās, ka tos varētu noknābt vanags. Vai tas neliecina, ka viņš ir labs cilvēks? Un viņš bija labs pret invalīdiem, viņš nēsāja tos apkārt, ja kāds palūdza. Viņš atnāca pie mums, lai izgrieztu mūsu palagus, kad mēs tos bijām izmazgājušas. Un ir vienkārši patīkami, kad tuvumā ir normāls vīrietis. Kāds, kurš labprāt ir ar mums kopā. Es ar viņu jutos droši, jo es zināju, ka viņš par mums netenko un negrib no mums izspiest naudu.”

“Tu jūties ar viņu droši — jā, kā tad, viņš ir īsts svētais. Un kad ir mazliet ieņēmis, tad kļūst riebīgs kā vepris. Viņš sit manu Dašu. Kad vīrieši dzer, viņi kļūst neaprēķināmi.”

“Bet, kad viņš nav piesūcies, viņš ir lielisks. Man viņš patīk, es vienmēr pamostoties priecājos viņu redzēt. Tu nedrīksti viņu dzīt projām, nesūti viņu prom, Maša…”

“Skatieties, tagad viņa atkal sāk šņaukāties. Mazā pārdzīvotāja. Viņa ir kā švamme, viņa uzsūc visas emocijas, un tad tās visas nāk ārā kā asaras, pil un pil, un pil. Tas mani padara slimu. Kuram būs paģiras, kad tu atkal piedzersies? Man. Tad es jūtos kā klejojošs līķis. Tu esi egoiste, tu domā tikai par sevi. Ir jau slikti, ka mēs esam saaugušas kopā, bet tas, ka mēs esam tik atšķirīgas, ir vēl sliktāk. Žūpošana ir pārvērtusi Dašas raksturu, viņa ir sākusi man runāt pretī, un es neko nevaru iesākt. Viņa vienmēr bijusi mīksta kā sviests, bet tagad kļūst pavisam pretīga, īpaši, kad es kritizēju viņas mīļo Vaņu. Iepriekš tā nekad nebija. Kādēļ tu nevari uz viņu paskatīties ar manām acīm? Viņš nav nekas vairāk kā vecs žūpa…”

“…un kādēļ tu nevari uz viņu paskatīties ar manējām? Viņš ir patīkams cilvēks, es labprāt esmu ar viņu kopā, un viņš ir mūsu vecumā…”

“…viņš ir pretīgs un dara tev pāri. Vai tu domā, ka es mierīgi skatīšos, kā tev kāds dara pāri? Viņš tev sit pa galvu — vai tā uzvedas kārtīgs vīrietis? Man viņš nekad neuzdrošinātos.”

“Krievi saka: “Kas sit, tas mīl.”

“Mēs iedodam viņam naudu, viņš aizvelkas un nopērk vienu pudeli mums, bet aiz muguras smejas, jo mēs jau nezinām, cik īsti tāds šņabis maksā. Sēdi taisni, ja? Sāp mugura.

Kad tavs Vaņa aizgāja, mūsu dzimšanas dienā tu gribēji noslīcināt bēdas šņabī. Man vajadzēja to paredzēt. Mēs bijām uzaicinājušas visus labākos draugus — Iru, Nadjas tanti, Valentīnu Aleksejevnu, Ritu, māsiņu no divdesmitā, viņa bija paņēmusi līdzi salātus, bet tu neieēdi ne drusciņas.”

“Es zinu, tas bija sāpīgi, un man bija šausmīgi neērti. Bet ne jau es viena biju vainīga, Maša, citi teica, ka to šņabi, ko citi bija paslēpuši no mums, tu esot atnesusi atpakaļ.”

“Nesāc tagad vainu velt uz mani, Darja Krivošļapova. Ja es esmu alkoholiķe, tad tādēļ, ka tu mani esi par tādu padarījusi. Neaizmirsti to. Es nedzeru. Okei, varbūt es gribēju savā dzimšanas dienā iedzert vienu čarku, bet es tūlīt pat to izvēmu ārā. Bet man ir slikti, kad tu dzer. Un kļūst arvien sliktāk, bet ko lai mēs darām?”

“Varbūt es būtu varējusi atmest, pirms mēs bijām Vācijā, bet kad es atgriezos, bija jau par vēlu. Tad es vairs negribēju pārstāt dzert, jo es negribēju vairs pamosties… Visdrīzāk nav ne debesu, ne elles, pēc nāves es negribētu vairs nekur eksistēt… Debesis un elli ir izdomājuši cilvēki, kas baidās no nāves. Bet es nebaidos. Es neticu Dievam, nekad neesmu ticējusi. Ja es ticētu, ka ir Dievs un viņš man ir nodarījis to, ko ir nodarījis, es viņu ienīstu.

