Melnā konfekšdiena

Pēdējos gados vispār esmu progresējusi ļoti, īpaši cilvēku attiecību jomā, visvairāk - sakaros ar somiem. Esmu daudz iemācījusies, bet, ja godīgi, tas no manis prasījis arī baigo pielikšanos. Un, kas tur ko gausties, mani jau brīdināja: būs jāmācās, kamēr iemācīsies - soli pa solim, pat, ja sākumā tas izskatīsies pēc neiespējamas misijas, pat, ja būs alerģija un uzmetīsies melnas pumpas.

Tā nu es no riebumā atstumtiem smirdīgiem lakricas vai salmiaka košļātājiem un fāzes, kad nepratu riktīgi izrunāt vārdus “salmiaks” vai “lakrica”, pārgāju uz to iedabūšanu mutē, (nu, skaidrs, dažreiz arī izspļāvu, kas ir ārkārtīgi neestētisks un nūjotājus sāpinošs skats, toties pēc tam varēju izturēt aizvien ilgāk un ilgāk), tad pacietu dažādas provokatīvas degustācijas, kamēr beidzot iemācījos tos lietot, un tagad man ir pat savs iemīļots salmiaka un lakricas paveids, hibrīds - vienas zviedru firmas ražotas brūnas tabletītes ar burtu A virsū un atsvaidzinošu kaktusa piegaršu (ja kāds prasa, jo to te tiešām var pajautāt). Atbilde uz jautājumu, kas tev garšo, (ja vien ir jelkāda interese iefiltrēties vietējos), jāšauj ārā bez domāšanas. Turklāt jāslavē iemīļotā tumšā garduma apburošās īpašības - nepietiek ar to, ka tu esi atradis vienu īsto, vēlams arī zināt trūkumus visiem pārējiem - tiem, kuri neiet pie sirds. Jo kāds noteikti mēģinās uzspiest savējo, vai vismaz pārliecināsies, ka tu to esi ēdis. Somi stāstījumu par lakricu vai salmiaku parasti vēl piepušķo ar atmiņām no bērnības, pārsvarā smeldzīgām: vienmēr tā melnā draņķa ir bijis par maz. Vai nu viņiem ar vienu konfekšdienu nedēļā nav pieticis (šo kārtību joprojām pazīst daudzās somu ģimenēs: bērni krāj vai nu konfektes, pat dāvinātās (!), vai nu naudiņu. Un ēd saldumus reizi nedēļā, vienā noteiktā dienā, pārsvarā - piektdienas vakarā vai sestdienā), vai naudas konfektēm bijis par maz. Nu vispār - nav vērts sacensties tajos stāstos. Tālāk būs piemēri.

Var izzināt, vai tas, kas garšo tev, garšo arī kādai somu slavenībai. Garšas gaume var ietekmēt tavu likteni, karjeru, - sporta un politisko it īpaši! Nu, piemēram, vēlēšanu kampaņā somu kandidāts neapmulst, ja viņam pajautā, kādu lakricu viņš mīl. Par kuru cilvēku kā valsts prezidentu balsoja tie, kas nav Pandas stobriņa cienītāji, es nezinu. Jo somu prezidente Tarja Halonena savos iekšzemes sirojumos ne reizi vien pieķerta pie kioska letes ar dūrītē sažņaugtu Resno Pandu - lielo, nevis mazo lakricas devu. Panda ir ietekmīgs saldumu ražotājs. Tāpat somu sporta cienītāji zina, ka olimpiskās medaļas somiem spīd tikai tad, ja ievērota strikta lakricas vai salmiaka diēta, - kamēr ir rezultāts, našķa formai un sastāvam nav nozīmes.

