Materiāla raksturojums: norma

16. marta priekšpusdienā Rīgā spīd koša pavasara saule, interneta portālos vēl pavisam svaigs kūp tautas sašutums par paslepus nožogoto Brīvības pieminekli un varasvīru gļēvumu, bet Izraēlas vēstniecības darbinieki un viņu ģimenes locekļi dodas vēlēt Knesetu, savu parlamentu. Es sēžu 1. trolejbusā, nervozi skatos pulkstenī un mazliet niknojos par savu paradumu visur ierasties pēdējā brīdī.

Ar vēstniecībām nejoko. Kad dzīvoju Berlīnē, gandrīz ik dienas redzēju, kā garlaikoti policisti pie pelēku betona bluķu apjoztās ASV pārstāvniecības atgādina tūristiem par aizliegumu fotografēt vai liek nokāpt no velosipēda vietējiem brīvdomātājiem, kuri iedomājušies spītēt noteikumiem un ēkai paripot garām uz divriteņa. Reizēm pieķēru sevi, perinot teroristisku domu ar fotoaparātu ielavīties netālās parlamenta ēkas tualetē un nofotografēt kaut daļu vēstniecības pagalma. Attēlus varētu ievietot internetā un cerēt, ka tos uzies kāds no slepenajiem dienestiem. Bail pat domāt, kas notiktu pēc tam.

Izraēlas vēstniecībā es ierodos ar melnu pleca somu daudzām kabatām, taču bez fotoaparāta. Par to es dienu iepriekš vienojos ar kādu laipnu vēstniecības drošības dienesta darbinieku, kurš zvanīja uz redakciju un uzdeva daudz jautājumu. Sakiet, vai jūs būsiet viens? Vai jums līdzi būs elektroniskas ierīces? Un diktofons? Sakiet, tas būs elektronisks diktofons vai parastais, kasešu? Tas ir jūsu diktofons? Cik ilgi jūs jau strādājat laikrakstā? Profesionālās ziņkārības samulsināts, vēlēšanu dienā vēstniecībā esmu bez diktofona. Pārējie žurnālisti atnākuši jau pirms manis, bet drošības pārbaudes ir tik ilgas, ka es aptuveni stundas ceturksni esmu spiests stāvēt un gaidīt savu kārtu. Pieeju pie plašās telpas lielā loga, taču saņemu noteiktu brīdinājumu, ka tas neesot atļauts.

Šķiet, starp žurnālistiem varētu būt arī ļauni cilvēki, taču vēstniecības darbinieki apņēmušies viņus atmaskot un neielaist telpās, kur valda Izraēlas likumi. Fotogrāfiem savs darba rīks jāizjauc un atkal jāsaliek, tad jāpavērš objektīvs pret logu un jānofotografē Kronvalda parks. Kas gan notiktu, ja līdz ar fotoaparāta kluso klikšķi atskanētu apdullinošs blīkšķis un sprādziena vilnis visus noplātu uz grīdas? Bail pat domāt.

Mana kārta pienāk, kad pārējie jau pazuduši aiz apsargātajām durvīm. Mani pārbauda divi drošības dienesta darbinieki, vienam no viņiem ir pliks pakausis un gaiša veste, bet otrs ir tumšu bārdu, viņš ir garāks par savu kolēģi.

Do you speak English?
Yes, I do.
Before we start – do yo have any weapons: guns, scissors, knives?
No, I don’t.[1. Vai jūs runājat angliski? Jā. Pirms sākam – vai jums ir kādi ieroči: šaujamieroči, šķēres, naži? Nē, nav.]

Nevaru saprast, vai par šādu jautājumu vajadzētu smieties. Šķiet, ka nē, tādēļ savelku seju samocītā smaidā. Tam vajadzētu lauzt ledu un likt saprast, ka nāku ar miermīlīgiem nodomiem un tīru sirdi. Izkrauju uz galda savu kabatu saturu – atslēgas, mobilo telefonu, puspaciņu “Orbit” – un pēc pāris soļiem esmu metāla detektora otrā pusē. Tas pīkst, tādēļ noņemu arī siksnu. Tagad viss ir kārtībā.

Liekas, darbs abiem vīriešiem sagādā prieku. Viņi smaida. Balsis skan laipni, kustības ir noteiktas, taču ne nervozas.

Ok, we will check your bag now.
Ok.[2. Labi, tagad mēs pārbaudīsim jūsu somu. Labi.]

Mana soma nav liela, taču tai ir daudz kabatu, un neviena no tām nav tukša. Vācijas žurnāls “Spiegel” ar Hamas pašnāvnieku uz vāka nepievērš modro darbinieku uzmanību. Mazākais vīrs pāršķirsta vienīgo somā atrodamo grāmatu, tā ir vācu valodā, uz vāka redzami divi zirgi, tie auļo pār seklu upi, bet varbūt tas ir tikai strauts. Uz aizmugurējā vāka rakstīts, ka romānā stāstīts par bērnišķības zaudēšanu un neierobežotas brīvības neiespējamību. No grāmatas izslīd neliela paciņa, uz tās rakstīts “Nimesil”.

What’s this?
It’s medicine[3. Kas Kas tas ir? Tās ir zāles], manā vietā atbild garākais vīrs ar tumšo bārdu. Šķiet, šāda atbilde mazliet apbēdina vīru gaišajā vestē.

Viena pēc otras seko nākamās kabatas, uz galda nonāk mans CD atskaņotājs un pāris diski, videokasete, kurā kolēģis filmējis koncertu Valmieras kultūras namā, datora atmiņas karte.

Ok, we will give you a number, and you’re welcome.[4. Labi, mēs jums izsniegsim numuru, un jūs varat iet iekšā.] Abi vīri laipni smaida. Es arī smaidu. Jau sniedzot somu man, mazākais vīrs pamana pēdējo nepārbaudīto kabatu. Rāvējslēdzēja čirkstēšana mazliet griežas ausīs.

Viņam rokā ir dažus centimetrus gara stikla mēģene, līdz augšai piepildīta ar bāli dzeltenu šķidrumu un rūpīgi aizdarīta ar gumijas aizbāzni. Pirmo reizi pārbaudes laikā abu vīru sejā pamanu patiesu ieinteresētību, šķiet, viņi atraduši ko ilgi meklētu; ko tādu, kas līdzinās necerētai veiksmei.

Oh, it’s something very delicate. It is what it looks like. I’m going to see a doctor afterwards, and...
Oh, it’s ok.[5. Tā ir ļoti delikāta lieta. Tas ir tieši tas, pēc kā izskatās. Es grasos pēc tam iet pie ārsta, un... Ak jā, nekas.]

Abpusējais samulsums ir neviltots. Mēģene nonāk nelielā skapītī līdzās CD atskaņotājam un citiem priekšmetiem, bet, ārā ejot, es to saņemu atpakaļ.

Nākamajā dienā, Gulbja laboratorijā saņemot urīna analīžu rezultātus, izrādās, ka viss ir kārtībā. Uz lapas rakstīts, ka materiāls atbilst kādai man svešai normai. Urīnā gan esot mazliet plakanā epitēlija, taču tas nav nekas traks.