“Dzīve būtu vēl smagāka, ja mēs vēl kādā nelaimē sakropļotos. Mums ir grūti paiet jau tad, kad esam skaidrā, bet, kad iekšā ir kaut mazliet alkohola, līdzsvaru noturēt ir gandrīz neiespējami. Draugi mūžīgi uztraucas, ka mēs viņus nesveicinām, bet viņi nesaprot, ka mums visa uzmanība jākoncentrē uz iešanu. Mēs nevaram pagriezties un māt, un klanīties. Mūsu dzimšanas dienā Daša vannasistabā pakrita un pret izlietni pārsita lūpu. Brūce bija dziļa, visur bija pilns ar asinīm, bet mēs tam nepievērsām uzmanību un gulējām tālāk. Kad mūs nākošajā rītā pamodināja, lūpa bija tā uzpampusi, ka bija jāsauc medmāsa. Kad viņa ieraudzīja visas tās asinis, viņa gandrīz noģība. Dašai lūpu vajadzēja šūt. Nu, bet par spīti tam, viņa vēl izskatās tīri labi.”

Maša&Daša un sekss

“Sekss mani neinteresē. Bieži es domāju, ka es esmu mūsu vīrišķā puse un Daša — sievišķā, jo es esmu cietāka un rupjāka un nopietni par vīriešiem neinteresējos. Es varu koķetēt un reizēm arī paflirtēt, kad vajag — kam gan nepatīk kādreiz saņemt kādu puķu pušķi vai mazliet uzmanības, bet es neciešu vīriešus, kas tēlo sultānus un domā, ka var visu noteikt tikai tādēļ, ka viņiem ir bikses. Tad es labāk dzīvoju viena nekā ar tādu kopā. Un Dašas asaras attiecas uz mūsu sievišķo pusi, es bez tām varu iztikt. Tās mani tikai traucē. Man nepatīk romantiskās filmas, ar visām tām gultas ainām. Tas ir tik garlaicīgi! Man patīk piedzīvojumu filmas un vardarbība, nekāda seksa.”

“Man nē. Kāda tur patika skatīties visus tos apšautos un beigtos, Maša? Man patīk filmas par mīlestību, jo mēs neko tādu nepiedzīvosim, un es gribu to vismaz no otrajām rokām, kā tādu fantāziju.”

“Man nav patikas kaut ko tādu piedzīvot ne no pirmajām, ne no otrajām rokām.”

“Tas jau nav arī tā, ka man noteikti vajadzētu kādu vīrieti. Tam jau es sen esmu pāri. Man tikai patīk būt vīriešu sabiedrībā. Tādi puiši kā Gena vai Vaļera, kuri arī visu dzīvi pavadījuši pansionātā, viņi ir citādāki nekā cilvēki no ārpuses. Tādēļ arī man Vaļera patīk.”

“Es personīgi, ja varētu izvēlēties, par vīru izvēlētos vācieti — lielu, blondu un uzticīgu!”

“Daudzi vīrieši pansionātā uzskata, ka mums

būtu jābūt pateicīgām par ikvienu uzmanības pievēršanu. Man ir draugs Vaļera. Viņš ir liels

un labi iz­ska­tās, viņam ir melnas ūsas, un pirms daudziem gadiem viņu šeit ievietoja sieva. Viņš bija cietis autoavārijā un bija paralizēts, bet pirms tam viņam bija pilnīgi normāla dzīve. Ar viņu kopā ir labi. Bet pēc kāda laika šeit viņš sāka dzert. Sieva pie viņa nenāca, un viņš sāka pīties ar Iru. Viņš saslima un lūdza, lai sieva atved pie viņa meitu, taču tā atteicās, un viņš piedzērās līdz nāvei. Tas turpinājās tikai divas dienas. Aļoša tādu stadiju nekad nav sasniedzis.”

“Un tu arī, paldies Dievam.”

“Aļoša ir mierīgs un saprātīgs, viņš arī

piedzēries nelien kauties, bet vienu vakaru mēs viņu uzaici­nājām un viņš tā sadzērās, ka izkrita

no ratiņiem. Tad gan mēs uzreiz bijām skaidrā,

vai ne, Maša? Viņš nekustējās, un mēs jau domājām, ka viņš ir beigts. Tagad mēs dzeram vienas. Tā ir drošāk, jo pat mūsu tā saucamie

draugi mūs izmanto, kad esam piedzērušās.