Esmu dzirdējusi karstasinīgos Somijas imigrantus par pandām dēvējam somus. Iespējams, tur aprakts kas vairāk par lēnīgās dabas līdzību. Somiem, atšķirībā no pandām, drīza izmiršana nedraud, lai gan 1999. gads somu vīriem (salmiaks un lakrica, starp citu, Somijā skaitās vīrieša cienīga vājība) atnesa bažīgas ziņas. Pēdējā statistika liecina, ka somietes, starp citu, apēd vairāk lakricas un salmiaka nekā somu vīrieši - tad, kad gribas sevi palutināt, kā arī depresijas periodos.Trīs itāļu ārsti apgalvoja, ka ir atraduši saistību starp lakricas ēšanu un vīrišķību. Pētījums atklāja, ka pietiek apēst septiņus gramus lakricas četras dienas pēc kārtas, lai vīrišķā hormona, testosterona, daudzums samazinātos vidēji par 44 procentiem. Pēc četrām bezlakricas dienām testosterons atgriezās. Pētījuma rezultātus publicēja prestižais amerikāņu nedēļas žurnāls New England Journal of Medicine. Somu Salmiakki apvienības vīri atbildēja, ka vīriešu kārtai drīzāk bīstama ir auksta pelde un lieka uzmanības pievēršana sīkumiem. Salmiakki apvienība ik gadus rīko Salmiakki Gala pasākumu, kur ar Salmiakki Finlandia balvu sveic gada labāko somu un ārzemju salmiaka ražotāju. Par tradīciju kļuvuši Salmiakki dzejas, dziesmu un karikatūru konkursi. Balvās uzvarētājiem - pa desmit kilogramiem salmiaka.

Salmiaka un lakricas ietekmes uz somu organismu ir pētītas, un spekulācijas par to agresīvo dabu ļāvušas ieviest jaunus noteikumus un aizliegumus. Precīzāk - ieviest, lai atkal atceltu, un jau atkal domātu par to ieviešanu. Salmiaks ir vissāļākais no saldumiem. Sāļo garšu rada gan ar parastās sāls palīdzību, gan ar amonija sāli. Somi skaidro, ka tieši amonija hlorīda klātbūtne bremzē salmiaka uzvaras gājienu pasaulē - daudzās valstīs amonija hlorīds ir vienā sarakstā ar, maigi izsakoties, aizdomīgajām pārtikas piedevām (meklēt E 510!). Uz salmiaka vai lakricas-salmiaka produktu iepakojumiem dažreiz atrodami brīdinājumi par draudiem veselībai visādās valodās, izņemot somu valodu. Amonija hlorīda griesti saldumos noteikti Somijas likumdošanā. Ja tas nepārsniedz septiņus procentus, ir ēdams. Salmiaka aizstāvji atgādina, ka sāli lieto arī šokolādes un lakricas ražošanā. Eiropas Savienības valstīs atļautais salmiaka procents saldumos ir dažāds. Dāņi lepojas ar vēl stiprāku salmiaku - tur uz vienu kilogramu saldumu atļauti 80 grami amonija hlorīda. Toties viņiem uz salmiaka saldumu iepakojumiem - visiem, kur amonija hlorīds pārsniedz piecus procentus, - jāraksta šāds brīdinājums: “Pieaugušo lakrica - nevis bērnu lakrica.” Nēderlandes veikalos var uziet saldumus, kuru sastāvā ir 13 procenti kairinošās sāls.

Amonija hlorīdu, NH₄Cl (laikos, kad tas ienāca Eiropā, saukts arī par armēņu sāli) izmanto galvaniskajos elementos un audumu krāsošanā, metālu pārvēršanā gaistošos un šķīstošos savienojumos lodēšanas un metināšanas procesos. To gatavo ķīmiski, bet tas atrodams arī dabā, piemēram, iežu un jūras ūdens sastāvā. Tā krāsa pārsteidzošā kārtā ir balta, un pārtikā to lieto kā skābuma regulētāju, piemēram, maizes mīklā. Tas var būt arī sāls aizstājējs.

Latvijā un šur tur citur salmiaku iesaka lietot apdomīgi, jo tas var kairināt plaušas, kuņģi, acis, zarnas, izraisīt klepu, nelabu dūšu un alerģiskas reakcijas. Īpaši tiek vērsta uzmanība salmiaka iespējamai ietekmei uz bērna veselību. Somijā lakricu un salmiaku bērniem ļauj ēst. Salmiaku - ar mēru, par lakricu saka: tas labs vēderam. Vecs medicīnas līdzeklis ir ne tikai lakricas sakne. Salmiaka un lakricas melnā, pelēkā vai tumši brūnā krāsa nāk no oglītes, aktivizētās ogles, ko pazīstam kā zāles pret caureju.

Īstas lakricas labo īpašību saraksts ir noteikti garāks par salmiaka kaitniecības listi. Lakricu iesaka pie gremošanas problēmām, pie saaukstēšanās, kaulu sāpēm, astmas, noguruma, pārejas gadiem, sāpīgām mēnešreizēm un blaugznām. Svarīgi tomēr atcerēties, ka liela daļa lakricas ražotāju lakricu tikai imitē, lietojot mākslīgās pārtikas piedevas, kam nav nekāda sakara ar īsto lakricu. Piemēram, 70. gados Somijā ražotajās eksportam paredzētajās Skursteņslauķa lakricas konfektēs lakricas nebija, par to vēsta lielais zīmogs uz iepakojuma: “Lakricas saldinātas ar anīsu, no šī našķa lakricas saknes ārstējošo iedarbību negaidiet!”

Jāmin arī lakricas antibakteriālās īpašības. Aleksandra Lielā kurpēs vienmēr atradušies lakricas žagariņi - tie sargājuši varoņa kāju nobrāzumus un tulznas no iekaisuma. Visas Napoleona uzvaras un melnie zobi, protams, arī tiek piesieti lakricai. Lakricas brīnumainās īpašības joprojām tiek pētītas, mūsdienās to, piemēram, izmanto zāļu radīšanā pret AIDS. Lakricu neiesaka diabēta slimniekiem un cilvēkiem ar augstu asinsspiedienu. Aizraušanās ar lakricu jāierobežo grūtniecēm, - tā vēsta jaunākais, mēnesi vecais pētījums Helsinku Universitātes Psiholoģijas fakultātē. Viņi pētīja bērnus, kas piedzima grūtniecēm, kuras nedēļā bija ēdušas vairāk par simt gramiem lakricas. Kad bērni bija sasnieguši divu gadu vecumu, viņos tika novērots uzmanības deficīts un hiperaktivitāte. Salīdzinot ar vienaudžiem, viņi nespēja pieņemt svarīgus lēmumus. (Diez kādi svarīgi lēmumi jāpieņem divgadīgajiem somiem?) Pētījuma vadītāja, profesore Katri Raikonena atgādina: jau agrākajos pētījumos novērots, ka grūtnieču ilglaicīga lakricas ēšana paver ceļu stresa hormonu nokļūšanai bērna organismā, tā ietekmējot mazuļa smadzeņu attīstību.

Bet kāpēc somiem patīk salmiaks (zviedri un dāņi salmiaka patērēšanā pārliecinoši apsteidz somus), ja piedāvājumā ir tik veselīgā dabīgā lakrica? Ir spekulācijas, ka nācijas apsēstību ar salmiaku un garšas atmiņu vajā vecā vajadzība bargos apstākļos gaļu un zivi labi iesālīt, lai to uzglabātu.

Salmiaka fani lakricu vispār neuzskata par vērā ņemamu konkurentu, un viņiem nepatīk, ja salmiaku sauc par sāļo lakricu. Salt lakrits sastopams, piemēram, zviedru valodā un salt licorice vai salt liquorice - angļu valodā. No dabas nākušās lakricas aizstāvji atgādina, ka vispirms bija lakrica un tikai tad salmiaks - kā viena no lakricas variācijām. Abi taisīti no viena un tā paša, atšķirīgais ir tikai minētais amonija hlorīds salmiakā. Salmiaka nonākšanai līdz mūsdienām ir līdzīgs izskaidrojums kā lakricai: vēl šobaltdien salmiaku lieto klepus zāļu garšas uzlabošanai. Lakricnieki norāda, ka salmiaks, atšķirībā no lakricas, reti ticis pie skaista iepakojuma. Biežāk pārdots caurspīdīgos plastmasas maisiņos vai taukainiem pleķiem klātās papīra turziņās.