Vai ne, Maša? No otras puses, mēs esam no

viņiem atkarīgas, jo mēs esam atkarīgas no

alkohola. Tas ir kaut kāds šausmīgs aplis, mūs

vai nu apzags vai nositīs, vai pat izvaros…”

“Gena bieži paliek ar mums skaidrā,

jo viņš nedzer, un patur mūs acīs, lai mēs neizdarītu kādu muļķību vai lai mums

nenodara kaut ko ļaunu.”

“Viņš Dašu pat ir bildinājis, bet es viņam teicu,

ka es labāk precos ar atejas podu.”

“Gena mani neinteresē. Jā, es gribētu vīru, bet nekad ne tādu, kas mani šeit aplido. Valentīna Aleksejevna mums stāstīja, ka viens vīrietis, kas pie mums ir bijis, kad mēs esam bijušas piedzērušās, esot draugiem lielījies, ka viņš esot gulējis ar divām sievietēm vienlaicīgi. Bet mēs neko neatceramies. Visdrīzāk viņš tikai fleitē. Viena babuška no gaiteņa otra gala pieskata mūsu naudu, kad mēs dzeram. Bet viņas vīrs, kam ir jau pāri astoņdesmit un kurš ir kurls, tikko mēs esam vienas, vienmēr sāk uzmākties. Ja viņa sieva to zinātu, viņa mūs dzīvas nozūmētu.”

“Bet mēs jau ātri tikām ar to galā — es pateicu pāris vārdu, un vecais āzis labi saprata, kurls vai nekurls. Bet ar tādiem mums jādzīvo kopā.”

Maša&Daša un Gagarins

“Pēdējo reizi, kad mēs bijām ārā, mēs bijām uz Allas Pugačovas koncertu. Rīkotāji mūs lūdza pagaidīt, līdz zālē nodziest gaisma, lai cilvēki mūs neredzētu, un koncerts jau bija sācies, kad mēs tikām līdz mūsu vietām. Bet mūs, protams, pamanīja, un tad bija tāda sacelšanās, ka Alla pārtrauca dziedāt un nikna uzbrēca: “Izdariet kaut ko, lai tās divas beidzot apsēstos!” Mums priekšā sēdēja filmēšanas grupa un, kad tā bija beigusi filmēt, viņi visi pagriezās pret mums. Producentam mute palika vaļā.

“Aiztaisiet muti,” es teicu, kad mēs gājām ārā. Un viņš aiztaisīja. Drīz būs Modern Talking koncerts, es gribētu uz to. Tā ir mana mīļākā grupa — man ir visas viņu dziesmas un es tās visu laiku klausos.”

“Bet tas koncerts ir Kremlī, Maša. Mums būtu jāiet pāri tiltam, es to nevaru.

“Protams, ka tu vari. Beidz dīkt. Mēs iziesim ļoti laicīgi.”

“Nē, Maša, lūdzu, es to nepārdzīvošu. Mēs varēsim nopirkt video, tas ir tikpat labi, un droši vien koncertu rādīs arī televīzijā.”

“Es gribu kaut kur ārā! Tagad ir jau gandrīz vai labi. Man pat daudzreiz patīk, ka mēs esam kopā saaugušas — kā toreiz, kad kāds mūs bija paņēmis auto, un policists apstādināja, jo priekšējā sēdeklī sēžot “divi puiši”. Vadītājs nepaspēja vēl neko pateikt, kad mēs jau bijām izlēkušas ārā un

priecīgi paziņojām: “Bet mēs esam divas meitenes!”

Vienā mirklī policists bija uz sava motocikla

un prom!”

“Parasti tas gan nav sevišķi smieklīgi, bet mēs

jau esam pieradušas pie dažādām reakcijām. Vienreiz mums vajadzēju uz poliklīniku pie urologa, mēs dzirdējām, kā ārsts izsauc nākošo pacientu un lamājas, ka viņam tik daudz darba

un neviens neievēro laikus. Mēs sabijāmies un aizsūtījām Nadjas tanti pa priekšu, lai viņa atvainotos un paskaidrotu, kas mēs esam,

bet ārsts viņai vispār neļāva runāt, tikai kliedza.

Un tad mēs klusiņām ieslīdējām istabā,

un pēkšņi viņš apklusa. Pilnīgi.”

“Viņš izskatījās pilnīgi satriekts, vai ne, Maša?”

“Kad cilvēki mūs redz pirmo reizi, mēs izliekamies, ka vispār neievērojam viņu reakciju. Un kas tad mums būtu jādara — jāsāk raudāt, vai?”