Ražošanā izmantotās lakricas auga (Glycyrrhiza glabra) daļas ir sakne un stumbriņi. Tos vāra tāpat kā kartupeļus, tad saberž putrā un izžāvē. Lakricauga vārds veidojies no diviem grieķu vārdiem glukos (salds) un ritza (sakne). Pie visa vainīga saldā viela, kas atrodama augā, un ir piecdesmit reizes saldāka par cukuru. Turcija, Irāna, Afganistāna un Ķīna ir lielākie lakricas audzētāji. Pēc ražas novākšanas zemē kādu sakni atstāj, un pēc trim gadiem tajā pašā vietā atkal jau var novākt ražu. Ķīnā lakrica ir otrais kultivētākais augs aiz ingvera.

Lakricas ārstējošās īpašības Ķīnā bija zināmas jau pirms 5000 gadiem. Plašu lakricas pielietojumu Eiropas medicīnā sāka ap 1000. gadu, taču lakricas - tādas, kā to pazīstam šodien, sākums esot bijusi nejaušība. Pontifraktā (Anglijā, netālu no Līdsas) mazpilsētā lakricas audzēšanu pārtrauca tikai aizgājušā gadsimta 70. gados, un tur visi zina, ka 1760. gadā vietējā aptiekāra Džordža Danhila lakricas putras katlā iekrita cukura un miltu paka. Iespējams, ka tā ir tikai leģenda, taču ikgadēji lakricas festivāli, kur var dabūt arī lakricas sieru, tur notiek joprojām.

Īsta leģenda Somijā ir lakricas pīpes - pīpes formas konfekte ar rozā vai sarkanu konfekšu dražē pelnu vietā. Aizgājušās tūkstošgades beigās lakricas pīpes gandrīz pārtrauca ražot. Somi baidījās, ka pīpe bērniem sniedz nepareizu un pārāk pozitīvu iespaidu par smēķēšanu vispār. Somi nomierinājās, un pīpes bērniem ļoti patīk!

Kad naktī, melnā kā lakrica, iegāju Salmiaka biedrības virtuālo sarunu forumā, sapratu, ka pēc pārdesmit pudiem amonija hlorīda, ko savas dzīves laikā es vēl teorētiski varētu dabūt lejā, no manis soms tāds - nekāds.

Citēju:

Par laimi, tagad atkal dabonams salmiaka alfabēts. Īstais, kur iekšā ir tikai salmiaka burti, nevis paciņa, piegrūsta ar krāsainiem citiem burtiem. Tātad AAAAAALFABEETS ir labākais! Kaija Koo

Es nomirtu, ja reizi nedēļā netiktu pie salmiaka. Vislabākais salmiaks ir Turku Pipars, nu un tad vēl burtiņi. Nu vēl Facera SuperSalmiaks. Kad ar to pieliekas, visas pasaules raizes aizmirstas. Ēdiet salmiaku un smaidiet! Ruut

Es skumstu pēc 70. sākuma gadiem, kad aptiekā varēja dabūt gan gaišo, gan tumšo salmiaka pulveri. No skolas pa taisno uz aptieku, pārdesmit peniju uz letes un paciņa ar brīnumpulveri kabatā. No paciņas - šķipsna saujā, un tad ar laizāmo orgānu šļurps šļurps, un tur nu bija pēcpusdienas nirvāna. Pie velna, māsas un brāļi, cīnāmies! Hugo S. forever.

Čau, tauta!

Šābrīža labākais garšu baudas izraisītājs ir Halvas Tradicionālais Salmiaks! Un sveicieni fazceram, Oriģinālais Alfabēts nu gan nav nekāds oriģinālais. No sākuma es tā nopriecājos, kad tuvējā veikala plauktā atradu tā saukto oriģinālās izcelsmes alfabētu, uzreiz nopirku tik daudz, lai nepaspēj izbeigties, bet... Kas ir noticis ar Alfabēta recepti? Vai tik tā nav galu galā nozaudēta? Oriģināla garša neaizmirsīsies nekad! Siri

Uzminiet, cik tas ir nomācoši, ka dakteris aizliedza ēst salmiaku grūtniecības laikā! Par laimi, bērns drīz dzims. Lina

Sveicieni salmiaka draugiem, mēs te ar mielojamies mellām mutēm dienu un nakti! mājsaimniecības tehniķi no Jarvenpaa

Vislabākie ir turku pipari, kad tiem uzdzer ūdeni un kad jāmācās eksāmenam. Turku piparu standziņas arī (arī ar ūdeni). Anna

Nopirku Salmiaka Alfabēta paku un apstulbu: tikai katrs trešais burts ir melns! Kurš izdomāja, ka pakā jābāž arī lakrica? Vai es jelkad no šī pārdzīvojuma atkopšos? Pieviltais

Sāk siekalas tecēt, kad tikai iedomājos par salmiaku!!! Vai vēl kāds ir ievērojis, ka dažas končaspārdod zem nosaukuma salmiaks, bet īstenībā tos vajadzētu saukt par LAKRICU! (fui). Riktīgi īstu salmiaku jāprot cienīt, īpaši šķībos rombiņus!