“Krievijā neviens mums nav piedāvājis taisīt operāciju. Tikai tas ķirurgs no Anglijas, kurš mums uzrakstīja, ka varētu mūs operēt. Pirms tam mēs par to vispār nebijām domājušas. Mēs arī nezinājām par komisiju, kas par to debatēja, kad mēs vēl bijām maziņas. Maša domā, ka tas arī nav iespējams. Kā gan mūs varētu atdalīt, ja mums tik daudzi orgāni ir kopīgi?”

“Par atdalīšanu vispār nav ko runāt. Tu esi mana un vienmēr būsi. Kad man ir slikti, es vienmēr tev visu stāstu…”

“…un kad es jūtos slikti, tu man saki, lai es turu muti…”

“Iedomājies, ko es bez tevis darītu — kas man izmazgātu matus vai pakasītu muguru? Daša, tu esi mīļa. Tu esi daudz labāka nekā es. Bieži tu gan pa­liec ļauna, bet tad tu noskūpsti mani, un viss atkal ir labi. Tu esi mana māsa, mana draudzene, mana vienīgā un viss. Es nespētu izturēt, ja kāds tevi man atņemtu. Un ja mūs atdalītu, tu mani pamestu, es zinu noteikti. Tu aizietu. Man ir daudz draugu, bet es nevienu nevaru tā kontrolēt kā tevi.”

“Bet es negribu dzīvot kopā ar tādu feldfēbeli. Es gribu būt viena. Ja mēs būtu šķirtas, es dzīvotu laukos, turētu govi un man būtu dārziņš, un, kad tu mēģinātu tuvoties, es uzrīdītu suni. Netaisi tik dusmīgu seju, Maša, tu taču zini, ka es jokoju.”

“Tas nav joks. Tu aizietu un kļūtu man sveša. Es to nepārdzīvotu. Tu atrastu vīru, kurš tevi mīl, nu jā, tu taču esi svēta. Bet ja es tevi zaudētu, es izbeigtos, es nezinātu, ko iesākt. Es sajuktu prātā. Tev būtu bērni, un es būtu vājprātīga. Es zinu, ka tu gribi bērnus.”

“Ir jau par vēlu. Bet mēs jau vienalga to nedarīsim, tā kā nav par to ko runāt.”

“Okei, parunāsim par mīlestību. Es vēl nekad neesmu bijusi iemīlējusies un arī netaisos to darīt. Ir vīrieši, kurus es apbrīnoju — piemēram, Staļins, un es sapņoju par slavenībām, piemēram, par pirmo kosmonautu, Gagarinu. Es esmu sapņojusi, kā es un Gagarins kāpjam pa trepēm uz kosmosa kuģi — īsi pirms starta. Mani tūlīt uzšaus kosmosā, un tad mēs būsim tur augšā, tikai mēs divi — nu jā, protams, ne tikai Gagarins un es, jo Daša jau arī vienmēr manos sapņos ir ar mani, taču viņa man netraucē — un tad mana dumiķīte mani uzmodina, un tagad es nekad vairs neuzzināšu, vai mēs patiešām startējām, vai nē.”

“Ļauj man gulēt, Maša, es esmu tik nogurusi. Lūdzu.”

“Kas tev traucē? Guli…

Tagad viņa patiešām ir iemigusi, es to jūtu, jo tad man vēderā ir tāda smaga sajūta — es jūtu arī, kad viņa ir nervoza vai kad viņai ir nelabi. Es raudu vie­­nīgi tad, kad viņa guļ, jo es nedrīkstu viņai rādīt, ka arī es esmu vāja. Es nedrīkstu būt vāja, es pret to cīnos, bet no otras puses, man gribas pierādīt pasaulei, ka vainīga ir Daša. Man ir apnicis vienmēr būt tai atbildīgajai. Un tad es varu raudāt. Cik viņa izskatās laimīga! Tikai miegā viņa ir tik mierīga, kā maza meitenīte. Salda un mīksta. Kad viņa ir augšā, viņa man saka, lai es liekot viņu mie­rā, bet es viņu varu likt mierā vienīgi tad, kad viņa guļ un sapņo.

Visbrīvāk viņa jūtas tad, kad no šņabja ir praktiski bez samaņas un vairs pat arī nesapņo…”

[1] Fragmenti no grāmatas Masha&Dasha. Grāmata sadalīta nodaļās Maša, Daša, Maša, Daša…, kur pēc kārtas stāsta te viena, te otra dvīne. Virsrakstus devis RL.

[2] Dvīnes tā saīsināti sauc Maskavas 20. pansionātu.