PS: Salmiaka šņabis - tas ir tas labākais! Krisse

Pie kājas konfekšdiena! Paka Dracula Blood salmiaka ģīmī, - tā ka vaigi apaļi un parunāt nevar. Vasara, sauna, salmiaks un litrs limonādes pa virsu. Nekas vairāk no dzīves nav gaidāms. Pasi

Mēs salmiaku rijam visu laiku. Vislabāk tas garšo kopā ar kefīru vai izkausēts uz šķiņķa ķiploku picas. Mūsu kaisles dēļ mums vairs nav zobu mutē. Par laimi, mēles vēl kaut ko jūt. Vēl atlicis tikai salmiaks un tad nāve. Tuisku un Sanna

oo,  aptiekas salmiaks uzdzen pamatīgas trīsas! Tantes no bibliotēkas

Pie saaukstēšanās pirmajām pazīmēm: karstā puskrūzē ūdens izkausē sauju Turku Piparu. Maisi ar karoti, lai ātrāk izkūst. Pielej četras ēdamkarotes Vana Tallinn liķiera. izdzer vairākas krūzes, un iesnu nebūs. Emma

Ielieciet mutē Salmix - salmiaku kopā ar Mintona lakricu un pasūkājiet (pirms tam tos var uzlikt uz lampas un mazliet pasildīt)! Kad šie divi jau labi pakusuši, iemetiet mutē jaunu pāri, un tādā ritmā visu laiku! Tuke

Jau kopš bērnības to daru. Kioskā nopērku apaļās salmiaka konfektes un paku piena. līdz ko tieku mājās, ielieku pirmo konfekti mutē un košļāju, pa virsu uzdzerot pienu. Domāju, ka tikai tā spēju piebremzēt salmiaka ēšanas apmērus, lai arī pēc pāris stundām no salmiaka un piena litra ne miņas. Sini

Ak, jūs laimīgie, kas var dabūt salmiaku vai lakricu! Te, ASV dzīve bez fā ir vienas lielas ciešanas. Iedevu kolēģiem Turku Piparus un viņi domāja, ka tas kāds ļauns joks. Izspļāva manus pēdējos dārgumus atkritumos. Jācer, ka Salavecītis atnesīs. Ansku

Salmiaka šņabis un saldējums, vēl arī lakrica un šokolāde, tā tik ir štelle! Ron

Latviešiem ar lakricas un salmiaka iemīlēšanu neiet, ne visi ir nogaršojuši, toties spriedums jau ir gatavs: tas ir tas klepus sīrups no manas bērnības, fui, nē! Attieksmi, iespējams, raksturo viens noderīgs padoms, ko uzgāju latviešu apdzīvotajā virtuālajā pasaulē: “Informāciju par lakricu un salmonjaki (salmiaks, protams, uzrakstīts nepareizi) var dabūt, ja ieiesiet www.google.com. Latviskais atslēgvārds: lāča mēsli :))”

Zinu četrus latviešus, kam patīk. Vienam no salmiaka šņabja rādoties labi sapņi, dīvaini, viņš teica, rādās tādas lietas, kādas citās naktīs pat sapņos nerādās. Tagad viņam varu pastāstīt, ka maz trūcis, lai visu to sapņu nekad nebūtu bijis. Jo somi salmiaka šņabi vienreiz izdomāja aizliegt. Aizliedza ar’.

Salmarītis jeb salmiaka šņabis zibens ātrumā kļuva iecienīts Helsinku bāros un restorānos 90. gadu beigās. Salmiaka un šņabja kombinācijas smaku (vai smaržu - kā nu kurš) atceras 70. gados dzimušie bērni, kad aptiekās varēja iegādāties pudelīti ar smidzināmo korķīti. Varbūt tieši tie bēbīši, kuru krūtiņas apsmidzināja un ierīvēja ar šo medicīnas līdzekli smaga klepus laikā, bija tie, kas salmarītim pieķērās 90. gados? Jauno dzērāju vidū tas kļuva populārs, pat skandalozs, jo tieši Salmari izvēlējās meitenes un tīņi, kas vēlējās pazaudēt galvu un zemi zem kājām, piedzerties pirmo reizi mūžā - dzērienu sauca par stilīgu, tas garšoja, - salmiaka dominējošā garša neliecināja, ka tas ir 38 grādu šņabis. Gaviles pieklusa, kad kādā tumšā ziemas vakarā vienā sniega kupenā sakrita un izslēdzās bariņš skolēnu. Viņi nāca taisnā ceļā no skolas diskotēkas. Par laimi, viņus izdevās glābt no nosalšanas, taču jau nākamajā dienā avīzes apgalvoja, ka ticis lietots tieši salmiaka šņabis. Veselības ministrija sāka interesēties par lietu, un Alko, alkohola tirdzniecības monopolists Somijā, negaidot nekādas oficiālas pavēles un nosodījumu, paziņoja par salmiaka dzēriena izņemšanu no veikaliem. Izņēma tai pašā paziņojuma dienā pulksten divpadsmitos. Arī ievestos salmiaka šņabjus. Tauta bija sašutusi, - savā greznajā grāmatā “Salmiakki” atceras rakstnieks Jukka Annala; avīžu lasītāju slejās mutuļoja diskusija par somu slimīgo tieksmi uz pārspīlētām rūpēm un satraukumu. Par drošību, par bērniem, par ūdens patēriņu, par švīkām uz parketa grīdas - par visu! Toties jauns salmiaka produkts pāris nedēļu laikā ieņēma pārtikas preču plauktus: pudeles ar šķidro salmiaku. Bet kas notika ar izņemto salmarīti? Izliet izlietnē to vienkārši nevarēja: baidījās, ka Helsinku ūdens attīrīšanas sistēmas saies sviestā no divsimt tūkstošiem litru salmiaka un alkohola. Tā ir oficiālā versija. Somi ir pragmatiski un pedantiski ļaudis, mīl visu salikt pa plauktiņiem. Ar saražotajām un piepildītajām pudelēm piekrāmēja pilnus Alko centrālās noliktavas plauktus. Lai gaida labākus laikus. Labāki laiki pienāca ātrāk nekā 30. gados. Alko centās nopārdot lielo kravu uz ārzemēm. Viņi bija gatavi darījumam, kur par pudeli būtu maksāts divpadsmit reizes mazāk nekā Somijā! Tad par salmiaka šņabi ieinteresējās Kanāriju salas, tolaik somu ļautiņu iecienītākā atvaļinājumu zeme. Darījumu atteica - no Somijas puses. Baidījās, ka somu tūristi visu kravu ciemkukuļu formātā atvedīs uz dzimteni.

Pēc diviem gadiem nomainījās veselības ministrs, Somija iestājās Eiropas Savienībā, un Alko atlika tik vien, kā pagaršot labi izturēto salmiaka šņabi pirms tā atlikšanas veikalu plauktos. Salmiaks bija nosēdies pudeles dibenā un šņabis - pa virsu - dzidrs dzidrs. Ir tāda laba krāsu rūpnīca Tikkurila - varbūt ziniet. Alko pasūtīja tādus īpašus Tikkurila pudeļu kratītājus, šeikerus. Tajos ielika pudeles un labi sakratīja, lai salmiaks atkal sajauktos ar alkoholu. Taču pēc iestāšanās Eiropas Savienībā alkohola cenas bija cēlušās, un salmiaka šņabis vairs neizraisīja tik lielu interesi kā agrāk.

Lielisku salmiaka (vai lakricas) dzērienu var pagatavot pats. Konfektes (labam salmarītim iesaka jau minēto Turku Piparu) nogremdē alkoholā veselas un ļauj tām kust. Atradu recepti, kur ieteikts pudeli paturēt trauku mazgājamā mašīnā plus 40 grādu temperatūrā. Tad pudeli vēlams pārvietot uz saldētavu.

Somijā tradicionālo saldumu garša vairākās simtgadēs nav mainījusies. Parastai lakricai pievienojušās pildītas lakricas standziņas, krāsainās kārtainās lakricas, sauktas par angļu lakricu, līdz nepazīšanai eksperimentēts ar salmiaka piegaršām un formām. Salmiaka un lakricas mērces pie labas gaļas nav retums Helsinku restorānos. Par marinētu siļķi salmiakā vairs nedod nekādas jaunatklājuma balvas ikgadējā siļķu festivālā, un lakricas popkorna recepti zina pat tie, kas skatās multenes.

Somi nepopularizē faktu, ka galu galā lakrica un salmiaks ir tikai aptuveni pieci procenti no Somijā apēstajām konfektēm. Lai arī lakricas sajūtu neviena cita nācija no soma zagt netaisās, ziemā viņš kārbiņu ar melno draņķi noslēps vilnas cimdā - pie pašas miesas.

Dīvains pārdzīvojums mani piemeklēja pirms mēneša, bija tā: mani mocīja slāpes.

Pamatīgas slāpes, jo stāvēju 30 grādu karstumā kukurūzas lauka vidū Ungārijā, man līdzās stāvēja (un, protams, klusēja) daži somi. Bija jāgaida. Jāgaida bija vairākas stundas. Nezinu, vai karstuma spriedzes vai tuvumā esošās atomelektrostacijas ietekmē nodomāju, ka tādas tikpat labi varētu izskatīties manas beigas. Un tad soms klusi izvilka zilganmelno Turkinpippuri paciņu. Turku Piparus visi somi nemaz neēd - tas ir kreptīgs našķis. Ja iztur konfektes kušanu mutē, līdz atveras tās serdes āliņģis, duļķainais pildījums, aiziet tā lieta. Tikai jāuzmanās, ka nesagriež mēli. Soms kukurūzās piedāvāja Piparus pārējiem, un pārējie bez vārda runas tos pieņēma. Es atteicos. Kad divdesmit minūšu laikā manā dzīvē nekas nemainījās, bet viņi apmierināti sūkāja konfekti, es to tomēr paņēmu. Melotu, ja teiktu: ak, cik debešķīga bija tā garša, bet slāpes pagaisa kā nebijušas! To dienu es mūžam atcerēšos.

Domās par beigām somu ārsti mudina gan jaunus, gan vecus cilvēkus aizpildīt tā saucamo kopšanas testamentu. Tās ir uz papīra uzrakstītas norādes par to, ko cilvēks vēlētos sagaidīt savās beigās - vai vēlas tikt pieslēgts mākslīgās elpināšanas aparātiem, - vēlmes var būt arī gastronomiskas, tie var būt arī ieteikumi, kādai būtu jābūt pie gultas nolikto ziedu krāsai vai priekšā lasītai grāmatai. Es nolēmu par to painteresēties vairāk, un zinot, ka tieši tie ārsti, kas strādā ar smagi slimiem cilvēkiem, ir paši savu kopšanas testamentu naskākie rakstītāji, devos taisnā ceļā pie viņiem. Ārsts man uzreiz izsniedza kopšanas testamentu un pamācīja, ka tas jātur labi redzamā vietā, varot nēsāt arī līdzi. Papīrs līdzīgs tādam kā divdaļīgam ielūgumam ar abstraktu zāles (vai krūmu?) attēlu virsū, un daudz vietas kur rakstīt nav -ar manu plato rokrakstu uz īpaši rožainām beigām nav cerību.

Ir cerība, ka varēs pievienot pielikumu. Kāpēc es to visu atceros: protams, man neļāva apskatīt nevienu mirstošā vai nomirušā pacienta kopšanas testamentu, bet runīgais ārsts no atvilktnes izvilka savējo. Tāpat kā citi amatbrāļi, arī viņš bija atteicies no jebkādas aparātu un medikamentu palīdzības. Viņa beigu vīzija bija aizkustinoši vienkārša: “Pēc iespējas vairāk svaiga gaisa, labs konjaks un salmiaks.”